Vecāka pašnāvība. Kas notiek ar bērnu un kā palīdzēt?
Vecāku pašnāvība vai pašnāvības mēģinājums ir ekstrēma un bērna psihei neizturama pieredze. Bez tā, ka bērns izjūt nāves šausmas, dusmas un bailes tikt pamestam, bērns izjūt arī vainu – bērns nav spējīgs vecāka mēģinājumu sevi nogalināt izprast, tāpēc, lai rastu vismaz kādu izskaidrojumu, bērna psihe izkropļo realitāti, visbiežāk, kā izskaidrojumu piedāvājot variantu, ka bērns ir vainojams pie tā, ka vecāks grib sevi nogalināt “Esmu tik drausmīgs un neizturams, ka vecāks labprātāk mirst kā paliek ar mani”.
Diemžēl, bet, prakse rāda, ka, visbiežāk, bērns interpretē vecāka pašnāvību, kā vecāka mēģinājumu atbrīvoties no viņa, kurš bija pārāk slikts, grūts, dusmīgs, slinks...
Īpaši satraucoši ir gadījumi, kad bērns vai nu jau pieaugušais, kura vecāks beidzis dzīvi pašnāvībā atminas kā vecāks nemitīgi atkārtojis “Tu mani reiz novedīsi kapā”, “Tu dari to un šito, man sāp sirds, galva” u.tml. Tā ir ārkārtēji nežēlīga manipulācija ar bērnu pati par sevi, bet, ja runa ir par gadījumu, kad vecāks, kurš piekopis šādas “disciplinēšanas” metodes reāli sevi nogalina (vai mirst nelaimes gadījumā), diemžēl, bet nopietnas psiholoģiskas problēmas kā minimums uz sērošanas posmu, kurš ilgst vidēji pusotru gadu, ir minimālais nodarītais kaitējumus bērna psihei pie nosacījuma, ka bērnam tiek sniegta nepieciešamā psiholoģiskā palīdzība, lai ar vecāka nāvi samierinātos.
Ja vecākam ir bijis neveiksmīgs pašnāvības mēģinājums, kura aculiecinieks ir bijis bērns (mēģinājums uzšķērst vēnas, sadzerties zāles, paskriet zem mašīnas u.tml.), balstoties uz izkropļoto realitātes uztveri, kurā bērns uzņemas atbildību par vecāka darbību, bērns var iekrist vecāka glābēja lomā, atteikties no savas identitātes un vajadzībām, kļūt tik ērts un patīkams cik vien iespējams, lai vecāks tomēr grib palikt ar viņu. Dusmas, kuras ir dabiska un veselīga reakcija uz vecāka pašnāvības mēģinājumu, tiek cenzēta “Es nedrīkstu dusmoties, tas vecāku iznīcinās vai pat vēl ļaunāk, liks atkal mēģināt sevi nogalināt”, tāpēc tās tiek norītas, visbiežāk, vērstas pret sevi “Es ienīstu sevi, jo biju tik slikts bērns”, “Esmu tik drausmīgs, ka vecāks bija gatavs sevi nogalināt, lai tikai nebūtu ar mani”, kas ar laiku var transformēties aktīvā pašdestrukcijā, piemēram, roku graizīšanā vai dedzināšanā “Esmu drausmīgs cilvēks, kurš pelnījis sodu”, pašnāvības mēģinājumos “Es neesmu pelnījis dzīvot”.
Pēc vecāka pašnāvības mēģinājuma, ja vecāks palicis dzīvs, bērna psihē kaut kas sabrūk, viņš mainās, atsakās no savas dzīves, lai uzsāktu cīņu par vecāka dzīvību un emocionālo labsajūtu. Šī cīņa var noritēt visu atlikušo dzīvi, bez tam par glābjamajiem atrodot aizvien jaunus cilvēkus, piemēram, vielu atkarīgos, cilvēkus ar depresiju un citām grūtībām, kuras mazais varonis centīsies glābt cik spēka, reizēm izvēloties policista, ārsta vai psihologa profesiju, reizēm, vienkārši, par dzīves partneri izvēloties kādu cilvēku ar augstāk minētajām grūtībām.
Veiktie pētījumi pārliecinoši rāda, ka vecāka pašnāvība vai tās mēģinājumi vairākkārtīgi paaugstina pašnāvības mēģinājumu iespējamību pieaugušo vecumā bērniem, kuru vecāki mēģinājuši sevi nogalināt. Vecāku vai tuvu radinieku pašnāvības mēģinājumi, visbiežāk, ir būtisks un nereti pietiekams faktors, kurš veicina nopietnus attīstības un intelektuālus traucējumus, personības traucējumu attīstīšanos vai pat nostrādā kā palaidējmehānisms smagai psihopatoloģijai, ja ģenētiski ir bijusi nosliece uz to. Psiholoģiskās sekas, tādas kā savas identitātes zaudēšana, veselīgu robežu neesamība, zems pašvērtējums, nemitīgas bailes un trauksme, enurēze un enkoprēze pat pusaudžu vecumā, psihosomatiskas saslimšanas, depresija, hroniski pēctraumas stresa traucējumi, ēšanas traucējumi, vielu atkarības ir tikai neliela daļa graujošo seku, kuras notiek ar bērnu, kura vecāki mēģinājuši sevi nogalināt.
Ko darīt?
Pirmkārt, ir jārunā par visa veida preventīvajiem pasākumiem, kuru mērķis ir maksimāli atbalstīt vecāku, kurš domā par pašnāvību. Akūtā gadījumā runa ir par profesionāļu iesaistīšanu, tajā skaitā, ārstēšanu un psihiskā stāvokļa stabilizēšanu stacionāra ietvaros. Ļoti augsta riska grupa ir nesen dzemdējušas sievietes ar pēcdzemdību depresiju, kurām trūkst emocionāla un praktiska atbalsta, vecāki ar psihiskām saslimšanām, vientuļais vecāks, kuram pietrūkst līdzcilvēku atbalsta vai finansiālas stabilitātes.
Otrkārt, ikvienam pieaugušajam, kurš saskaras ar depresiju, sāk domāt par pašnāvību vai to jau izplānojis, steidzami par to kādam jāizstāsta un jāmeklē emocionāls atbalsts, iespēja runāt par iemesliem, kuru dēļ dzīve šķiet tik neiespējama, ka pat bērna esamība nav pietiekams iemesls, lai par savu dzīvību cīnītos. Gribu aicināt pieaugušos būt atbildīgiem un šādā situācijā noteikti vērsties pie psihiatra medikamentozās terapijas uzsākšanai un psihologa vai psihoterapeita, lai pamazām atrastu veidus kā pārvarēt sakrājušās grūtības un tomēr teikt “Jā” dzīvei un savam bērnam pat tad, ja šobrīd ticība labākai nākotnei ir zudusi un liekas nesasniedzama.
Ja vecāka pašnāvības mēģinājumu nav izdevies novērst un vecāks ir nomiris, ir svarīgi par notikušo runāt ar bērnu, īpaši svarīgi ir neturēt vecāka pašnāvību noslēpumā, ja bērns ir bijis tās aculiecinieks. Ja bērns ir redzējis kā vecāks sevi nogalina, piemēram, uzšķērž vēnas, izlec pa logu, paskrien zem mašīnas u.tml.
Atkarībā no bērna vecuma un viņa spējas saprast kas ir nāve, ir svarīgi atklāti pateikt, ka vecāks vairs neatgriezīsies, jo viņš ir nomiris. Izvairieties no frāzēm “Aizmiga un nepamodās”; “Dievs viņu paņēma pie sevis” u.tml. šādas frāzes bērnu var nobiedēt, jo viņš var nebūt spējīgs izprast pārnestās nozīmes. Ja bērnam pasaka, ka vecāks aizmiga un nepamodās, pastāv liela varbūtība, ka bērns sāk baidīties gulēt, jo arī viņš varētu nepamosties. Ja saka, ka “Dievs paņēma vecāku”, bērns var baidīties no ļaunā Dieva, kurš var paņemt ne tikai viņu, bet arī citus viņam svarīgus cilvēkus.
Svarīgi noņemt no bērna jebkāda veida atbildību par vecāka nāvi! Bērns nav izdarījis neko tādu, kādēļ viņa vecāks pieņēma lēmumu sevi nogalināt – bērnam tas ir jāzina un jāatkārto tik ilgi un bieži cik tas būs nepieciešams, lai bērns tam noticētu un spētu sākt dusmoties uz vecāku. Bērna dusmas būs rādītājs, ka sērošanas process norit veselīgi un dusmas ir vērstas uz vecāku nevis viņu pašu, kurš vaino sevi vecāka nāvē.
Vērojama tendence, ka ģimenēs, kurā kāds beidzis dzīvi pašnāvībā, tiek glabāts lielais noslēpums par, kuru nedrīkst runāt. Ir jāsaprot, ka šāda noslēpuma mākslīga uzturēšana kavē veselīga sērošanas procesa norisi, nereti atliek to uz desmitgadēm, kad nu jau pieaugušais, beidzot nonāk terapeita kabinetā un pirmo reizi mūžā atļauj sev izjust ne tikai zaudējuma sāpes, bet arī naidu uz vecāku, kurš viņu pametis nogalinot pats sevi.
Ja bērna vecākam kurš ilgstoši domājis par pašnāvību nav izdevies palīdzēt, lūdzu, parūpējaties par to, lai viņa bērns ir spējīgs sērot par vecāka nāvi, kārtīgi izdusmoties, izraudāties, brīžam uzdot neērtus jautājumus un brīžam jautāt “Vai mamma/tētis nomira manis dēļ?”. Jūsu uzdevums ir klausīties, būt blakus, ļaut dusmoties un atkal atkal un atkal teikt “Nē, mamma/tētis nenomira tavas vainas dēļ!”.
Autore: Sertificēta klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
Diemžēl, bet, prakse rāda, ka, visbiežāk, bērns interpretē vecāka pašnāvību, kā vecāka mēģinājumu atbrīvoties no viņa, kurš bija pārāk slikts, grūts, dusmīgs, slinks...
Īpaši satraucoši ir gadījumi, kad bērns vai nu jau pieaugušais, kura vecāks beidzis dzīvi pašnāvībā atminas kā vecāks nemitīgi atkārtojis “Tu mani reiz novedīsi kapā”, “Tu dari to un šito, man sāp sirds, galva” u.tml. Tā ir ārkārtēji nežēlīga manipulācija ar bērnu pati par sevi, bet, ja runa ir par gadījumu, kad vecāks, kurš piekopis šādas “disciplinēšanas” metodes reāli sevi nogalina (vai mirst nelaimes gadījumā), diemžēl, bet nopietnas psiholoģiskas problēmas kā minimums uz sērošanas posmu, kurš ilgst vidēji pusotru gadu, ir minimālais nodarītais kaitējumus bērna psihei pie nosacījuma, ka bērnam tiek sniegta nepieciešamā psiholoģiskā palīdzība, lai ar vecāka nāvi samierinātos.
Ja vecākam ir bijis neveiksmīgs pašnāvības mēģinājums, kura aculiecinieks ir bijis bērns (mēģinājums uzšķērst vēnas, sadzerties zāles, paskriet zem mašīnas u.tml.), balstoties uz izkropļoto realitātes uztveri, kurā bērns uzņemas atbildību par vecāka darbību, bērns var iekrist vecāka glābēja lomā, atteikties no savas identitātes un vajadzībām, kļūt tik ērts un patīkams cik vien iespējams, lai vecāks tomēr grib palikt ar viņu. Dusmas, kuras ir dabiska un veselīga reakcija uz vecāka pašnāvības mēģinājumu, tiek cenzēta “Es nedrīkstu dusmoties, tas vecāku iznīcinās vai pat vēl ļaunāk, liks atkal mēģināt sevi nogalināt”, tāpēc tās tiek norītas, visbiežāk, vērstas pret sevi “Es ienīstu sevi, jo biju tik slikts bērns”, “Esmu tik drausmīgs, ka vecāks bija gatavs sevi nogalināt, lai tikai nebūtu ar mani”, kas ar laiku var transformēties aktīvā pašdestrukcijā, piemēram, roku graizīšanā vai dedzināšanā “Esmu drausmīgs cilvēks, kurš pelnījis sodu”, pašnāvības mēģinājumos “Es neesmu pelnījis dzīvot”.
Pēc vecāka pašnāvības mēģinājuma, ja vecāks palicis dzīvs, bērna psihē kaut kas sabrūk, viņš mainās, atsakās no savas dzīves, lai uzsāktu cīņu par vecāka dzīvību un emocionālo labsajūtu. Šī cīņa var noritēt visu atlikušo dzīvi, bez tam par glābjamajiem atrodot aizvien jaunus cilvēkus, piemēram, vielu atkarīgos, cilvēkus ar depresiju un citām grūtībām, kuras mazais varonis centīsies glābt cik spēka, reizēm izvēloties policista, ārsta vai psihologa profesiju, reizēm, vienkārši, par dzīves partneri izvēloties kādu cilvēku ar augstāk minētajām grūtībām.
Veiktie pētījumi pārliecinoši rāda, ka vecāka pašnāvība vai tās mēģinājumi vairākkārtīgi paaugstina pašnāvības mēģinājumu iespējamību pieaugušo vecumā bērniem, kuru vecāki mēģinājuši sevi nogalināt. Vecāku vai tuvu radinieku pašnāvības mēģinājumi, visbiežāk, ir būtisks un nereti pietiekams faktors, kurš veicina nopietnus attīstības un intelektuālus traucējumus, personības traucējumu attīstīšanos vai pat nostrādā kā palaidējmehānisms smagai psihopatoloģijai, ja ģenētiski ir bijusi nosliece uz to. Psiholoģiskās sekas, tādas kā savas identitātes zaudēšana, veselīgu robežu neesamība, zems pašvērtējums, nemitīgas bailes un trauksme, enurēze un enkoprēze pat pusaudžu vecumā, psihosomatiskas saslimšanas, depresija, hroniski pēctraumas stresa traucējumi, ēšanas traucējumi, vielu atkarības ir tikai neliela daļa graujošo seku, kuras notiek ar bērnu, kura vecāki mēģinājuši sevi nogalināt.
Ko darīt?
Pirmkārt, ir jārunā par visa veida preventīvajiem pasākumiem, kuru mērķis ir maksimāli atbalstīt vecāku, kurš domā par pašnāvību. Akūtā gadījumā runa ir par profesionāļu iesaistīšanu, tajā skaitā, ārstēšanu un psihiskā stāvokļa stabilizēšanu stacionāra ietvaros. Ļoti augsta riska grupa ir nesen dzemdējušas sievietes ar pēcdzemdību depresiju, kurām trūkst emocionāla un praktiska atbalsta, vecāki ar psihiskām saslimšanām, vientuļais vecāks, kuram pietrūkst līdzcilvēku atbalsta vai finansiālas stabilitātes.
Otrkārt, ikvienam pieaugušajam, kurš saskaras ar depresiju, sāk domāt par pašnāvību vai to jau izplānojis, steidzami par to kādam jāizstāsta un jāmeklē emocionāls atbalsts, iespēja runāt par iemesliem, kuru dēļ dzīve šķiet tik neiespējama, ka pat bērna esamība nav pietiekams iemesls, lai par savu dzīvību cīnītos. Gribu aicināt pieaugušos būt atbildīgiem un šādā situācijā noteikti vērsties pie psihiatra medikamentozās terapijas uzsākšanai un psihologa vai psihoterapeita, lai pamazām atrastu veidus kā pārvarēt sakrājušās grūtības un tomēr teikt “Jā” dzīvei un savam bērnam pat tad, ja šobrīd ticība labākai nākotnei ir zudusi un liekas nesasniedzama.
Ja vecāka pašnāvības mēģinājumu nav izdevies novērst un vecāks ir nomiris, ir svarīgi par notikušo runāt ar bērnu, īpaši svarīgi ir neturēt vecāka pašnāvību noslēpumā, ja bērns ir bijis tās aculiecinieks. Ja bērns ir redzējis kā vecāks sevi nogalina, piemēram, uzšķērž vēnas, izlec pa logu, paskrien zem mašīnas u.tml.
Atkarībā no bērna vecuma un viņa spējas saprast kas ir nāve, ir svarīgi atklāti pateikt, ka vecāks vairs neatgriezīsies, jo viņš ir nomiris. Izvairieties no frāzēm “Aizmiga un nepamodās”; “Dievs viņu paņēma pie sevis” u.tml. šādas frāzes bērnu var nobiedēt, jo viņš var nebūt spējīgs izprast pārnestās nozīmes. Ja bērnam pasaka, ka vecāks aizmiga un nepamodās, pastāv liela varbūtība, ka bērns sāk baidīties gulēt, jo arī viņš varētu nepamosties. Ja saka, ka “Dievs paņēma vecāku”, bērns var baidīties no ļaunā Dieva, kurš var paņemt ne tikai viņu, bet arī citus viņam svarīgus cilvēkus.
Svarīgi noņemt no bērna jebkāda veida atbildību par vecāka nāvi! Bērns nav izdarījis neko tādu, kādēļ viņa vecāks pieņēma lēmumu sevi nogalināt – bērnam tas ir jāzina un jāatkārto tik ilgi un bieži cik tas būs nepieciešams, lai bērns tam noticētu un spētu sākt dusmoties uz vecāku. Bērna dusmas būs rādītājs, ka sērošanas process norit veselīgi un dusmas ir vērstas uz vecāku nevis viņu pašu, kurš vaino sevi vecāka nāvē.
Vērojama tendence, ka ģimenēs, kurā kāds beidzis dzīvi pašnāvībā, tiek glabāts lielais noslēpums par, kuru nedrīkst runāt. Ir jāsaprot, ka šāda noslēpuma mākslīga uzturēšana kavē veselīga sērošanas procesa norisi, nereti atliek to uz desmitgadēm, kad nu jau pieaugušais, beidzot nonāk terapeita kabinetā un pirmo reizi mūžā atļauj sev izjust ne tikai zaudējuma sāpes, bet arī naidu uz vecāku, kurš viņu pametis nogalinot pats sevi.
Ja bērna vecākam kurš ilgstoši domājis par pašnāvību nav izdevies palīdzēt, lūdzu, parūpējaties par to, lai viņa bērns ir spējīgs sērot par vecāka nāvi, kārtīgi izdusmoties, izraudāties, brīžam uzdot neērtus jautājumus un brīžam jautāt “Vai mamma/tētis nomira manis dēļ?”. Jūsu uzdevums ir klausīties, būt blakus, ļaut dusmoties un atkal atkal un atkal teikt “Nē, mamma/tētis nenomira tavas vainas dēļ!”.
Autore: Sertificēta klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA