9.daļa. Histērisks raksturs
Histērisks raksturs savā būtībā ir bērnības pieredzes un psihisko aizsardzības mehānismu kopums, kurš summējoties veido personības struktūru, kuru dēvējam kā histērisku. Uzreiz gribas bilst, ka histērisks raksturs vairumā gadījumu ir sastopams sieviešu populācijā, taču ne tikai, tā, piemēram, Zigmunds Freids, ne bez pamata, atpazina sevi kā cilvēku ar histērisku raksturu. Viens no agrīnajiem viņa darbiem kā reizi bija par histērisku raksturu vīriešu populācijā.
Cilvēks ar histērisku raksturu var funkcionēt ikvienā no personības organizācijas līmeņiem (skat pirmo rakstu), sākot ar neirotisko, beidzot ar psihotisko. Atkarībā no personības organizācijas līmeņa būs vērojama viegla vai arī smaga histēriska rakstura psihopatoloģija.
Laika posmā no 3 – 5 gadiem ir separācijas (atdalīšanās) fāze, kuras laikā bērnam ir jāatdalās no mātes, jākonkurē ar viņu par tēva uzmanību (zēni konkurē ar tēvu par mātes uzmanību), tad jāidentificējas ar sava dzimuma vecāku. Veselīga attīstības fāzes norise norit, ja tēvs/māte maigi un saudzīgi atraida meitu/dēlu, bērns tiek mierināts, pieņemts viņa skumjās un dusmās, bērna seksualitāte tiek pieņemta kā normāla. Vecāks palīdz tikt galā ar vilšanos un dusmām uz tēvu/māti. Tad meita ir spējīga samierināties ar atraidījumu un identificēties ar māti, zēns samierināties ar mātes atraidījumu un identificēties ar tēvu. Citiem vārdiem sakot, mātes sievišķība un seksualitāte, tēva spēks un seksualitāte tiek ieņemta sevī kā normāla Es daļa.
Šo attīstības fāzi meitene nevar pilnvērtīgi iziet, ja nav veiksmīgi izieta iepriekšējā t.i. saplūšanas ar māti fāze, kurā tika nolasītas un apmierinātas bērna vajadzības. Jaunās attīstības fāzes laikā, māte joprojām ir absolūti nepieciešama, vajadzība pēc saplūšanas un saskaņas nav apmierināta un vairs nav arī sasniedzama. Ņemot vērā, ka jaunā attīstības fāze paredz konkurenci par tēva uzmanību, lai tiktu galā ar iekšēju konfliktu, meitenes psihe māti brutāli devalvē. Te rodas spēcīgs konflikts – māte joprojām ir ārkārtēji vajadzīga, taču, nu jau, ir devalvēta, atzīta par vāju, nevarīgu, nekam nederīgu būtni. Konkurence par tēva uzmanību, saprotamu iemeslu dēļ, nevar tikt veiksmīgi realizēta un atrisināta, jo devalvētā māte nav pietiekami laba un vērtīga konkurente.
Meitenei neatliek nekas cits kā vien internalizēt (ieņemt sevī) mātes slikto, neideālo, vājo tēlu, kurš kļūst par meitenes Es daļu. Tas nozīmē, ka meitenei izaugot, jaunā sieviete vienmēr jutīsies kā vājāka, sliktāka, zemāka par vīrieti, nereti pat pilnībā devalvēs savu dzimumu un ienīdīs pati sevi, jo piederēs, viņasprāt, vājajam dzimumam.
Situāciju stipri sarežģīs apstāklis, ja meitenes māte būs bijusi negatīvi vai pat naidīgi noskaņota pret meitenes dzimstošo seksualitāti, dabisku un vecumam atbilstošu flirtēšanu ar tēvu vai tā figūru. Kaunināšana un sašutums mātes acīs nepārprotami vēstīs, ka seksualitāte ir slikti, nepiedienīgi, pretīgi. Īpaši traģiska šī attīstības fāze noritēs tad, ja meitenes tēvs vai tās aizvietotājs būs izrādījies nepietiekami nobriedis un uz meitenes flirtu atsauksies, radot meitenē kā sajūsmu par savas seksualitātes spēku nocelt mātei tēvu, tā arī šausmas, ka savas seksualitātes dēļ lielais, stiprais vīrietis atsaucas uz mazās meitenes seksualitāti vai pat izmanto viņas ķermeni seksuālos nolūkos (glāsti, skatieni, pornogrāfijas rādīšana, neķītrību runāšana, penatrācija vai pat tiešs dzimumakts). Kauns, vainas un defektivitātes jūtas būs dziļi iesakņojušās meitenes psihē.
Mazas meitenes acīs tēvs ir liels un bailīgs, viņa balss ir dobja, iznīcinoši skaļa kliedzot, tēvs un vīrieša tēls kopumā kļūst šausminošs, ja tēvs ir vardarbīgs pret meiteni vai māti, īpaši šaušalīgs vīrieša tēls iespiežas meitenes prātā, ja ir bijusi incestuāla pieredze. Meitene redz un apgūst, ka sievietes un īpaši viņas māte ir vāja uz bezpalīdzīga. Meitene vienlaikus izjūt gan vēlmi būt stiprai kā tēvs gan šausmas no tik agresīvas un visvarenas vīrieša figūras tēla, kuru ienīst. Līdz ar to top skaidrs iemesls, kāpēc histēriska rakstura gadījumā viena no centrālajām problēmām ir seksualitāte, tajā skaitā, seksuālā orientācija un dzimuma identitātes jeb piederības jautājums.
Pieaugušas sievietes konflikts, kura pamatā ir Histērisks raksturs, ir tajā, ka vīrieši tiek uztverti ar sajūsmu un bailēm vienlaicīgi, viņiem tiek piedēvēts spēks un vara, kuru sieviete gribētu iegūt sev. Tāpēc tiek izjusta skaudība, dusmas, naids, kurš visbiežāk nav apzināts. Savukārt, citas sievietes tiek uztvertas kā pārāk vājas, attiecīgi, tā sevi izjūt arī pati sieviete ar histērisku raksturu.
Ierocis, kurš histēriskas sievietes prāt ir līdzvērtīgs vīrieša spēkam ir viņas seksualitāte, kuru sieviete meistarīgi izmanto, lai iegūtu vīrieša uzmanību un sajūsmu. Tiesa, sieviete reti kad gūst patiesu seksuālu baudu no akta, jo sekss, drīzāk kalpo kā aizsardzība no pašas nevērtības un bezpalīdzības sajūtas. Neizvēlīgs un haotisks sekss, tajā skaitā, var kalpot kā aizsardzība no dziļām bailēm no vīriešiem, kuri šķiet vareni un neuzveicami. Šī iemesla dēļ sekss sievietei ar histērisku raksturu sniedz minimālu baudu, nereti būs vērojams vaginisms, anorgazmija, sāpes seksa laikā.
Histērisks raksturs vīriešos veidojas līdzīgā veidā, tiesa kā apdraudoša un visvarena šķiet māte, tēvs liekas vājš un nespējīgs pretoties lielajai mātei, kura dusmās šķiet šaušalīgi bīstama. Puika identificējas ar devalvēto vīrieti, kurš šķiet bezpalīdzīgs un vājš. Ja māte ir emocionāli vardarbīga pret zēna tēvu, zēns internalizē nīstamo, bezpalīdzīgo vīrieša tēlu sevī, kurš raisa riebumu. No otras puses, māte un sievietes kopumā šķiet bīstamas, ekspluatējošas un neparedzamas. Šādos apstākļos, veselīga zēna seksuālās identitātes un piederības izjūta nespēj veselīgi veidoties. Atsevišķos gadījumos veidojas tā saucamā pseidohomoseksualitāte.
Histērisks raksturs paredz augstu trauksmes līmeni, sarežģītas attiecības ar līdzcilvēkiem, īpaši autoritātēm, un tendenci iekļūt drāmu un pārpratumu pilnās situācijās, kuras potenciāli var būt bīstamas pašam cilvēkam.
Var rasties iespaids, ka cilvēks ar histērisku raksturu gūst baudu no spriedzes un konfliktiem, taču tā nebūt nav. Cilvēks ir hroniski uzvilkts, trauksmes pārņemts, spriedzes pilns dēļ regulāriem konfliktiem ar citiem cilvēkiem, atrodas hroniskā krīzes stāvoklī. Teatralitāte un dramatiskums kalpo kā instruments uzmanības pievēršanai viņa jūtām. Jā, lai arī cilvēka ar histērisku raksturu emocionālās reakcijas var būt netipiski intensīvas un dramatiskas, taču emocionālas ciešanas ir īstas.
Jāmin arī tas, ka cilvēks ar histērisku raksturu, visbiežāk, ir emocionāli nestabils – vienā brīdī viņš var priekā smieties, citā dziļu ciešanu pārņemt raudāt. Apkārtējiem cilvēks ar histērisku raksturu var šķist neīsts, samākslots, uzmanību prasošs. Cilvēki, kuri patiešām iesaistās un mēģina palīdzēt, agri vai vēlu, sāk just bezjēdzības un bezpalīdzības jūtas, jo histēriska cilvēka dzīvē pilnīgi nekas nemainās.
Viņam ir vajadzīgi ārēji kairinātāji un nemitīga stimulācija. Līdzīgi kā bērniem, kuri ir sajūsmas pilni, kliedz un priekā spiedz, kad vecāks velta viņam uzmanību, savukārt, uzmanības deficīta gadījumā krīt gar zemi un histēriski raud, lai pievērstu sev uzmanību.
Cilvēkam ar histērisku raksturu ir nepieciešama uzmanība, mīlestība, citu sajūsma, seksuāls tuvums un orālas baudas. Ņemot vērā, ka cilvēks ar histērisku raksturu ir tendēts uz pārmērībām, stimulāciju var būt pārāk daudz, tas, savukārt, izraisa hronisku spriedzes un augsta distressa līmeni.
Runājot par profesijas izvēlēm, skaidrs, ka cilvēku ar histērisku raksturu piesaistīs publiska cilvēka, piemēram, aktiera, mūziķa, deputāta, pāvesta, skolotāja profesijas. Tādas profesijas, kurās cilvēks varēs gūt nedalītu uzmanību. Augsti funkcionējoši cilvēki ar histērisku raksturu var būt izcili mākslinieki vai nozares speciālisti, ja izvēlas radošu profesiju, kurā brīvi, bez cenzūras var paust savas jūtas.
Sievietes un vīrieši ar histērisku raksturu var būt seksuāli ļoti izaicinoši (paši to var neapzināties), sekss asociējas ar tuvību, tāda intimitātes līmeņa sasniegšanu, kurš citādi šķiet nesasniedzams. Tiesa sekss nespēj apmierināt alkas pēc patiesas tuvības un mīlestības, tāpēc sekss nereti ne tikai nesagādā baudu, bet tieši pretēji, liek vilties, justies izmantotam, dusmoties, likt gribēt atriebties. Nereti cilvēki ar histērisku raksturu baidās no seksa, taču paradoksālā kārtā meklē to, lai pārvarētu savas bailes, kaunu, vainas un nepilnvērtības sajūtas. Līdzīgi cilvēks var rīkoties arī ar citām bailēm, piemēram, baidoties no patiesas tuvības, cilvēks ar histērisku raksturu var demonstrēt ekshibicionistiskas tendences (pārmēru atkailināt un izrādīt savu ķermeni; pārmērīgi aktīvi un atklāti demonstrēt sevi sociālajos tīklos u.tml.).
Cilvēks ar histērisku raksturu hroniski meklē apstiprinājumu, ka ar viņa dzimumu viss ir kārtībā, viņš cenšas pievērst sev uzmanību, lai pārbaudītu vai viņš tiks pieņemts, pretēji tam, kā tas bija bērnībā, kad viņa dzimums tika atraidīts vai atzīts kā pārāk nevarīgs un defektīvs. Ekstremālā situācijā viņa ķermenis tika izmantots, bija incestuāla pieredze, kura lika izjust šausmas un pilnīgu bezpalīdzības sajūtu. Turpmākajos gados seksualizācija kalpo par ieroci pret neapzinātām bailēm no izmantošanas, pazemošanas, atraidījuma u.c. Tā teikt, cilvēks ar histērisku raksturu “iet uzbrukumā pirmais”, izmantojot savu seksualitāti kā ieroci.
Bez seksualizācijas, regresija ir vēl viens psihiskās aizsardzības mehānisms, kuru bieži izmanto cilvēki ar histērisku raksturu. Sajūtot briesmas, apdraudējumu vai paredzot atraidījumu, cilvēks var sākt uzvesties kā mazs bērns – niķoties, raudāt, sist kāju pret grīdu, bubināt u.tml., lai apstulbinātu un atbruņotu iespējamo pāridarītāju.
Cilvēks ar histērisku raksturu jūtas niecīgs, bezvērtīgs, bezpalīdzīgs un nobijies. Viņš sagaida, ka pasaule ir bīstama, cilvēki darīs pāri, tāpēc, lai sargātos, viņš manipulē ar citiem, demonstrē sevi kā stipru, autoritāru, atvērtu pasaulei un pieredzei, bezbailīgu, seksuāli atraisītu u.tml. Cilvēks cenšas gūt drošību un pieņemšanu no apkārtējiem. Te vērojama zināma līdzība ar narcistisku raksturu, kad Es vērtība ir atkarīga no pārējo reakcijām. Histēriska rakstura ietvaros runa būs par narcistiskām aizsardzībām nevis narcisismu kā tādu.
Interesanti, ka cilvēka ar histērisku raksturu pašvērtība ceļas apstākļos, kad viņam izdodas sasniegt to pašu vai pat parādīt labāku rezultātu kā pretējā dzimuma autoritātei. Īpaši vērtīgs cilvēks jūtas, ja ar šādu autoritāti izdodas izveidot personiskas attiecības, tad šis varenais cilvēks tiek izjust kā Es daļa, kura pateicoties šim cilvēkam ir kļuvusi stiprāka un varenāka. Diemžēl, bet nereti šī varenā autoritāte būs lielākā vai mazākā mērā fiziski, seksuāli vai emocionāli vardarbīga.
Psihoterapijas uzdevums. Palīdzēt klientam nonākt līdz centrālajam konfliktam un piedzīvot, ka viņa jūtas un vēlmes netiek apsmietas, sodītas, klients netiek izmantots vai ekspluatēts, lai arī nereti, klients uzvedīsies seksuāli izaicinoši, atklāti flirtēs it kā uzaicinot terapeitu uz robežu pārkāpšanu. Klientam nepieciešams piedzīvot dusmas un vilšanos, ka terapeits neatsaucas uz šo uzaicinājumu, ciena robežas un neizmanto klientu, lai arī pats klients terapeita rīcību var interpretēt kā atraidījumu, viņa vēlmju ignorēšanu. Klients drošos apstākļos varēs nonākt kontaktā ar savām šausmām, bezpalīdzību, dusmām, kaunu un piedzīvot, ka terapeits spēj šīs jūtas pieņemt attiecībā pret sevi, to iespaidā neatriebties un neizmantot situāciju. Histēriska rakstura klientam būs iespēja piedzīvot, ka autoritāte neizmanto savu varu un situāciju, kas, savukārt, būs labs sākums traumatiskās bērnības pieredzes pārstrādei, kurā viņa dzimums, savulaik, ticis noniecināts vai pat izmantots.
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
Izmantotās literatūras saraksts:
“Psychoanalytic Diagnosis. Understanding Personality Structure in the Clinical Process”. Nancy McWilliams
“Психотерапия характера. Практическое руководствово”. Джонсон, Стивен М.
Cilvēks ar histērisku raksturu var funkcionēt ikvienā no personības organizācijas līmeņiem (skat pirmo rakstu), sākot ar neirotisko, beidzot ar psihotisko. Atkarībā no personības organizācijas līmeņa būs vērojama viegla vai arī smaga histēriska rakstura psihopatoloģija.
Laika posmā no 3 – 5 gadiem ir separācijas (atdalīšanās) fāze, kuras laikā bērnam ir jāatdalās no mātes, jākonkurē ar viņu par tēva uzmanību (zēni konkurē ar tēvu par mātes uzmanību), tad jāidentificējas ar sava dzimuma vecāku. Veselīga attīstības fāzes norise norit, ja tēvs/māte maigi un saudzīgi atraida meitu/dēlu, bērns tiek mierināts, pieņemts viņa skumjās un dusmās, bērna seksualitāte tiek pieņemta kā normāla. Vecāks palīdz tikt galā ar vilšanos un dusmām uz tēvu/māti. Tad meita ir spējīga samierināties ar atraidījumu un identificēties ar māti, zēns samierināties ar mātes atraidījumu un identificēties ar tēvu. Citiem vārdiem sakot, mātes sievišķība un seksualitāte, tēva spēks un seksualitāte tiek ieņemta sevī kā normāla Es daļa.
Šo attīstības fāzi meitene nevar pilnvērtīgi iziet, ja nav veiksmīgi izieta iepriekšējā t.i. saplūšanas ar māti fāze, kurā tika nolasītas un apmierinātas bērna vajadzības. Jaunās attīstības fāzes laikā, māte joprojām ir absolūti nepieciešama, vajadzība pēc saplūšanas un saskaņas nav apmierināta un vairs nav arī sasniedzama. Ņemot vērā, ka jaunā attīstības fāze paredz konkurenci par tēva uzmanību, lai tiktu galā ar iekšēju konfliktu, meitenes psihe māti brutāli devalvē. Te rodas spēcīgs konflikts – māte joprojām ir ārkārtēji vajadzīga, taču, nu jau, ir devalvēta, atzīta par vāju, nevarīgu, nekam nederīgu būtni. Konkurence par tēva uzmanību, saprotamu iemeslu dēļ, nevar tikt veiksmīgi realizēta un atrisināta, jo devalvētā māte nav pietiekami laba un vērtīga konkurente.
Meitenei neatliek nekas cits kā vien internalizēt (ieņemt sevī) mātes slikto, neideālo, vājo tēlu, kurš kļūst par meitenes Es daļu. Tas nozīmē, ka meitenei izaugot, jaunā sieviete vienmēr jutīsies kā vājāka, sliktāka, zemāka par vīrieti, nereti pat pilnībā devalvēs savu dzimumu un ienīdīs pati sevi, jo piederēs, viņasprāt, vājajam dzimumam.
Situāciju stipri sarežģīs apstāklis, ja meitenes māte būs bijusi negatīvi vai pat naidīgi noskaņota pret meitenes dzimstošo seksualitāti, dabisku un vecumam atbilstošu flirtēšanu ar tēvu vai tā figūru. Kaunināšana un sašutums mātes acīs nepārprotami vēstīs, ka seksualitāte ir slikti, nepiedienīgi, pretīgi. Īpaši traģiska šī attīstības fāze noritēs tad, ja meitenes tēvs vai tās aizvietotājs būs izrādījies nepietiekami nobriedis un uz meitenes flirtu atsauksies, radot meitenē kā sajūsmu par savas seksualitātes spēku nocelt mātei tēvu, tā arī šausmas, ka savas seksualitātes dēļ lielais, stiprais vīrietis atsaucas uz mazās meitenes seksualitāti vai pat izmanto viņas ķermeni seksuālos nolūkos (glāsti, skatieni, pornogrāfijas rādīšana, neķītrību runāšana, penatrācija vai pat tiešs dzimumakts). Kauns, vainas un defektivitātes jūtas būs dziļi iesakņojušās meitenes psihē.
Mazas meitenes acīs tēvs ir liels un bailīgs, viņa balss ir dobja, iznīcinoši skaļa kliedzot, tēvs un vīrieša tēls kopumā kļūst šausminošs, ja tēvs ir vardarbīgs pret meiteni vai māti, īpaši šaušalīgs vīrieša tēls iespiežas meitenes prātā, ja ir bijusi incestuāla pieredze. Meitene redz un apgūst, ka sievietes un īpaši viņas māte ir vāja uz bezpalīdzīga. Meitene vienlaikus izjūt gan vēlmi būt stiprai kā tēvs gan šausmas no tik agresīvas un visvarenas vīrieša figūras tēla, kuru ienīst. Līdz ar to top skaidrs iemesls, kāpēc histēriska rakstura gadījumā viena no centrālajām problēmām ir seksualitāte, tajā skaitā, seksuālā orientācija un dzimuma identitātes jeb piederības jautājums.
Pieaugušas sievietes konflikts, kura pamatā ir Histērisks raksturs, ir tajā, ka vīrieši tiek uztverti ar sajūsmu un bailēm vienlaicīgi, viņiem tiek piedēvēts spēks un vara, kuru sieviete gribētu iegūt sev. Tāpēc tiek izjusta skaudība, dusmas, naids, kurš visbiežāk nav apzināts. Savukārt, citas sievietes tiek uztvertas kā pārāk vājas, attiecīgi, tā sevi izjūt arī pati sieviete ar histērisku raksturu.
Ierocis, kurš histēriskas sievietes prāt ir līdzvērtīgs vīrieša spēkam ir viņas seksualitāte, kuru sieviete meistarīgi izmanto, lai iegūtu vīrieša uzmanību un sajūsmu. Tiesa, sieviete reti kad gūst patiesu seksuālu baudu no akta, jo sekss, drīzāk kalpo kā aizsardzība no pašas nevērtības un bezpalīdzības sajūtas. Neizvēlīgs un haotisks sekss, tajā skaitā, var kalpot kā aizsardzība no dziļām bailēm no vīriešiem, kuri šķiet vareni un neuzveicami. Šī iemesla dēļ sekss sievietei ar histērisku raksturu sniedz minimālu baudu, nereti būs vērojams vaginisms, anorgazmija, sāpes seksa laikā.
Histērisks raksturs vīriešos veidojas līdzīgā veidā, tiesa kā apdraudoša un visvarena šķiet māte, tēvs liekas vājš un nespējīgs pretoties lielajai mātei, kura dusmās šķiet šaušalīgi bīstama. Puika identificējas ar devalvēto vīrieti, kurš šķiet bezpalīdzīgs un vājš. Ja māte ir emocionāli vardarbīga pret zēna tēvu, zēns internalizē nīstamo, bezpalīdzīgo vīrieša tēlu sevī, kurš raisa riebumu. No otras puses, māte un sievietes kopumā šķiet bīstamas, ekspluatējošas un neparedzamas. Šādos apstākļos, veselīga zēna seksuālās identitātes un piederības izjūta nespēj veselīgi veidoties. Atsevišķos gadījumos veidojas tā saucamā pseidohomoseksualitāte.
Histērisks raksturs paredz augstu trauksmes līmeni, sarežģītas attiecības ar līdzcilvēkiem, īpaši autoritātēm, un tendenci iekļūt drāmu un pārpratumu pilnās situācijās, kuras potenciāli var būt bīstamas pašam cilvēkam.
Var rasties iespaids, ka cilvēks ar histērisku raksturu gūst baudu no spriedzes un konfliktiem, taču tā nebūt nav. Cilvēks ir hroniski uzvilkts, trauksmes pārņemts, spriedzes pilns dēļ regulāriem konfliktiem ar citiem cilvēkiem, atrodas hroniskā krīzes stāvoklī. Teatralitāte un dramatiskums kalpo kā instruments uzmanības pievēršanai viņa jūtām. Jā, lai arī cilvēka ar histērisku raksturu emocionālās reakcijas var būt netipiski intensīvas un dramatiskas, taču emocionālas ciešanas ir īstas.
Jāmin arī tas, ka cilvēks ar histērisku raksturu, visbiežāk, ir emocionāli nestabils – vienā brīdī viņš var priekā smieties, citā dziļu ciešanu pārņemt raudāt. Apkārtējiem cilvēks ar histērisku raksturu var šķist neīsts, samākslots, uzmanību prasošs. Cilvēki, kuri patiešām iesaistās un mēģina palīdzēt, agri vai vēlu, sāk just bezjēdzības un bezpalīdzības jūtas, jo histēriska cilvēka dzīvē pilnīgi nekas nemainās.
Viņam ir vajadzīgi ārēji kairinātāji un nemitīga stimulācija. Līdzīgi kā bērniem, kuri ir sajūsmas pilni, kliedz un priekā spiedz, kad vecāks velta viņam uzmanību, savukārt, uzmanības deficīta gadījumā krīt gar zemi un histēriski raud, lai pievērstu sev uzmanību.
Cilvēkam ar histērisku raksturu ir nepieciešama uzmanība, mīlestība, citu sajūsma, seksuāls tuvums un orālas baudas. Ņemot vērā, ka cilvēks ar histērisku raksturu ir tendēts uz pārmērībām, stimulāciju var būt pārāk daudz, tas, savukārt, izraisa hronisku spriedzes un augsta distressa līmeni.
Runājot par profesijas izvēlēm, skaidrs, ka cilvēku ar histērisku raksturu piesaistīs publiska cilvēka, piemēram, aktiera, mūziķa, deputāta, pāvesta, skolotāja profesijas. Tādas profesijas, kurās cilvēks varēs gūt nedalītu uzmanību. Augsti funkcionējoši cilvēki ar histērisku raksturu var būt izcili mākslinieki vai nozares speciālisti, ja izvēlas radošu profesiju, kurā brīvi, bez cenzūras var paust savas jūtas.
Sievietes un vīrieši ar histērisku raksturu var būt seksuāli ļoti izaicinoši (paši to var neapzināties), sekss asociējas ar tuvību, tāda intimitātes līmeņa sasniegšanu, kurš citādi šķiet nesasniedzams. Tiesa sekss nespēj apmierināt alkas pēc patiesas tuvības un mīlestības, tāpēc sekss nereti ne tikai nesagādā baudu, bet tieši pretēji, liek vilties, justies izmantotam, dusmoties, likt gribēt atriebties. Nereti cilvēki ar histērisku raksturu baidās no seksa, taču paradoksālā kārtā meklē to, lai pārvarētu savas bailes, kaunu, vainas un nepilnvērtības sajūtas. Līdzīgi cilvēks var rīkoties arī ar citām bailēm, piemēram, baidoties no patiesas tuvības, cilvēks ar histērisku raksturu var demonstrēt ekshibicionistiskas tendences (pārmēru atkailināt un izrādīt savu ķermeni; pārmērīgi aktīvi un atklāti demonstrēt sevi sociālajos tīklos u.tml.).
Cilvēks ar histērisku raksturu hroniski meklē apstiprinājumu, ka ar viņa dzimumu viss ir kārtībā, viņš cenšas pievērst sev uzmanību, lai pārbaudītu vai viņš tiks pieņemts, pretēji tam, kā tas bija bērnībā, kad viņa dzimums tika atraidīts vai atzīts kā pārāk nevarīgs un defektīvs. Ekstremālā situācijā viņa ķermenis tika izmantots, bija incestuāla pieredze, kura lika izjust šausmas un pilnīgu bezpalīdzības sajūtu. Turpmākajos gados seksualizācija kalpo par ieroci pret neapzinātām bailēm no izmantošanas, pazemošanas, atraidījuma u.c. Tā teikt, cilvēks ar histērisku raksturu “iet uzbrukumā pirmais”, izmantojot savu seksualitāti kā ieroci.
Bez seksualizācijas, regresija ir vēl viens psihiskās aizsardzības mehānisms, kuru bieži izmanto cilvēki ar histērisku raksturu. Sajūtot briesmas, apdraudējumu vai paredzot atraidījumu, cilvēks var sākt uzvesties kā mazs bērns – niķoties, raudāt, sist kāju pret grīdu, bubināt u.tml., lai apstulbinātu un atbruņotu iespējamo pāridarītāju.
Cilvēks ar histērisku raksturu jūtas niecīgs, bezvērtīgs, bezpalīdzīgs un nobijies. Viņš sagaida, ka pasaule ir bīstama, cilvēki darīs pāri, tāpēc, lai sargātos, viņš manipulē ar citiem, demonstrē sevi kā stipru, autoritāru, atvērtu pasaulei un pieredzei, bezbailīgu, seksuāli atraisītu u.tml. Cilvēks cenšas gūt drošību un pieņemšanu no apkārtējiem. Te vērojama zināma līdzība ar narcistisku raksturu, kad Es vērtība ir atkarīga no pārējo reakcijām. Histēriska rakstura ietvaros runa būs par narcistiskām aizsardzībām nevis narcisismu kā tādu.
Interesanti, ka cilvēka ar histērisku raksturu pašvērtība ceļas apstākļos, kad viņam izdodas sasniegt to pašu vai pat parādīt labāku rezultātu kā pretējā dzimuma autoritātei. Īpaši vērtīgs cilvēks jūtas, ja ar šādu autoritāti izdodas izveidot personiskas attiecības, tad šis varenais cilvēks tiek izjust kā Es daļa, kura pateicoties šim cilvēkam ir kļuvusi stiprāka un varenāka. Diemžēl, bet nereti šī varenā autoritāte būs lielākā vai mazākā mērā fiziski, seksuāli vai emocionāli vardarbīga.
Psihoterapijas uzdevums. Palīdzēt klientam nonākt līdz centrālajam konfliktam un piedzīvot, ka viņa jūtas un vēlmes netiek apsmietas, sodītas, klients netiek izmantots vai ekspluatēts, lai arī nereti, klients uzvedīsies seksuāli izaicinoši, atklāti flirtēs it kā uzaicinot terapeitu uz robežu pārkāpšanu. Klientam nepieciešams piedzīvot dusmas un vilšanos, ka terapeits neatsaucas uz šo uzaicinājumu, ciena robežas un neizmanto klientu, lai arī pats klients terapeita rīcību var interpretēt kā atraidījumu, viņa vēlmju ignorēšanu. Klients drošos apstākļos varēs nonākt kontaktā ar savām šausmām, bezpalīdzību, dusmām, kaunu un piedzīvot, ka terapeits spēj šīs jūtas pieņemt attiecībā pret sevi, to iespaidā neatriebties un neizmantot situāciju. Histēriska rakstura klientam būs iespēja piedzīvot, ka autoritāte neizmanto savu varu un situāciju, kas, savukārt, būs labs sākums traumatiskās bērnības pieredzes pārstrādei, kurā viņa dzimums, savulaik, ticis noniecināts vai pat izmantots.
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
Izmantotās literatūras saraksts:
“Psychoanalytic Diagnosis. Understanding Personality Structure in the Clinical Process”. Nancy McWilliams
“Психотерапия характера. Практическое руководствово”. Джонсон, Стивен М.
