5.daļa. Šizoīds raksturs
Šizoīds raksturs veidojas, kad zīdaiņa vecumā mazulis nesaņem pietiekamā daudzumā rūpes, siltumu, mīlestību, galvenā aprūpētāja atbilstošu un laicīgu atsaucību. Šizoīda cilvēka vecāki visbiežāk tiek raksturoti kā auksti, emocionāli un fiziski atturīgi, noraidoši, nespējīgi izveidot emocionālu saikni ar mazuli. Runa var arī nebūt par to, ka vecāki tik auksti un noraidoši ir bijuši vienmēr, runa ir par to, ka bērns aukstumu un atraidījumu ir saņēmis pietiekami bieži, lai viņa personība turpmāk attīstītos kā šizoīda. Attiecībās starp bērnu un vecāku nebija paredzamības un drošības.
Iespējams vecāks nebija gatavs tik lielai atbildībai un nepieciešamībai atsaukties un apmierināt mazuļa vajadzības 24/7, kā rezultātā viņš bieži jutis dusmas vai pat naidu uz mazuli, kurš atņēmis rīcības brīvību.
Šizoīds raksturs var veidoties arī pilnīgi pretējas vecāku pieejas rezultātā, kad vecāks ir pārmēru aprūpējošs, bērna robežas ignorējošs, citiem vārdiem sakot, smacējošs ar savu klātbūtni.
Mazuļa psihe, nespējot izturēt vecāka aukstumu, atraidījumu un naidīgumu, atslēdzas no realitātes, kura nav izturama. Šizoīds raksturs var funkcionēt neirotiskajā vai robežstāvokļa organizācijas līmenī (skat pirmo sērijas rakstu), tomēr prakse rāda, ka visbiežāk cilvēks ar šizoīdu raksturu funkcionēs psihotiskajā līmenī ar izteiktām bailēm no “Nekā – tā, kas eksistēja pirms viņa piedzimšanas”. Šizoīda rakstura dominējošās emocijas ir šausmas un naids. Naidīgums ir tik liels (var nebūt apzināts), ka cilvēks kļūst pasīvi vai aktīvi atriebīgs, lai pasargātos no iespējamajām briesmām, kuras, viņaprāt, apdraud viņu. Nereti cilvēks naidu vērsīs pats pret sevi, tādējādi cenšoties apspiest ārkārtēji intensīvas un nepatīkamas jūtas. Viņš būs tendēts izolēties no sociālajiem kontaktiem, jo jutīsies neveikls, neemocionāls, trūks emocionālas saiknes un sapratnes par sociālas situācijas būtību. Mijiedarbība ar citiem visbiežāk radīs spriedzi un uzjundīs ļoti agrīnas, nu jau izstumtas un aizmirstas, šausmas un dusmas par nepieejamo un atraidošo vecāku. Situāciju sarežģītāku padara tas, ka mazulis, lai veiksmīgi attīstītos, introjicē (pārņem kā Es daļu) vecāku figūru. Viens no introjicētajiem tēliem, kurš vēlāk kļūs par pilnvērtīgu Es, būs auksts, atraidošs un naidīgs. Reizēm cilvēki ar šizoīdu raksturu raksturo sevi kā autisku, tādu, kurš nav spējīgs būt sociālā un emocionālā mijiedarbībā ar otru vai arī izjūt sociālas situācijas kā iztukšojošas un ārkārtēji grūtas. Gribu uzsvērt, ka runa nav par autismu kā diagnozi.
Cilvēka ar šizoīdu raksturu moto skan šādi “Ar mani kaut kas nav kā vajag. Man nav tiesību eksistēt!”. Ja cilvēks apzinās šīs domas par sevi, tas ir lielisks iemesls, lai uzsāktu psihoterapiju, lai atbrīvotos no šiem, ārkārtēji destruktīvajiem un mokošajiem domu paterniem pašam par sevi. Visbiežāk cilvēks, tomēr, neapzināsies šīs pārliecības, viņš tās atklās tieši terapijas ietvaros kā mokošas fiziskas un emocionālas izjūtas. Viņš piedzīvos to, kam nav vārdu. Tam nav vārdu, jo gūtā pamata trauma ir pirmsverbāla, t.i. gūta simbiotiskajās attiecībās ar māti laikā, kad mazulis vēl nenojauta, ka māte ir no viņa atsevišķi eksistējošs cilvēks. Tieši šī iemesla dēļ neempātiska un auksta izturēšanās pret mazuli tika piedzīvota kā mazuļa dzīvību apdraudoša. Mazuļa šausmas, izmisums un dusmas netika atpazītas, bērns nesaņēma mierinājumu, viņš centās darīt visu, lai pievērstu sev uzmanību, taču nekā... mazulim nācās atslēgt savas jūtas, lai burtiskā un pārnestā nozīmē izdzīvotu.
Papildus augstāk minētajām grūtībām, vērojamas arī izteiktas un mokošas robežu problēmas. Citiem vārdiem sakot, cilvēks neizjūt psiholoģiskās robežas, šī iemesla dēļ viņš nespēj tās nospraust, nespēj atpazīt otra robežas, piedevām arī izjūt hroniskas šausmas tikt “aprītam”, kas saprotamu iemeslu dēļ, liek cilvēkam ar šizoīdu raksturu pašizolēties.
Šizoīda rakstura cilvēkam hroniski pietrūkst paredzamības un stabilitātes jau kopš mazotnes. Nereti vecāki pārkāpa bērna fiziskās un emocionālās robežas un tam nebija pilnīgi nekāda sakara ar objektīvo realitāti vai bērna uzvedību. Sašutums, netaisnības jūtas, apjukums un šausmas ir tikai neliela daļa jūtu, kuras bērnam nācās slēpt no sevis un vecāka. Vecāka, kurš nebija spējīgs tikt galā pats ar savām jūtām, nemaz nerunājot par bērna jūtām.
Šizoīda rakstura cilvēkam hroniski trūka un trūkst psihiskā konteinera, kurš var viņu un viņa jūtas izturēt un saturēt. Dēļ nepieciešamības pašam kaut kā tikt galā ar sevi, bērnam attīstās hiperjūtība uz otra emocijām, viņš kā radars var nolasīt otra emocionālos stāvokļus, lai izvairītos no konfrontācijas, uzbrukuma, soda, atraidījuma. Viņš var patikt citiem cilvēkiem, taču cilvēks ar šizoīdu raksturu nebūs spējīgs veidot un uzturēt patiesi dziļas un intīmas attiecības. Tā vietā viņš dos priekšroku iedomu pasaulei, nomoda sapņiem, fantāzijām, iedomu draugiem un notikumiem dzīvē. Cilvēks piedzīvos ārkārtēji mokošu konfliktu – no vienas puses viņš alks tuvas attiecības, no otras izjutīs šausmas no "aprīšanas jeb ielaušanās viņā".
Interesanti, bet atsevišķos gadījumos, tieši cilvēks ar šizoīdu raksturu centīsies būt silts un atbalstošs, paudīs rūpes un interesi par otru. Šāda īpatnība kalpos kā aizsardzība no paša sāpēm, nepiepildītajām alkām un apspiestajām jūtām. Reizēm cilvēks ar šizoīdu raksturu izvēlas terapeita profesiju, jo saskata klienta – terapeita attiecības kā pietiekami drošas, siltas, intīmas, taču pietiekami atturīgas vienlaicīgi, bez nepieciešamības atklāties pašam. Šādas attiecības spēj piepildīt cilvēka alkas pēc tuvības tajā pat laikā pasargāt viņu no “aprīšanas”.
Cilvēkam ar šizoīdu raksturu visbiežāk ir nedroša vai ambivalenta piesaiste vecākam. Kā zinām, piesaistes stili, ir ārkārtēji noturīgi, bez tam, tie tiek pārnesti uz ikvienām attiecībām cilvēka dzīvē. Viens no galvenajiem terapijas mērķiem būs stabilu un drošu attiecību veidošana ar cilvēku ar šizoīdu raksturu. Vēl vairāk, literatūrā minēts, ka terapijas galvenais mērķis būs sasniegts, kad cilvēks beidzot izveidos drošu piesaisti ar terapeitu..
Runājot par cilvēka ar šizoīdu raksturu jūtām, jāpiemin, ka apspiestās jūtas tāpat atrod izeju. Nereti tieši cilvēki ar šizoīdu raksturu cietīs no panikas lēkmēm un dažāda veida fobijām tajā skaitā bailēm no intimitātes un attiecībām. Caur fobijām un citiem simptomiem cilvēks piespiedu kārtā nonāks kontaktā ar šausmām un dusmām, kuras citādi nav paužamas.
Cilvēks ar šizoīdu raksturu dod priekšroku intelektuālām nodarbēm un profesionālajiem sasniegumiem izvēlētajā jomā, piemēram, IT speciālisti, zinātnieki, advokāti. Iedziļināšanās intelektuālas dabas problēmās un pārdomās veido vismaz kaut kādu saikni ar pasauli un cilvēkiem, rada iluzoru sajūtu par pilnvērtīgu dzīvi. Iluzoru, jo kaut kam noejot greizi, cilvēks var ieslīgt dziļā depresijā pat ar akūtām pašnāvības domām vai pašnāvības mēģinājumiem.
Cilvēkam ar šizoīdu raksturu ir svarīga kontrole un paredzamība, lai nenonāktu saskarē ar apspiestajām jūtām, šī iemesla dēļ viņam būs svarīgi rituāli un mēģinājumi izplānot un kontrolēt visu, kas vien ir kontrolējams, tajā skaitā paša ķermeni, jūtas, domas, attiecību dziļumu ar otru.
Psihoterapijas galvenais uzdevums ir palīdzēt cilvēkam nonākt kontaktā ar izstumtajām šausmām un naidu. Nereti runa būs par iespēju “šeit un tagad” ienīst, dusmoties, kliegt, šausmās sastingt un raudāt. Terapeita kabinets būs vieta, kur klients mācīsies nonākt kontaktā un paust savas jūtas bez cenzūras un atriebības no terapeita puses. Galvenais terapeitiskais darbs norisināsies attiecībās starp klientu – terapeitu. Kā minēts augstāk, galvenais terapijas mērķis ir palīdzēt klientam izjust drošu un stabilu pieķeršanos terapeitam, izdzīvot to un pārnest uz savu ikdienas dzīvi. Paralēli palīdzošs būs darbs pie sociālu situāciju izspēles, kontekstu analīzes u.tml., lai iemācītu cilvēkam ar šizoīdu raksturu labāk komunicēt un sadarboties ar citiem cilvēkiem.
Radošas izpausmes un māksla ir viens no veselīgākajiem un drošākajiem veidiem kā cilvēks ar šizoīdu raksturu var nonākt kontaktā un pasust savas jūtas. Mākslas, deju un kustības, psihodrāmas, smilšu terapijas metodes var būt ļoti palīdzošas darbā ar cilvēkiem ar šizoīdu raksturu.
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
Izmantotās literatūras saraksts:
“Psychoanalytic Diagnosis. Understanding Personality Structure in the Clinical Process”. Nancy McWilliams
“Психотерапия характера. Практическое руководствово”. Джонсон, Стивен М.
Iespējams vecāks nebija gatavs tik lielai atbildībai un nepieciešamībai atsaukties un apmierināt mazuļa vajadzības 24/7, kā rezultātā viņš bieži jutis dusmas vai pat naidu uz mazuli, kurš atņēmis rīcības brīvību.
Šizoīds raksturs var veidoties arī pilnīgi pretējas vecāku pieejas rezultātā, kad vecāks ir pārmēru aprūpējošs, bērna robežas ignorējošs, citiem vārdiem sakot, smacējošs ar savu klātbūtni.
Mazuļa psihe, nespējot izturēt vecāka aukstumu, atraidījumu un naidīgumu, atslēdzas no realitātes, kura nav izturama. Šizoīds raksturs var funkcionēt neirotiskajā vai robežstāvokļa organizācijas līmenī (skat pirmo sērijas rakstu), tomēr prakse rāda, ka visbiežāk cilvēks ar šizoīdu raksturu funkcionēs psihotiskajā līmenī ar izteiktām bailēm no “Nekā – tā, kas eksistēja pirms viņa piedzimšanas”. Šizoīda rakstura dominējošās emocijas ir šausmas un naids. Naidīgums ir tik liels (var nebūt apzināts), ka cilvēks kļūst pasīvi vai aktīvi atriebīgs, lai pasargātos no iespējamajām briesmām, kuras, viņaprāt, apdraud viņu. Nereti cilvēks naidu vērsīs pats pret sevi, tādējādi cenšoties apspiest ārkārtēji intensīvas un nepatīkamas jūtas. Viņš būs tendēts izolēties no sociālajiem kontaktiem, jo jutīsies neveikls, neemocionāls, trūks emocionālas saiknes un sapratnes par sociālas situācijas būtību. Mijiedarbība ar citiem visbiežāk radīs spriedzi un uzjundīs ļoti agrīnas, nu jau izstumtas un aizmirstas, šausmas un dusmas par nepieejamo un atraidošo vecāku. Situāciju sarežģītāku padara tas, ka mazulis, lai veiksmīgi attīstītos, introjicē (pārņem kā Es daļu) vecāku figūru. Viens no introjicētajiem tēliem, kurš vēlāk kļūs par pilnvērtīgu Es, būs auksts, atraidošs un naidīgs. Reizēm cilvēki ar šizoīdu raksturu raksturo sevi kā autisku, tādu, kurš nav spējīgs būt sociālā un emocionālā mijiedarbībā ar otru vai arī izjūt sociālas situācijas kā iztukšojošas un ārkārtēji grūtas. Gribu uzsvērt, ka runa nav par autismu kā diagnozi.
Cilvēka ar šizoīdu raksturu moto skan šādi “Ar mani kaut kas nav kā vajag. Man nav tiesību eksistēt!”. Ja cilvēks apzinās šīs domas par sevi, tas ir lielisks iemesls, lai uzsāktu psihoterapiju, lai atbrīvotos no šiem, ārkārtēji destruktīvajiem un mokošajiem domu paterniem pašam par sevi. Visbiežāk cilvēks, tomēr, neapzināsies šīs pārliecības, viņš tās atklās tieši terapijas ietvaros kā mokošas fiziskas un emocionālas izjūtas. Viņš piedzīvos to, kam nav vārdu. Tam nav vārdu, jo gūtā pamata trauma ir pirmsverbāla, t.i. gūta simbiotiskajās attiecībās ar māti laikā, kad mazulis vēl nenojauta, ka māte ir no viņa atsevišķi eksistējošs cilvēks. Tieši šī iemesla dēļ neempātiska un auksta izturēšanās pret mazuli tika piedzīvota kā mazuļa dzīvību apdraudoša. Mazuļa šausmas, izmisums un dusmas netika atpazītas, bērns nesaņēma mierinājumu, viņš centās darīt visu, lai pievērstu sev uzmanību, taču nekā... mazulim nācās atslēgt savas jūtas, lai burtiskā un pārnestā nozīmē izdzīvotu.
Papildus augstāk minētajām grūtībām, vērojamas arī izteiktas un mokošas robežu problēmas. Citiem vārdiem sakot, cilvēks neizjūt psiholoģiskās robežas, šī iemesla dēļ viņš nespēj tās nospraust, nespēj atpazīt otra robežas, piedevām arī izjūt hroniskas šausmas tikt “aprītam”, kas saprotamu iemeslu dēļ, liek cilvēkam ar šizoīdu raksturu pašizolēties.
Šizoīda rakstura cilvēkam hroniski pietrūkst paredzamības un stabilitātes jau kopš mazotnes. Nereti vecāki pārkāpa bērna fiziskās un emocionālās robežas un tam nebija pilnīgi nekāda sakara ar objektīvo realitāti vai bērna uzvedību. Sašutums, netaisnības jūtas, apjukums un šausmas ir tikai neliela daļa jūtu, kuras bērnam nācās slēpt no sevis un vecāka. Vecāka, kurš nebija spējīgs tikt galā pats ar savām jūtām, nemaz nerunājot par bērna jūtām.
Šizoīda rakstura cilvēkam hroniski trūka un trūkst psihiskā konteinera, kurš var viņu un viņa jūtas izturēt un saturēt. Dēļ nepieciešamības pašam kaut kā tikt galā ar sevi, bērnam attīstās hiperjūtība uz otra emocijām, viņš kā radars var nolasīt otra emocionālos stāvokļus, lai izvairītos no konfrontācijas, uzbrukuma, soda, atraidījuma. Viņš var patikt citiem cilvēkiem, taču cilvēks ar šizoīdu raksturu nebūs spējīgs veidot un uzturēt patiesi dziļas un intīmas attiecības. Tā vietā viņš dos priekšroku iedomu pasaulei, nomoda sapņiem, fantāzijām, iedomu draugiem un notikumiem dzīvē. Cilvēks piedzīvos ārkārtēji mokošu konfliktu – no vienas puses viņš alks tuvas attiecības, no otras izjutīs šausmas no "aprīšanas jeb ielaušanās viņā".
Interesanti, bet atsevišķos gadījumos, tieši cilvēks ar šizoīdu raksturu centīsies būt silts un atbalstošs, paudīs rūpes un interesi par otru. Šāda īpatnība kalpos kā aizsardzība no paša sāpēm, nepiepildītajām alkām un apspiestajām jūtām. Reizēm cilvēks ar šizoīdu raksturu izvēlas terapeita profesiju, jo saskata klienta – terapeita attiecības kā pietiekami drošas, siltas, intīmas, taču pietiekami atturīgas vienlaicīgi, bez nepieciešamības atklāties pašam. Šādas attiecības spēj piepildīt cilvēka alkas pēc tuvības tajā pat laikā pasargāt viņu no “aprīšanas”.
Cilvēkam ar šizoīdu raksturu visbiežāk ir nedroša vai ambivalenta piesaiste vecākam. Kā zinām, piesaistes stili, ir ārkārtēji noturīgi, bez tam, tie tiek pārnesti uz ikvienām attiecībām cilvēka dzīvē. Viens no galvenajiem terapijas mērķiem būs stabilu un drošu attiecību veidošana ar cilvēku ar šizoīdu raksturu. Vēl vairāk, literatūrā minēts, ka terapijas galvenais mērķis būs sasniegts, kad cilvēks beidzot izveidos drošu piesaisti ar terapeitu..
Runājot par cilvēka ar šizoīdu raksturu jūtām, jāpiemin, ka apspiestās jūtas tāpat atrod izeju. Nereti tieši cilvēki ar šizoīdu raksturu cietīs no panikas lēkmēm un dažāda veida fobijām tajā skaitā bailēm no intimitātes un attiecībām. Caur fobijām un citiem simptomiem cilvēks piespiedu kārtā nonāks kontaktā ar šausmām un dusmām, kuras citādi nav paužamas.
Cilvēks ar šizoīdu raksturu dod priekšroku intelektuālām nodarbēm un profesionālajiem sasniegumiem izvēlētajā jomā, piemēram, IT speciālisti, zinātnieki, advokāti. Iedziļināšanās intelektuālas dabas problēmās un pārdomās veido vismaz kaut kādu saikni ar pasauli un cilvēkiem, rada iluzoru sajūtu par pilnvērtīgu dzīvi. Iluzoru, jo kaut kam noejot greizi, cilvēks var ieslīgt dziļā depresijā pat ar akūtām pašnāvības domām vai pašnāvības mēģinājumiem.
Cilvēkam ar šizoīdu raksturu ir svarīga kontrole un paredzamība, lai nenonāktu saskarē ar apspiestajām jūtām, šī iemesla dēļ viņam būs svarīgi rituāli un mēģinājumi izplānot un kontrolēt visu, kas vien ir kontrolējams, tajā skaitā paša ķermeni, jūtas, domas, attiecību dziļumu ar otru.
Psihoterapijas galvenais uzdevums ir palīdzēt cilvēkam nonākt kontaktā ar izstumtajām šausmām un naidu. Nereti runa būs par iespēju “šeit un tagad” ienīst, dusmoties, kliegt, šausmās sastingt un raudāt. Terapeita kabinets būs vieta, kur klients mācīsies nonākt kontaktā un paust savas jūtas bez cenzūras un atriebības no terapeita puses. Galvenais terapeitiskais darbs norisināsies attiecībās starp klientu – terapeitu. Kā minēts augstāk, galvenais terapijas mērķis ir palīdzēt klientam izjust drošu un stabilu pieķeršanos terapeitam, izdzīvot to un pārnest uz savu ikdienas dzīvi. Paralēli palīdzošs būs darbs pie sociālu situāciju izspēles, kontekstu analīzes u.tml., lai iemācītu cilvēkam ar šizoīdu raksturu labāk komunicēt un sadarboties ar citiem cilvēkiem.
Radošas izpausmes un māksla ir viens no veselīgākajiem un drošākajiem veidiem kā cilvēks ar šizoīdu raksturu var nonākt kontaktā un pasust savas jūtas. Mākslas, deju un kustības, psihodrāmas, smilšu terapijas metodes var būt ļoti palīdzošas darbā ar cilvēkiem ar šizoīdu raksturu.
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
Izmantotās literatūras saraksts:
“Psychoanalytic Diagnosis. Understanding Personality Structure in the Clinical Process”. Nancy McWilliams
“Психотерапия характера. Практическое руководствово”. Джонсон, Стивен М.
