Tavai izaugsmei
  • NATĀLIJA MOROZOVA
    • KONSULTĀCIJAS
    • SMILŠU SPĒLES TERAPIJA
    • Traumas pārstrādes terapija (EMDR)
  • TARASS IVAŠČENKO
    • Klātienes konsultācijas
    • Supervīzijas
  • MEITENE HAMELEONS
  • VIDEO
  • LASĪTAVA
    • Rakstu sērija “Kliedējam mītus par psiholoģisko konsultēšanu un psihoterapiju” >
      • 1. mīts: Nav nekādas atšķirības starp psihologu un psihoterapeitu, viss viens.
      • 2. mīts: Man tagad ir laiks un finansiāla iespēja, beidzot tā lieta jāizdara, jāaiziet pie psihologa vai psihoterapeita.
      • 3. mīts: Es atrisināšu visas savas problēmas vienā tikšanās reizē, maksimums pāris nedēļās.
      • 4. mīts: Nav vajadzības vērsties pēc palīdzības pie speciālista, jo es varu parunāt ar draugiem vai ģimeni.
      • 5. mīts: Visi psihologi un psihoterapeiti runā par to, kas uz problēmu nemaz neattiecas un velk visu garumā, lai vairāk nopelnītu.
      • 6. mīts: Man terapijā palika tikai sliktāk, tas viss ir “fufelis” un nevar palīdzēt.
      • 7.mīts: Es pats esmu sev labākais psihologs/psihoterapeits. Mana dzīves pieredze ir labākais padomdevējs!
      • 8.mīts. Grāmatu lasīšana psiholoģijā un psihoterapijā aizvieto psiholoģisko konsultēšanu un psihoterapiju
      • 9.mīts. Nav svarīgi dokumenti. Ka tik sauc sevi par psihologu vai psihoterapeitu.
      • 10.mīts. Es atvedu savu bērnu pie psihologa, tad, lai viņš arī dara savu darbu un izdara ar viņu kaut ko...
      • ​11.mīts. Es pārtraukšu sadarbību ar psihologu/psihoterapeitu, tad mēs varēsim veidot romantiskas attiecības. Šķēršļu nav!
    • Rakstu sērija "Personības raksturi psihoanalītiskajā skatījumā" >
      • 1.daļa. Trīs personības organizācijas līmeņi – neirotiskais, psihotiskais, robežstāvokļa.
      • 2.daļa. Narcistisks raksturs
      • 3.daļa. Depresīvs raksturs
      • 4.daļa. Obsesīvi kompulsīvs raksturs
      • 5.daļa. Šizoīds raksturs
      • 6.daļa. Paranoīds raksturs
      • 7.daļa. Psihopātisks/antisociāls raksturs
      • 8.daļa. Disociatīvs raksturs
      • 9.daļa. Histērisks raksturs
      • 10.daļa. Mazohistisks raksturs
    • Kā izdzīvot pandēmijas laikā?
    • Kā pārvarēt krīzi
    • ​Kas ir psiholoģiskā trauma un kā to pārvarēt?
    • Robežstāvokļa personības traucējumi
    • Pašdestruktīva uzvedība. Kāpēc TO dara un kā TO apturēt?
    • Emociju disregulācija personības traucējumu gadījumā. Ko darīt?
    • Nevajadzētu turpināt sadarbību ar psihologu, psihoterapeitu vai psihiatru, kurš:
    • EMDR terapija. Kas tā tāda?
    • Kā veidojas piesaiste un emociju regulācijas prasmes.
    • Emocijas. Kāpēc ir svarīgi just arī tad, ja sāp?
    • 15 Trauksmes mazināšanas tehnikas
    • Par depresijas ārstēšanu
    • Maldinoši uzskati par pašnāvību
    • Kā palīdzēt cilvēkam, kurš domā par pašnāvību
    • Psiholoģiskās robežas. Kas tas par zvēru?
    • Kā pateikt NĒ?!
    • Vecāka pašnāvība. Kas notiek ar bērnu un kā palīdzēt?
    • Pieaugušo alkoholiķu bērni: 12 sekas, ar kurām jārēķinās pašam un ģimenei
    • Negausīgā ēšana jeb kompulsīvā pārēšanās
    • Veģetatīvā distonija: Kā izrauties no šī loka?
    • Atkarība no otra cilvēka jeb līdzatkarība
    • Kad attiecības ar māti ir traumatiskas
    • Pietiekami mīlēts vai tomēr nē?
    • Nepietiekami mīlēts bērns. Kādas sekas pieaugušo vecumā?
    • 6 vecāku paradumi, kas palīdzēs izaudzināt emocionāli veselus bērnus
    • Kopdzīve ar emocionāli traumētu cilvēku
    • Kas raksturo psiholoģiski veselus cilvēkus
    • Drošības plāns tev un tavam bērnam, ja ciet no vardarbības ģimenē
    • Kā sasniegt izvirzītos mērķus?
    • Efektīva konfliktu risināšanas stratēģija
    • Dermataloģiskās saslimšanas psihoterapeita skatījumā
    • Bērna seksualitāte. Kā un kāpēc par TO ir jārunā?
    • Spēle ar bērnu paša rokām emocionālā intelekta attīstīšanai
    • Kā ar bērnu runāt par cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām?

Bērna seksualitāte. Kā un kāpēc par TO ir jārunā?

Picture
​Cilvēku sabiedrība  vienmēr ir mēģinājusi kontrolēt seksualitāti un noteikt robežas tam, kas ir labi un, kas ir slikti, taču seksualitāte ir tikpat dabiska kā tas, ka jaundzimušajam ir jāzīž mātes krūts.

Seksualitāte sāk attīstīties dzemdībās. Dzimt, būt turētam rokās un aprūpētam, zīst krūti - jaundzimušajam tie visi ir fiziski pārdzīvojumi, kas var radīt gan baudu un apmierinājumu, gan arī sāpes un emocionālas ciešanas.

Bērna dzimumaudzināšana notiek nepārtraukti. Viņu vanno un pārģērbj, viņš sāk pētīt un iepazīt savu ķermeni, izrādīt interesi par pretējo dzimumu, interesēties no kurienes rodas bērni. Vēlāk viņš pārdzīvo pubertātes izmaiņas.

No savu vecāku reakcijas katrā no posmiem bērns, un vēlāk pusaudzis, uzzina vai viņa ķermenis ir kaut kas tāds, kas jāuztver brīvi un nepiespiesti vai arī kaut kas tāds, kas mulsina un par ko būtu jākaunas.

Seksuālā attīstība ietver ne tikai fiziskas ķermeņa pārmaiņas, bet arī veido izpratni un zināšanas par seksuālu uzvedību, tāpēc vecāku loma bērna seksuālajā audzināšanā ir ārkārtēji nozīmīga. Agrīnā vecumā vecāku uzdevums ir sniegt bērnam labos pieskārienus, tādus, kā apskāvieni, bučas u.c., tādējādi palīdzot bērnam iepazīt pieskāriena dabu, emocionālo nozīmi un iemācīties paļauties uz otru. Vēlāk vecāks bērnam paskaidro vai viņš ir zēns vai meitene un paskaidro abu dzimumu atšķirības.

Tālāk seko spēles „Dakteros", kad bērni pēta sevi un viens otru. Svarīgi, lai vecāki pret to izturas saprotoši un paskaidro bērnam kāpēc nevajadzētu, piemēram, atkailināties sabiedrībā. Vajadzētu izvairīties no bērna kaunināšanas par viņa interesi, jo pretēji var rasties priekšstats ka seksualitāte ir apkaunojoša un nepareiza, kas turpmākajā dzīvē var radīt nopietnas grūtības ne tikai ar seksualitāti, bet arī intimitāti.

Pusaudža gados ar bērna ķermeni notiek būtiskas pārmaiņas, arī šajā posmā ir svarīgs vecāku atbalsts un skaidrojumi par notiekošo. Bērns var justies nobijies, ja nav sagatavots mēnešreizēm vai spontānai spermas noplūdei. Tāpat bērns var izjust kaunu un nepatiku pret savu ķermeni, ja vecāki vai cilvēki no malas bērnu kaunina, runā vai izturas pret viņa ķermeni vecumam neatbilstoši, piemēram, iekniebj dibenā. Tas bērnā var radīt apjukumu un neizpratni par šāda pieskāriena dabu. Ja kas līdzīgs atkārtojas bieži un bērnam šāds pieskāriens nepatīk, bērns sāk just pārliecību, ka pie notiekošā ir vainojams viņa ķermenis un viņš pats, izplūst robežas un bērns var nodomāt, ka ikviens drīkst pret viņa ķermeni izturēties tā kā viņam nepatīk.  

Ir svarīgi bērnam savlaicīgi paskaidrot kā citi cilvēki drīkst un kā nedrīkst izturēties pret viņa ķermeni! Vecāki, runa, tajā skaitā, ir par to, ka arī Jūs paši nedrīkstat bērnam pieskarties tādā veidā, kā viņam nepatīk - iekniebt vaigos vai dibenā, kutināt, kad bērns to vairs nevēlas, iesist, nopērt, pagrūst u.c. Ja bērns piedzīvo nepatīkamus pieskārienus ģimenē, viņam nav pamata ticēt tam, ka citi pieauguši nedrīkst pārkāpt viņa robežas un ņemt vērā viņa Nē. 

Vecākus bieži mēdz mulsināt arī bērna masturbācija. Masturbācija nav nekas nosodāms, jo tā ir tā pati spēle dakteros, bērns izzina savu ķermeni, kas viņam patīk un nepatīk. Vecāka loma ir nenobīties, ja viņš pieķēris bērnu masturbējot, bet saņemt drosmi un paskaidrot bērnam ko viņš dara, kāpēc tas ir patīkami, kad drīkst masturbēt un kādos apstākļos nē, piemēram, citu cilvēku klātbūtnē. Tā ir lieliska iespēja sarunai par bērna seksuālajām sajūtām un seksu kopumā. Agri vai vēlu tāpat pienāk laiks, kad bērns uzzinās, ka viņu nav atnesis stārķis. Lai izvairītos no izkropļotas informācijas uzsūkšanas no malas, labāk, ja saruna par seksu notiek ar vecāku.

Svarīgi pieminēt, ka bieža dzimumorgānu aizskaršana, kasīšana u.c. var norādīt uz infekcijas saslimšanām, tāpēc būtu vēlams bērnu atrādīt ārstam. Tāpat, pāragra, regulāra masturbācija, it īpaši ja bērns izmanto priekšmetus vai ievada sevī pirkstus, kā arī seksa imitācija vai attēlošana spēlēs, kā arī bērna vecumam neatbilstošu vārdu zināšana un izmantošana sarunā var norādīt uz, iespējams, notikušu seksuālu vardarbību pret bērnu vai pornogrāfijas redzēšanu. Šādā gadījumā jārunā ar bērnu!

Gribas arī pieminēt, ka internetā atrodamā informācija, brīvi pieejama pornogrāfija var traumēt bērnu un izkropļot viņa priekštatu par seksu. Nereti bērni, kuri par seksu uzzinājuši no pornogrāfijas, seksu uztver kā vardarbības aktu, jūt bailes un neizpratni. Šī iemesla dēļ ir svarīgi, lai par seksu, intimitāti un mīlestību pastāsta vecāks, kurš normalizēs seksu un, ja vajadzēs, pastāstīs bērnam, ka dzīvē sekss nenotiek kā filmā, kuru, iespējams, viņš jau redzējis.

Kā runāt ar bērnu par seksualitāti un seksu?
Uzmundriniet un paskaidrojiet, ka bērna interese par savu ķermeni ir normāla, ka arī jūs interesējaties par savējo. Jums ir jāpaskaidro, ka ķermenī, tā pārmaiņās un bērna interesē par to nav nekā nepareiza un apkaunojoša. Pastāstiet arī par gaidāmajām vai esošajām pārmaiņām ķermenī un sajūtās. Par mēnešreizēm, ja tā ir meitene un to, ka pēc mēnešreižu sākšanās viņa varēs kļūt par māmiņu, ja neizsargāsies seksa laikā, kad būs tam gatava. Puikam ir svarīgi pastāstīt par erekciju un spontānu sēklas noplūdi.

Noteikti pastāstiet, ka sekss ir mīlestības izpausmes forma un bērns varēs ar to nodarboties, kad būs lielāks un mīlēs savu partneri. Kad mīlestība būs abpusēja, abu starpā varēs notikt seksuāla tuvība. Ir svarīgi pastāstīt par izsargāšanos seksa laikā, lai pasargātu sevi no saslimšanām un nevēlamas grūtniecības. Par nevēlamu grūtniecību jārunā iejūtīgi, lai neradītu bērnā sajūtu, ka grūtniecība ir kaut kas slikts, kas varētu radīt fantāzijas, ka arī viņš ir negribēts bērns. Jūs varat teikt, piemēram, šādi "Kad tu ar sievu/vīru gribēsi bērniņu, varēsiet prezervatīvu nelietot, bet pagaidām, kamēr bērniņam vēl neesi gatava/s, prezervatīvs vienmēr ir jālieto". Pastāstiet, ka pārtrauktais dzimumakts neaizsargā no grūtniecības.


Vecākiem jābūt gataviem, ka bērni būs ziņkārīgi un gribēs zināt vēl visu ko citu kam nebijāt sagatavojis runu. 
Neizvairieties no atbildēm, jo nav zināms vai nākamā sarunas reize izvērtīsies tikpat atklāta. Esat atklāti un pastāstiet visu kā ir, taču bērna vecumam piemērotā veidā. Nav ieteicams turpināt stāstīt, ka bērni aug kāpostos. Ja bērns pieķers jūs melos, visticamāk, viņš zaudēs pret jums uzticību un ar jautājumiem vairs nevērsīsies pie jums.


Kāpēc ir svarīgi, lai tieši jūs esat tas, kurš pastāsta bērnam par seksualitāti un seksu?
Jo masu mēdiji, draugi un noklausītas sarunas var sniegt izkropļotu priekšstatu par seksualitāti un, jo īpaši seksu! Pienāk vecums (un katrā vecuma posmā ir atšķirīgi jautājumi uz, kuriem bērnam ir svarīgi saņemt atbildes), kad jums ir jāizglīto un jāsagatavo bērns gaidāmajām pārmaiņām, jāizskaidro notiekošais, jānodod morālās vērtības attiecībā uz tuvību un attiecībām un jāsagatavo pamats veselīgas seksualitātes attīstīšanai jūsu bērnā.
​
Tāpat, jūsu kā atbildīga vecāka pienākums ir pasargāt savu bērnu no iespējamas seksuālas vardarbības no kāda pieaugušā vai lielāka bērna puses, un jāpasargā citi bērni, kurus, nezināšanas dēļ, seksuāli var pavedināt jūsu bērns, lai cik nepieņemami un absurdi tas šobrīd izklausītos. Reizēm bērni savas nezināšanas dēļ nolemj pamēģināt „Mīlēšanās spēli”, kas vēlāk var radīt nopietnus emocionālus pārdzīvojumus.


Ja tomēr jūtaties nepārliecināti par savu spēju runāt ar bērnu par šiem jautājumiem, iespējams, jums var palīdzēt kāds radinieks vai draugs. Tāpat var meklēt arī speciālista palīdzību, kurš ir sagatavots sarunām ar bērniem par seksualitāti.

​Klīniskā psiholoģe, EMDR terapeite un krīzes intervences speciāliste NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com

Powered by Create your own unique website with customizable templates.