1.daļa. Trīs personības organizācijas līmeņi – neirotiskais, psihotiskais, robežstāvokļa.
Ar šo rakstu tiek aizsākta rakstu sērija par skatījumu uz personības struktūru jeb raksturiem no psihoanalītiskā skatpunkta. Psihoanalītiskajā skatījumā kopumā tiek izdalīti trīs personības organizācijas jeb funkcionēšanas līmeņi – neirotiskais, robežstāvokļa un psihotiskais, kuri nosaka personības patoloģijas dziļumu un raksturu. Par tiem šodien arī runāsim, lai turpmākajos rakstos aplūkotu detalizētāk katru no personības raksturiem.
Neirotiskajā līmenī funkcionējošs cilvēks.
Šis ir veselīgākais no personības struktūras organizācijas līmeņiem, kurš paredz salīdzinoši labu spēju objektīvi testēt un uztvert realitāti, izjust sevi kā vienotu veselumu, stresa situācijās izmatot nobriedušus psihiskās aizsardzības mehānismus, tiesa, atsevišķās situācijās, var tikt vērojama būtiska rigiditāte jeb neelastība to izmantošanā. Kopumā, neirotiskajā līmenī funkcionējošs cilvēks ir labi funkcionējošs neskatoties uz emocionālām ciešanām un sūdzībām, kuras var apgrūtināt viņa ikdienu.
Būtiskākais, ko vērts uzsvērt runājot par neirotisko organizācijas līmeni ir spēja objektīvi uztvert jeb testēt realitāti. Tas nozīmē, ka vairumā situāciju neirotiskajā līmenī funkcionējošs cilvēks nekļūdīgi spēs izprast situācijas kontekstu un interpretēt notikumus kā tādus kādi tie patiesībā ir – jaukus, smieklīgus, apdraudošus, pazemojošus u.tml.
Neirotiskajā līmenī funkcionējošam cilvēkam, visbiežāk, ir salīdzinoši labs pašvērtējums, viņa pašvērtējums nešūpojas un krasi nemainās atkarībā no situācijām un apstākļiem, atkarībā no viņa paša darbībām, kuras cilvēks objektīvi spēj definēt, kā situācijai neatbilstošas, apkaunojošas u.tml. Viņa Es izjūta ir stabila, cilvēks zina, ka viņš joprojām ir labs un mīlams cilvēks arī tad, ja viņš izdarījis ko nejauku. Cilvēks spēj atsaukt atmiņā visu labo par sevi un citiem arī tad, ja viņš jūtas vīlies, sarūgtināts, dusmīgs. Viņš spēj objektīvi izvērtēt savas spējas un sasniegumus, zina, kas ir viņa vajadzības, vērtības, pārliecības, vēlmes, viņš jūt savu Es kā vienotu veselumu, spēj veidot drošu piesaisti otram cilvēkam, paļauties uz viņu, veidot stabilas attiecības. Stresa situācijas viņu neiznīcina, tieši pretēji, mobilizē un ļauj efektīvi pārvarēt grūtības.
Psihotiskajā līmenī funkcionējošs cilvēks.
Ir pilnīgs pretstats neirotiskajā līmenī funkcionējošam cilvēkam. Psihotiskajā līmenī funkcionējošs cilvēks visbiežāk nav spējīgs būt objektīvs jeb paškritisks, lai redzētu situāciju un savas grūtības tādas, kādas tās ir. Tā vietā viņš interpretē situācijas neatbilstoši objektīvajai realitātei jeb murgaini, piemēram, ka otrs ir naidīgi noskaņots, kad tā nav, var būt pārliecināts, ka viņa domas patiešām cenšas lasīt ārēji spēki. Var būt pārliecināts, ka otrs krāpj, plāno pamest, kad objektīvās realitātes līmenī nekas tamlīdzīgs nenotiek. Te runa būs par nopietniem uztveres izkropļojumiem jeb nespēju redzēt realitāti objektīvi, tādu, kāda tā patiesībā ir. Gribu uzvērt, ka runa nav par apzinātu izvēli, runa ir par uztveres traucējumiem, kuru dēļ cilvēks pasauli uztver tieši šādi, citādi viņš vienkārši nav spējīgs.
Bez tā, ka cilvēks nav spējīgs objektīvi redzēt jeb testēt realitāti, viņam nav stabilas Es izjūtas. Reizēm viņš jūtas kā viens cilvēks, citā brīdī kā otrs. Cenšoties definēt atbildi uz jautājumu “Kas tu esi?” cilvēks, visticamāk nespēs atbildēt vai arī atbildēs, ka viņš vienā brīdi ir tāds, otrā tāds, trešajā tāds... Atsevišķos gadījumos cilvēkam būs raksturīgas murgu idejas, dzirdes, redzes vai taktīlas halucinācijas, piemēram, sačukstēšanās vai pārmetumu dzirdēšana, kukaiņu vai jocīgu ķermenisku izjūtu, piem., pilnīgas nejušanas izjūtas. Murgu ideju iespaidā cilvēks var būt pārliecināts, ka viņam ir superspējas, piem., spēja lasīt otra domas vai arī pārliecība, ka otrs plāno viņam kaitēt.
Saskarsmi ar līdzcilvēkiem visvairāk kavē tas, ka nav skaidras Es un citu cilvēku robežu izjūtas, tādējādi robežas ir pārāk izplūdušas un nenoteiktas. Cilvēks, kurš funkcionē psihotiskajā līmenī ir tendēts saplūst ar otru vai pat izmantot otru kā Es daļu. Ir ārkārtēji vāja spēja tikt galā ar ikdienas stresu, tādēļ cilvēks, nereti šķiet atrodamies hroniskā krīzes stāvoklī, viņa psihiskās aizsardzības mehānismi ir nenobrieduši un nespējīgi tikt galā ar ikdienas stresu, nemaz nerunājot par nopietnām dzīves krīzēm. Nopietnu krīžu gadījumos cilvēkam var sākties psihoze, tas būtu ekstrēmākais veids kā pamēģināt aizbēgt no apdraudošās realitātes, kuru vairs nav iespējams izturēt.
Būtiski apgrūtinātas ir arī savstarpējas attiecības ar līdzcilvēkiem, kolēģiem, radiniekiem. Cilvēks var šķist jocīgs, haotisks, neloģisks, grūti saprotams.
Robežstāvokļa līmenī funkcionējošs cilvēks.
Robežstāvokļa līmenī funkcionējošs cilvēks atrodas starp psihotisko un neirotisko funkcionēšanas līmeni, starp salīdzinošu veselību un neveselību, periodiskiem “veselības brīžiem” un pēkšņiem neveselības vai pat psihotisku reakciju epizodes momentiem nopietnākos stresa brīžos.
Ikdienā robežstāvokļa līmenī funkcionējošs cilvēka spēja testēt realitāti nav tik apgrūtinoša kā psihotiskajā līmenī funkcionējoša cilvēka organizācijas līmenī, tomēr nesasniedz arī tik labu funkcionēšanas līmeni kā neirotiskajā līmenī funkcionējošam cilvēkam.
Viņam var būt raksturīgas zināmas grūtības atsevišķās situācijās, kad viņš nav spējīgs objektīvi izvērtēt situāciju. Būtiskākā grūtība ir fragmentēta jeb neskaidra Es izjūta, kā rezultātā cilvēks nav spējīgi redzēt un izjust kā konsekventu ne tikai sevi, bet arī citus cilvēkus. Viedoklis par sevi un citiem var krasi mainīties un būt ekstrēms savos secinājumos – cilvēks var tikt idealizēts vai, tieši pretēji, pilnībā devalvēts. Spēja redzēt cilvēku gan kā labu gan sliktu vienlaikus ir praktiski neiespējama. Līdzīgā veidā var tikt uztverta arī situācija, notikumi, interpretēti citu cilvēku nolūki.
Robežstāvokļa līmenī funkcionējošs cilvēks būs pārliecināts, ka viņa un citu cilvēku uzvedība raksturo viņus kā cilvēkus kopumā, viņš ir slikts, ja kādā brīdī viņa uzvedība, viņaprāt, nav bijusi “ideāla”. Spēja atsaukt prātā labo par sevi nav sasniedzama, kas, neapšaubāmi, rada ārkārtēji mokošu stāvokli, emocionālu labilitāti un tendenci uz impulsivitāti jeb nepārdomātu rīcību, piemēram, pēkšņu attiecību pārtraukšanu, darba uzteikšanu, pārmērīgu naudas tērēšanu, lai tiktu galā ar pēkšņu stresu, pašdestruktīvu uzvedību, lai sevi sodītu u.tml.
Lieki bilst, ka viena no pamata grūtībām ar, kuru saskaras cilvēks, kurš funkcionē robežstāvokļa līmenī ir starppersonu attiecības, kuras visbiežāk ir ārkārtēji intensīvas un nestabilas. Ņemot vērā, ka līdzcilvēkiem ir grūti izprast tik krasas garastāvokļa un attieksmju svārstības, nepamatotus pārmetumus vai pārmērīgu “pielipšanu”, cilvēki mēdz izvairīties no attiecību veidošanas vai saglabāšanas ar cilvēkiem, kuri funkcionē robežstāvokļa organizācijas līmenī.
Cilvēks regulāri svārstās starp vienu vai otru galējību, šī iemesla dēļ ir būtiski apgrūtināta spēja tikt galā ar ikdienas stresu, nemaz nerunājot par nopietnākiem dzīves satricinājumiem. Šajā līmenī funkcionējošs cilvēks, metaforiski runājot, atrodas hroniskas krīzes stāvoklī, viņa psihiskās aizsardzības mehānismi ir primitīvi un neefektīvi, piemēram, šķelšana, kuras rezultātā cilvēks redz sevi, citus, pasauli un situācijas vai nu kā absolūti labas vai absolūti sliktas, pelēkā krāsa, diemžēl, bet šim personības organizācijas līmenim nav sasniedzama.
Robežstāvokļa funkcionēšanas līmenī funkcionē cilvēki ar vairākiem personības traucējumiem, tajā skaitā robežstāvokļa personības traucējumiem. Taču gribu uzsvērt, ka robežstāvokļa funkcionēšanas līmenis nav tas pats kas robežstāvokļa personības traucējumi.
Vai personības organizācijas līmeņi ir tas pats kas personības traucējumi?
Nē! Cilvēks ar personības traucējumiem var funkcionēt vienā no trijiem organizācijas līmeņiem atkarībā no personības traucējuma dziļuma un ietekmes uz cilvēka spēju testēt realitāti. Tā, piemēram, paranoidāla personība var funkcionēt neirotiskajā līmenī, savukārt, obsesīvi - kompulsīva personība psihotiskajā līmenī un otrādi. Personības organizācijas līmenis ir salīdzinoši noturīgs, taču atsevišķās situācijās pat veselīgākajam cilvēkam spēcīga stresa situācijā var būt psihotiskas reakcijas, savukārt, cilvēks ar šizofrēniju var būt pārsteidzoši loģisks un veselīgs. Bieži vērojams, ka cilvēks, tā teikt, "staigā" pa organizācijas līmeņiem atkarībā no dažādu iemaņu attīstības pakāpes un funkcionalitātes - visbiežāk "staigāšana" vērojama starp psihotisko un robežstāvokļa organizācijas līmeņiem. Neirotiskajā līmenī funkcionējošs cilvēks, kā minēts augstāk, noslīd uz robežstāvokļa vai psihotisko funkcionēšanas līmeni situatīvi, visbiežāk akūta stresa brīdī vai atsevišķās situācijās, kurās cilvēks kopumā ir disfunkcionāls.
Gribu atgādināt, ka mēs runājam par personības raksturiem psihoanalītiskās psiholoģijas skatījumā nevis personības traucējumiem pēc DSM-V.
Kāds ir terapijas mērķis?
Terapijas mērķis ir patoloģisko un traucējošo simptomu izcelšana virspusē un pārstrāde, kā rezultātā, notiek pakāpeniska, taču dziļa personības struktūras pārstrukturēšana uz veselīgāku. Ja runa ir neirotiskajā līmenī funkcionējošu cilvēku, viņa grūtībām var būt, bet var arī nebūt patoloģisks raksturs – atkarībā no grūtību rakstura, tiks izvirzīts īstermiņa vai ilgtermiņa terapijas mērķis, kurš paredzēs sūdzību novēršanu jeb patoloģisko rakstura iezīmju korekciju. Pēdējā gadījumā būs nepieciešama ilgtermiņa terapija.
Ja runa ir par robežstāvokļa vai psihotiskajā organizācijas līmenī funkcionējošu cilvēku, runa vienmēr, kā minimums, būs par personības traucējumiem, sliktākajā gadījumā psihiatriju. Šajā gadījumā runa būs par ilgtermiņa psihoterapiju, kuras galvenais mērķis būs personības struktūras korekcija līdz maksimāli veselīgākajam līmenim kāds vien iespējams. Tā, piemēram, psihotiskajā līmenī funkcionējošs cilvēks veiksmīgas terapijas rezultātā var sākt funkcionēt robežstāvokļa funkcionēšanas līmenī, savukārt, robežstāvokļa līmenī funkcionējošs cilvēks var sākt funkcionēt tuvāk neirotiskajam līmenim raksturīgā veidā. Kā noprotat, ideāls variants nav sasniedzams, taču uz kontrasta fona, rezultāti var būt patiesi iespaidīgi un klienta dzīves kvalitātes līmeni uzlabojoši.
Ko tas nozīmē?
Tas nozīmē, ka cilvēka pataloģiskās rakstura un personības iezīmes tiks koriģētas, to vietā nāks veselīgākas un nobriedušākas rakstura iezīmes, kuras kopumā paaugstinās ne tikai cilvēka funkcionēšanas līmeni, bet arī dzīves un attiecību kvalitātes līmeni ar līdzcilvēkiem un sabiedrību kopumā.
Jārēķinās, ka robežstāvokļa vai psihotiskajā organizācijas līmenī funkcionējoša cilvēka grūtības vienmēr būs saistītas ar ļoti dziļām traumatiskām pieredzēm, šī iemesla dēļ psihoterapija būs ilgstoša, vidēji 5+ gadi.
Šajā organizācijas līmenī funkcionējoši klienti tāpat var rēķināties ar spēcīgām pārneses reakcijām t.i. spēcīgām pozitīvām un/vai negatīvām jūtām pret terapeitu, kuras var mainīties no sesijas uz sesiju vai pat vienas sesijas ietvaros. Klientam nevajadzētu no tā baidīties vai mulst, tā ir normāla parādība, kura ir ārkārtēji vērtīga terapijas sastāvdaļa. Jāsaprot, ka terapijas telpā klients ienesīs, atdzīvinās un izdzīvos tās pašas grūtības ar, kurām viņš sastopas savā reālajā dzīvē, arī tad, ja runa ir par iracionālām vai murgu idejām par to, ka terapeits plāno darīt pāri. Šo jūtu apzināšanās un pārstrāde drošos terapijas apstākļos, kuros klients netiks ne kritizēts, ne sodīts, ne pamests, ne arī izmantots, šīs jūtas beidzot var tikt pētītas reālu un stabilu attiecību ietvaros, kā rezultātā sāks notikt pakāpeniska piesaistes traumas pārstrāde un dziedināšana, kā rezultātā būs iespējama arī traucējošo un patoloģisko rakstura iezīmju korekcija.
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
Izmantotās literatūras saraksts:
“Psychoanalytic Diagnosis. Understanding Personality Structure in the Clinical Process”. Nancy McWilliams
Nicolás Labbé, Roberto Castillo, Verónica Steiner, Consuelo Careaga (2023). Diagnosis of Personality Organization: A theoretical-empirical update of Otto F. Kernberg's proposal. Journal of Neuroeuropsychiatry, 57(4).
Neirotiskajā līmenī funkcionējošs cilvēks.
Šis ir veselīgākais no personības struktūras organizācijas līmeņiem, kurš paredz salīdzinoši labu spēju objektīvi testēt un uztvert realitāti, izjust sevi kā vienotu veselumu, stresa situācijās izmatot nobriedušus psihiskās aizsardzības mehānismus, tiesa, atsevišķās situācijās, var tikt vērojama būtiska rigiditāte jeb neelastība to izmantošanā. Kopumā, neirotiskajā līmenī funkcionējošs cilvēks ir labi funkcionējošs neskatoties uz emocionālām ciešanām un sūdzībām, kuras var apgrūtināt viņa ikdienu.
Būtiskākais, ko vērts uzsvērt runājot par neirotisko organizācijas līmeni ir spēja objektīvi uztvert jeb testēt realitāti. Tas nozīmē, ka vairumā situāciju neirotiskajā līmenī funkcionējošs cilvēks nekļūdīgi spēs izprast situācijas kontekstu un interpretēt notikumus kā tādus kādi tie patiesībā ir – jaukus, smieklīgus, apdraudošus, pazemojošus u.tml.
Neirotiskajā līmenī funkcionējošam cilvēkam, visbiežāk, ir salīdzinoši labs pašvērtējums, viņa pašvērtējums nešūpojas un krasi nemainās atkarībā no situācijām un apstākļiem, atkarībā no viņa paša darbībām, kuras cilvēks objektīvi spēj definēt, kā situācijai neatbilstošas, apkaunojošas u.tml. Viņa Es izjūta ir stabila, cilvēks zina, ka viņš joprojām ir labs un mīlams cilvēks arī tad, ja viņš izdarījis ko nejauku. Cilvēks spēj atsaukt atmiņā visu labo par sevi un citiem arī tad, ja viņš jūtas vīlies, sarūgtināts, dusmīgs. Viņš spēj objektīvi izvērtēt savas spējas un sasniegumus, zina, kas ir viņa vajadzības, vērtības, pārliecības, vēlmes, viņš jūt savu Es kā vienotu veselumu, spēj veidot drošu piesaisti otram cilvēkam, paļauties uz viņu, veidot stabilas attiecības. Stresa situācijas viņu neiznīcina, tieši pretēji, mobilizē un ļauj efektīvi pārvarēt grūtības.
Psihotiskajā līmenī funkcionējošs cilvēks.
Ir pilnīgs pretstats neirotiskajā līmenī funkcionējošam cilvēkam. Psihotiskajā līmenī funkcionējošs cilvēks visbiežāk nav spējīgs būt objektīvs jeb paškritisks, lai redzētu situāciju un savas grūtības tādas, kādas tās ir. Tā vietā viņš interpretē situācijas neatbilstoši objektīvajai realitātei jeb murgaini, piemēram, ka otrs ir naidīgi noskaņots, kad tā nav, var būt pārliecināts, ka viņa domas patiešām cenšas lasīt ārēji spēki. Var būt pārliecināts, ka otrs krāpj, plāno pamest, kad objektīvās realitātes līmenī nekas tamlīdzīgs nenotiek. Te runa būs par nopietniem uztveres izkropļojumiem jeb nespēju redzēt realitāti objektīvi, tādu, kāda tā patiesībā ir. Gribu uzvērt, ka runa nav par apzinātu izvēli, runa ir par uztveres traucējumiem, kuru dēļ cilvēks pasauli uztver tieši šādi, citādi viņš vienkārši nav spējīgs.
Bez tā, ka cilvēks nav spējīgs objektīvi redzēt jeb testēt realitāti, viņam nav stabilas Es izjūtas. Reizēm viņš jūtas kā viens cilvēks, citā brīdī kā otrs. Cenšoties definēt atbildi uz jautājumu “Kas tu esi?” cilvēks, visticamāk nespēs atbildēt vai arī atbildēs, ka viņš vienā brīdi ir tāds, otrā tāds, trešajā tāds... Atsevišķos gadījumos cilvēkam būs raksturīgas murgu idejas, dzirdes, redzes vai taktīlas halucinācijas, piemēram, sačukstēšanās vai pārmetumu dzirdēšana, kukaiņu vai jocīgu ķermenisku izjūtu, piem., pilnīgas nejušanas izjūtas. Murgu ideju iespaidā cilvēks var būt pārliecināts, ka viņam ir superspējas, piem., spēja lasīt otra domas vai arī pārliecība, ka otrs plāno viņam kaitēt.
Saskarsmi ar līdzcilvēkiem visvairāk kavē tas, ka nav skaidras Es un citu cilvēku robežu izjūtas, tādējādi robežas ir pārāk izplūdušas un nenoteiktas. Cilvēks, kurš funkcionē psihotiskajā līmenī ir tendēts saplūst ar otru vai pat izmantot otru kā Es daļu. Ir ārkārtēji vāja spēja tikt galā ar ikdienas stresu, tādēļ cilvēks, nereti šķiet atrodamies hroniskā krīzes stāvoklī, viņa psihiskās aizsardzības mehānismi ir nenobrieduši un nespējīgi tikt galā ar ikdienas stresu, nemaz nerunājot par nopietnām dzīves krīzēm. Nopietnu krīžu gadījumos cilvēkam var sākties psihoze, tas būtu ekstrēmākais veids kā pamēģināt aizbēgt no apdraudošās realitātes, kuru vairs nav iespējams izturēt.
Būtiski apgrūtinātas ir arī savstarpējas attiecības ar līdzcilvēkiem, kolēģiem, radiniekiem. Cilvēks var šķist jocīgs, haotisks, neloģisks, grūti saprotams.
Robežstāvokļa līmenī funkcionējošs cilvēks.
Robežstāvokļa līmenī funkcionējošs cilvēks atrodas starp psihotisko un neirotisko funkcionēšanas līmeni, starp salīdzinošu veselību un neveselību, periodiskiem “veselības brīžiem” un pēkšņiem neveselības vai pat psihotisku reakciju epizodes momentiem nopietnākos stresa brīžos.
Ikdienā robežstāvokļa līmenī funkcionējošs cilvēka spēja testēt realitāti nav tik apgrūtinoša kā psihotiskajā līmenī funkcionējoša cilvēka organizācijas līmenī, tomēr nesasniedz arī tik labu funkcionēšanas līmeni kā neirotiskajā līmenī funkcionējošam cilvēkam.
Viņam var būt raksturīgas zināmas grūtības atsevišķās situācijās, kad viņš nav spējīgs objektīvi izvērtēt situāciju. Būtiskākā grūtība ir fragmentēta jeb neskaidra Es izjūta, kā rezultātā cilvēks nav spējīgi redzēt un izjust kā konsekventu ne tikai sevi, bet arī citus cilvēkus. Viedoklis par sevi un citiem var krasi mainīties un būt ekstrēms savos secinājumos – cilvēks var tikt idealizēts vai, tieši pretēji, pilnībā devalvēts. Spēja redzēt cilvēku gan kā labu gan sliktu vienlaikus ir praktiski neiespējama. Līdzīgā veidā var tikt uztverta arī situācija, notikumi, interpretēti citu cilvēku nolūki.
Robežstāvokļa līmenī funkcionējošs cilvēks būs pārliecināts, ka viņa un citu cilvēku uzvedība raksturo viņus kā cilvēkus kopumā, viņš ir slikts, ja kādā brīdī viņa uzvedība, viņaprāt, nav bijusi “ideāla”. Spēja atsaukt prātā labo par sevi nav sasniedzama, kas, neapšaubāmi, rada ārkārtēji mokošu stāvokli, emocionālu labilitāti un tendenci uz impulsivitāti jeb nepārdomātu rīcību, piemēram, pēkšņu attiecību pārtraukšanu, darba uzteikšanu, pārmērīgu naudas tērēšanu, lai tiktu galā ar pēkšņu stresu, pašdestruktīvu uzvedību, lai sevi sodītu u.tml.
Lieki bilst, ka viena no pamata grūtībām ar, kuru saskaras cilvēks, kurš funkcionē robežstāvokļa līmenī ir starppersonu attiecības, kuras visbiežāk ir ārkārtēji intensīvas un nestabilas. Ņemot vērā, ka līdzcilvēkiem ir grūti izprast tik krasas garastāvokļa un attieksmju svārstības, nepamatotus pārmetumus vai pārmērīgu “pielipšanu”, cilvēki mēdz izvairīties no attiecību veidošanas vai saglabāšanas ar cilvēkiem, kuri funkcionē robežstāvokļa organizācijas līmenī.
Cilvēks regulāri svārstās starp vienu vai otru galējību, šī iemesla dēļ ir būtiski apgrūtināta spēja tikt galā ar ikdienas stresu, nemaz nerunājot par nopietnākiem dzīves satricinājumiem. Šajā līmenī funkcionējošs cilvēks, metaforiski runājot, atrodas hroniskas krīzes stāvoklī, viņa psihiskās aizsardzības mehānismi ir primitīvi un neefektīvi, piemēram, šķelšana, kuras rezultātā cilvēks redz sevi, citus, pasauli un situācijas vai nu kā absolūti labas vai absolūti sliktas, pelēkā krāsa, diemžēl, bet šim personības organizācijas līmenim nav sasniedzama.
Robežstāvokļa funkcionēšanas līmenī funkcionē cilvēki ar vairākiem personības traucējumiem, tajā skaitā robežstāvokļa personības traucējumiem. Taču gribu uzsvērt, ka robežstāvokļa funkcionēšanas līmenis nav tas pats kas robežstāvokļa personības traucējumi.
Vai personības organizācijas līmeņi ir tas pats kas personības traucējumi?
Nē! Cilvēks ar personības traucējumiem var funkcionēt vienā no trijiem organizācijas līmeņiem atkarībā no personības traucējuma dziļuma un ietekmes uz cilvēka spēju testēt realitāti. Tā, piemēram, paranoidāla personība var funkcionēt neirotiskajā līmenī, savukārt, obsesīvi - kompulsīva personība psihotiskajā līmenī un otrādi. Personības organizācijas līmenis ir salīdzinoši noturīgs, taču atsevišķās situācijās pat veselīgākajam cilvēkam spēcīga stresa situācijā var būt psihotiskas reakcijas, savukārt, cilvēks ar šizofrēniju var būt pārsteidzoši loģisks un veselīgs. Bieži vērojams, ka cilvēks, tā teikt, "staigā" pa organizācijas līmeņiem atkarībā no dažādu iemaņu attīstības pakāpes un funkcionalitātes - visbiežāk "staigāšana" vērojama starp psihotisko un robežstāvokļa organizācijas līmeņiem. Neirotiskajā līmenī funkcionējošs cilvēks, kā minēts augstāk, noslīd uz robežstāvokļa vai psihotisko funkcionēšanas līmeni situatīvi, visbiežāk akūta stresa brīdī vai atsevišķās situācijās, kurās cilvēks kopumā ir disfunkcionāls.
Gribu atgādināt, ka mēs runājam par personības raksturiem psihoanalītiskās psiholoģijas skatījumā nevis personības traucējumiem pēc DSM-V.
Kāds ir terapijas mērķis?
Terapijas mērķis ir patoloģisko un traucējošo simptomu izcelšana virspusē un pārstrāde, kā rezultātā, notiek pakāpeniska, taču dziļa personības struktūras pārstrukturēšana uz veselīgāku. Ja runa ir neirotiskajā līmenī funkcionējošu cilvēku, viņa grūtībām var būt, bet var arī nebūt patoloģisks raksturs – atkarībā no grūtību rakstura, tiks izvirzīts īstermiņa vai ilgtermiņa terapijas mērķis, kurš paredzēs sūdzību novēršanu jeb patoloģisko rakstura iezīmju korekciju. Pēdējā gadījumā būs nepieciešama ilgtermiņa terapija.
Ja runa ir par robežstāvokļa vai psihotiskajā organizācijas līmenī funkcionējošu cilvēku, runa vienmēr, kā minimums, būs par personības traucējumiem, sliktākajā gadījumā psihiatriju. Šajā gadījumā runa būs par ilgtermiņa psihoterapiju, kuras galvenais mērķis būs personības struktūras korekcija līdz maksimāli veselīgākajam līmenim kāds vien iespējams. Tā, piemēram, psihotiskajā līmenī funkcionējošs cilvēks veiksmīgas terapijas rezultātā var sākt funkcionēt robežstāvokļa funkcionēšanas līmenī, savukārt, robežstāvokļa līmenī funkcionējošs cilvēks var sākt funkcionēt tuvāk neirotiskajam līmenim raksturīgā veidā. Kā noprotat, ideāls variants nav sasniedzams, taču uz kontrasta fona, rezultāti var būt patiesi iespaidīgi un klienta dzīves kvalitātes līmeni uzlabojoši.
Ko tas nozīmē?
Tas nozīmē, ka cilvēka pataloģiskās rakstura un personības iezīmes tiks koriģētas, to vietā nāks veselīgākas un nobriedušākas rakstura iezīmes, kuras kopumā paaugstinās ne tikai cilvēka funkcionēšanas līmeni, bet arī dzīves un attiecību kvalitātes līmeni ar līdzcilvēkiem un sabiedrību kopumā.
Jārēķinās, ka robežstāvokļa vai psihotiskajā organizācijas līmenī funkcionējoša cilvēka grūtības vienmēr būs saistītas ar ļoti dziļām traumatiskām pieredzēm, šī iemesla dēļ psihoterapija būs ilgstoša, vidēji 5+ gadi.
Šajā organizācijas līmenī funkcionējoši klienti tāpat var rēķināties ar spēcīgām pārneses reakcijām t.i. spēcīgām pozitīvām un/vai negatīvām jūtām pret terapeitu, kuras var mainīties no sesijas uz sesiju vai pat vienas sesijas ietvaros. Klientam nevajadzētu no tā baidīties vai mulst, tā ir normāla parādība, kura ir ārkārtēji vērtīga terapijas sastāvdaļa. Jāsaprot, ka terapijas telpā klients ienesīs, atdzīvinās un izdzīvos tās pašas grūtības ar, kurām viņš sastopas savā reālajā dzīvē, arī tad, ja runa ir par iracionālām vai murgu idejām par to, ka terapeits plāno darīt pāri. Šo jūtu apzināšanās un pārstrāde drošos terapijas apstākļos, kuros klients netiks ne kritizēts, ne sodīts, ne pamests, ne arī izmantots, šīs jūtas beidzot var tikt pētītas reālu un stabilu attiecību ietvaros, kā rezultātā sāks notikt pakāpeniska piesaistes traumas pārstrāde un dziedināšana, kā rezultātā būs iespējama arī traucējošo un patoloģisko rakstura iezīmju korekcija.
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
Izmantotās literatūras saraksts:
“Psychoanalytic Diagnosis. Understanding Personality Structure in the Clinical Process”. Nancy McWilliams
Nicolás Labbé, Roberto Castillo, Verónica Steiner, Consuelo Careaga (2023). Diagnosis of Personality Organization: A theoretical-empirical update of Otto F. Kernberg's proposal. Journal of Neuroeuropsychiatry, 57(4).
