6.daļa. Paranoīds raksturs
Paranoīds raksturs paredz pašam netīkamo rakstura iezīmju projekciju jeb pārnešanu uz otru cilvēku, tādējādi redzot kā naidīgu, bīstamu, nejauku u.tml. otru nevis pašam sevi. Tādējādi paranoīds cilvēks izjūt citus un pasauli kā apdraudošu.
Lai arī visbiežāk paranoīds raksturs būs sastopams psihotiskajā organizācijas līmenī (skat pirmo rakstu), ir sastopami arī salīdzinoši veselāki cilvēki, kuri funkcionē robežstāvokļa vai pat neirotiskajā līmenī, tad realitātes testēšana nav tik apgrūtinoša kā psihotiskajā līmenī funkcionējošam cilvēkam ar paranoīdu raksturu. Paranoja pēc būtības liek izjust kaut ko iekšēju kā ārēju, ar savu Es nesaistītu. Visbiežāk projicētas uz citiem tiek tieši netīkamas patības, rakstura iezīmes, domas, nolūki.
Cilvēks ar paranoīdu raksturu, visbiežāk, ir pasīvi agresīvs vai pat atklāti naidīgs, tas saistāms ar agresijas un naida aizturēšanu jeb izstumšanu no apziņas. Tādējādi paša naida jūtas un augstas intensitātes aizkaitinājums netiek apzināts, taču hroniski projicētas uz citiem un apkārtējo vidi, kura šķiet apdraudoša un naidīgi noskaņota.
Bez naida jūtām cilvēks ar paranoīdu raksturu apspiež un noliedz arī bailes, skaudību un kaunu, klusībā izjūt šausmas, ka viņam tiks darīts pāri, šī iemesla dēļ viņš ir tik ārkārtēji aizdomīgs un jūtīgs uz citu cilvēku neverbālajām izpausmēm. Kas attiecas uz skaudības un kauna jūtām, visbiežāk tās tiek tik meistarīgi izstumtas no apziņas, ka apzinātā līmenī šīs jūtas nav pieejams ne jušanai ne pārstrādei ilgu laiku pat psihoterapijas ietvaros.
Cilvēks ar paranoīdu raksturu tiek galā ar šīm jūtām pateicoties projekcijai. Murgu ideju pārņemts cilvēks var būt pārliecināts, ka otrs pamet viņu, jo izjūt skaudību. Bieži uz otru tiek projicētas paša neapzinātās un cenzētās alkas, piemēram, vēlme pārgulēt ar kādu citu ne savu sievu/vīru. Cilvēks ar paranoīdu raksturu šīs alkas projicēs uz savu partneri, būs pārliecināts, ka viņu krāpj, paudīs dusmas un sašutumu. Lieki bilst, ka starppersonu attiecības ir apgrūtinātas, apkārtējie hroniski jūt, ka viņam tiek piedēvēts kaut kas, kas patiesībā viņos neeksistē.
Vainas un kauna sajūtas ir tik neizturamas, ka cilvēka ar paranoīdu raksturu psihe dara visu iespējamo lai šīs jūtas cenzētu, visa psihiskā enerģija tiek tērēta tam, lai iekšējus draudus projicētu uz ārējo pasauli un citiem, tādējādi par “objektīvu” ienaidnieku padarot kādu ārpus sevis. Šajā gadījumā pastāv vismaz kāda varbūtība uzvarēt. Grandiozais sevis izjūtas aspekts izpaužas pārliecībā “Viss, kas notiek ir manas vainas dēļ vai arī notiek, jo es izdarīju/neizdarīju X”. Šī grandiozā Es izjūta un pārliecība, ka viss notiekošais notiek cilvēka ar paranoīdu raksturu dēļ, provocē un uztur hronisku un grūti izturamu vainas izjūtu.
Cilvēks ar paranoīdu raksturu uzauga spriedzes pilnā gaisotnē, kurā nebija iespējas piedzīvot sevi kā esošu drošībā. Paranoīds raksturs veidojas bērnībā, kad bērns hroniski juties pilnīgi bezpalīdzīgs un pazemots, viņa reālās pasaules uztvere tika kritizēta, izsmieta vai pat sodīta. Nereti paranoīds raksturs veidojas arī vērojot un pārņemot savu vecāku neuzticēšanos pasaulei, kuri regulāri uzsvēra, ka ģimenes locekļi ir vienīgie, kuriem var uzticēties. Neirotiskajā līmenī funkcionējošs cilvēks ar paranoīdu raksturu visbiežāk audzis nenoteiktībā. Bez viņa pasaules redzējuma un izjušanas kritikas un izsmiešanas, brīžam tomēr bija arī siltums, rūpes un zināma stabilitāte, tiesa primārais aprūpētājs, visbiežāk, cieta no pārmērīgas trauksmainības, tajā skaitā, mijiedarbībā ar bērnu.
Ir vērojama zināma līdzība starp paranoīdu un psihopātisku raksturu, taču būtiskākā atšķirība ir spējā mīlēt pat neskatoties uz to, ka cilvēks ar paranoīdu raksturu var mocīties šaubās, greizsirdībā, neuzticēties. Cilvēks ar paranoīdu raksturu, lai arī ar grūtībām, tomēr ir spējīgs veidot dziļu piesaisti, izjust mīlestības jūtas, būt uzticīgs savam partnerim. Par psihopātisku raksturu runāsim nākamajā rakstā.
Psihoterapijas galvenais uzdevums ir palīdzēt cilvēkam palikt terapijā, jo sava aizdomīguma un neuzticēšanās dēļ cilvēks ar paranoīdu raksturu vai nu nenāk uz terapiju nemaz vai arī nāk, bet ir tendēts no tās bēgt tiklīdz attiecības ar terapeitu kļūst drošākas. Jo lielāka uzticēšanās un paļaušanās jo lielākas bailes no nodevības, izmantošanas ļaunprātīgas kaitēšanas.
Lieki bilst, ka uz terapeitu arvien vairāk un vairāk tiek projicēti sliktākie nolūki, domas, jūtas, kādas vien iespējams uz kādu pārnest, tādējādi reāli izjūtot terapeitu kā draudu. Pateicoties šīm pārnesēm klients varēs arvien drošāk un brīvāk paust savu naidu, vilšanos, sarūgtinājumu un citas jūtas, kuras gadu desmitiem tika atšķeltas no sevis un piedēvētas citiem. Klients ar laiku spēs atzīst šo jūtu esamību pašam savā personībā un tās paust, reizēm, joprojām kā boksa maisu izmantojot terapeitu (terapeits kalpo kā katalizātors jūtu izvirdumiem).
Ja klients atnāk pēc palīdzības, ir svarīgi viņam paskaidrot, ka intensīvas un negatīvas jūtas pret terapeitu ir norma, svarīgi sagatavot klientu šai dinamikai un kopā ar klientu vienoties, ka projekcijas, pārneses, fantāzijas par terapeita nolūkiem tiks pārrunātas un analizētas tiklīdz tās radīsies. Ja starp terapeitu un klientu izveidojas laba darba aliance, pat neskatoties uz klienta bailēm un intensīvajām jūtām pret terapeitu, šaubas par viņa kompetenci u.tml., būs pārvaramas. Ne tikai pārvaramas, bet izstrādājamas tādā veidā, lai projekcija kā primārais psihiskās aizsardzības mehānisms sāktu mazināties ne tikai terapijas telpā, bet arī ārpus tās.
Terapijas lielākā uzvara būs brīdis, kad klients piedzīvos pilnīgu uzticēšanos terapeitam. Kad tas notiks, droši var plānot terapijas noslēgumu, jo galvenais mērķis tiks sasniegts.
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
Izmantotās literatūras saraksts:
“Psychoanalytic Diagnosis. Understanding Personality Structure in the Clinical Process”. Nancy McWilliams
Lai arī visbiežāk paranoīds raksturs būs sastopams psihotiskajā organizācijas līmenī (skat pirmo rakstu), ir sastopami arī salīdzinoši veselāki cilvēki, kuri funkcionē robežstāvokļa vai pat neirotiskajā līmenī, tad realitātes testēšana nav tik apgrūtinoša kā psihotiskajā līmenī funkcionējošam cilvēkam ar paranoīdu raksturu. Paranoja pēc būtības liek izjust kaut ko iekšēju kā ārēju, ar savu Es nesaistītu. Visbiežāk projicētas uz citiem tiek tieši netīkamas patības, rakstura iezīmes, domas, nolūki.
Cilvēks ar paranoīdu raksturu, visbiežāk, ir pasīvi agresīvs vai pat atklāti naidīgs, tas saistāms ar agresijas un naida aizturēšanu jeb izstumšanu no apziņas. Tādējādi paša naida jūtas un augstas intensitātes aizkaitinājums netiek apzināts, taču hroniski projicētas uz citiem un apkārtējo vidi, kura šķiet apdraudoša un naidīgi noskaņota.
Bez naida jūtām cilvēks ar paranoīdu raksturu apspiež un noliedz arī bailes, skaudību un kaunu, klusībā izjūt šausmas, ka viņam tiks darīts pāri, šī iemesla dēļ viņš ir tik ārkārtēji aizdomīgs un jūtīgs uz citu cilvēku neverbālajām izpausmēm. Kas attiecas uz skaudības un kauna jūtām, visbiežāk tās tiek tik meistarīgi izstumtas no apziņas, ka apzinātā līmenī šīs jūtas nav pieejams ne jušanai ne pārstrādei ilgu laiku pat psihoterapijas ietvaros.
Cilvēks ar paranoīdu raksturu tiek galā ar šīm jūtām pateicoties projekcijai. Murgu ideju pārņemts cilvēks var būt pārliecināts, ka otrs pamet viņu, jo izjūt skaudību. Bieži uz otru tiek projicētas paša neapzinātās un cenzētās alkas, piemēram, vēlme pārgulēt ar kādu citu ne savu sievu/vīru. Cilvēks ar paranoīdu raksturu šīs alkas projicēs uz savu partneri, būs pārliecināts, ka viņu krāpj, paudīs dusmas un sašutumu. Lieki bilst, ka starppersonu attiecības ir apgrūtinātas, apkārtējie hroniski jūt, ka viņam tiek piedēvēts kaut kas, kas patiesībā viņos neeksistē.
Vainas un kauna sajūtas ir tik neizturamas, ka cilvēka ar paranoīdu raksturu psihe dara visu iespējamo lai šīs jūtas cenzētu, visa psihiskā enerģija tiek tērēta tam, lai iekšējus draudus projicētu uz ārējo pasauli un citiem, tādējādi par “objektīvu” ienaidnieku padarot kādu ārpus sevis. Šajā gadījumā pastāv vismaz kāda varbūtība uzvarēt. Grandiozais sevis izjūtas aspekts izpaužas pārliecībā “Viss, kas notiek ir manas vainas dēļ vai arī notiek, jo es izdarīju/neizdarīju X”. Šī grandiozā Es izjūta un pārliecība, ka viss notiekošais notiek cilvēka ar paranoīdu raksturu dēļ, provocē un uztur hronisku un grūti izturamu vainas izjūtu.
Cilvēks ar paranoīdu raksturu uzauga spriedzes pilnā gaisotnē, kurā nebija iespējas piedzīvot sevi kā esošu drošībā. Paranoīds raksturs veidojas bērnībā, kad bērns hroniski juties pilnīgi bezpalīdzīgs un pazemots, viņa reālās pasaules uztvere tika kritizēta, izsmieta vai pat sodīta. Nereti paranoīds raksturs veidojas arī vērojot un pārņemot savu vecāku neuzticēšanos pasaulei, kuri regulāri uzsvēra, ka ģimenes locekļi ir vienīgie, kuriem var uzticēties. Neirotiskajā līmenī funkcionējošs cilvēks ar paranoīdu raksturu visbiežāk audzis nenoteiktībā. Bez viņa pasaules redzējuma un izjušanas kritikas un izsmiešanas, brīžam tomēr bija arī siltums, rūpes un zināma stabilitāte, tiesa primārais aprūpētājs, visbiežāk, cieta no pārmērīgas trauksmainības, tajā skaitā, mijiedarbībā ar bērnu.
Ir vērojama zināma līdzība starp paranoīdu un psihopātisku raksturu, taču būtiskākā atšķirība ir spējā mīlēt pat neskatoties uz to, ka cilvēks ar paranoīdu raksturu var mocīties šaubās, greizsirdībā, neuzticēties. Cilvēks ar paranoīdu raksturu, lai arī ar grūtībām, tomēr ir spējīgs veidot dziļu piesaisti, izjust mīlestības jūtas, būt uzticīgs savam partnerim. Par psihopātisku raksturu runāsim nākamajā rakstā.
Psihoterapijas galvenais uzdevums ir palīdzēt cilvēkam palikt terapijā, jo sava aizdomīguma un neuzticēšanās dēļ cilvēks ar paranoīdu raksturu vai nu nenāk uz terapiju nemaz vai arī nāk, bet ir tendēts no tās bēgt tiklīdz attiecības ar terapeitu kļūst drošākas. Jo lielāka uzticēšanās un paļaušanās jo lielākas bailes no nodevības, izmantošanas ļaunprātīgas kaitēšanas.
Lieki bilst, ka uz terapeitu arvien vairāk un vairāk tiek projicēti sliktākie nolūki, domas, jūtas, kādas vien iespējams uz kādu pārnest, tādējādi reāli izjūtot terapeitu kā draudu. Pateicoties šīm pārnesēm klients varēs arvien drošāk un brīvāk paust savu naidu, vilšanos, sarūgtinājumu un citas jūtas, kuras gadu desmitiem tika atšķeltas no sevis un piedēvētas citiem. Klients ar laiku spēs atzīst šo jūtu esamību pašam savā personībā un tās paust, reizēm, joprojām kā boksa maisu izmantojot terapeitu (terapeits kalpo kā katalizātors jūtu izvirdumiem).
Ja klients atnāk pēc palīdzības, ir svarīgi viņam paskaidrot, ka intensīvas un negatīvas jūtas pret terapeitu ir norma, svarīgi sagatavot klientu šai dinamikai un kopā ar klientu vienoties, ka projekcijas, pārneses, fantāzijas par terapeita nolūkiem tiks pārrunātas un analizētas tiklīdz tās radīsies. Ja starp terapeitu un klientu izveidojas laba darba aliance, pat neskatoties uz klienta bailēm un intensīvajām jūtām pret terapeitu, šaubas par viņa kompetenci u.tml., būs pārvaramas. Ne tikai pārvaramas, bet izstrādājamas tādā veidā, lai projekcija kā primārais psihiskās aizsardzības mehānisms sāktu mazināties ne tikai terapijas telpā, bet arī ārpus tās.
Terapijas lielākā uzvara būs brīdis, kad klients piedzīvos pilnīgu uzticēšanos terapeitam. Kad tas notiks, droši var plānot terapijas noslēgumu, jo galvenais mērķis tiks sasniegts.
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
Izmantotās literatūras saraksts:
“Psychoanalytic Diagnosis. Understanding Personality Structure in the Clinical Process”. Nancy McWilliams
