Tavai izaugsmei
  • NATĀLIJA MOROZOVA
    • KONSULTĀCIJAS
    • SMILŠU SPĒLES TERAPIJA
    • Traumas pārstrādes terapija (EMDR)
  • Pirms vizītes
  • Klātienes konsultācijas
  • Grāmata
  • VIDEO
  • LASĪTAVA
    • Rakstu sērija “Kliedējam mītus par psiholoģisko konsultēšanu un psihoterapiju” >
      • 1. mīts: Nav nekādas atšķirības starp psihologu un psihoterapeitu, viss viens.
      • 2. mīts: Man tagad ir laiks un finansiāla iespēja, beidzot tā lieta jāizdara, jāaiziet pie psihologa vai psihoterapeita.
      • 3. mīts: Es atrisināšu visas savas problēmas vienā tikšanās reizē, maksimums pāris nedēļās.
      • 4. mīts: Nav vajadzības vērsties pēc palīdzības pie speciālista, jo es varu parunāt ar draugiem vai ģimeni.
      • 5. mīts: Visi psihologi un psihoterapeiti runā par to, kas uz problēmu nemaz neattiecas un velk visu garumā, lai vairāk nopelnītu.
      • 6. mīts: Man terapijā palika tikai sliktāk, tas viss ir “fufelis” un nevar palīdzēt.
      • 7.mīts: Es pats esmu sev labākais psihologs/psihoterapeits. Mana dzīves pieredze ir labākais padomdevējs!
      • 8.mīts. Grāmatu lasīšana psiholoģijā un psihoterapijā aizvieto psiholoģisko konsultēšanu un psihoterapiju
      • 9.mīts. Nav svarīgi dokumenti. Ka tik sauc sevi par psihologu vai psihoterapeitu.
      • 10.mīts. Es atvedu savu bērnu pie psihologa, tad, lai viņš arī dara savu darbu un izdara ar viņu kaut ko...
      • ​11.mīts. Es pārtraukšu sadarbību ar psihologu/psihoterapeitu, tad mēs varēsim veidot romantiskas attiecības. Šķēršļu nav!
    • Rakstu sērija "Personības raksturi psihoanalītiskajā skatījumā" >
      • 1.daļa. Trīs personības organizācijas līmeņi – neirotiskais, psihotiskais, robežstāvokļa.
      • 2.daļa. Narcistisks raksturs
      • 3.daļa. Depresīvs raksturs
      • 4.daļa. Obsesīvi kompulsīvs raksturs
      • 5.daļa. Šizoīds raksturs
      • 6.daļa. Paranoīds raksturs
      • 7.daļa. Psihopātisks/antisociāls raksturs
      • 8.daļa. Disociatīvs raksturs
      • 9.daļa. Histērisks raksturs
      • 10.daļa. Mazohistisks raksturs
    • Kā izdzīvot pandēmijas laikā?
    • Kā pārvarēt krīzi
    • ​Kas ir psiholoģiskā trauma un kā to pārvarēt?
    • Robežstāvokļa personības traucējumi
    • Pašdestruktīva uzvedība. Kāpēc TO dara un kā TO apturēt?
    • Emociju disregulācija personības traucējumu gadījumā. Ko darīt?
    • Nevajadzētu turpināt sadarbību ar psihologu, psihoterapeitu vai psihiatru, kurš:
    • EMDR terapija. Kas tā tāda?
    • Kā veidojas piesaiste un emociju regulācijas prasmes.
    • Emocijas. Kāpēc ir svarīgi just arī tad, ja sāp?
    • 15 Trauksmes mazināšanas tehnikas
    • Par depresijas ārstēšanu
    • Maldinoši uzskati par pašnāvību
    • Kā palīdzēt cilvēkam, kurš domā par pašnāvību
    • Psiholoģiskās robežas. Kas tas par zvēru?
    • Kā pateikt NĒ?!
    • Vecāka pašnāvība. Kas notiek ar bērnu un kā palīdzēt?
    • Pieaugušo alkoholiķu bērni: 12 sekas, ar kurām jārēķinās pašam un ģimenei
    • Negausīgā ēšana jeb kompulsīvā pārēšanās
    • Veģetatīvā distonija: Kā izrauties no šī loka?
    • Atkarība no otra cilvēka jeb līdzatkarība
    • Kad attiecības ar māti ir traumatiskas
    • Pietiekami mīlēts vai tomēr nē?
    • Nepietiekami mīlēts bērns. Kādas sekas pieaugušo vecumā?
    • 6 vecāku paradumi, kas palīdzēs izaudzināt emocionāli veselus bērnus
    • Kopdzīve ar emocionāli traumētu cilvēku
    • Kas raksturo psiholoģiski veselus cilvēkus
    • Drošības plāns tev un tavam bērnam, ja ciet no vardarbības ģimenē
    • Kā sasniegt izvirzītos mērķus?
    • Efektīva konfliktu risināšanas stratēģija
    • Dermataloģiskās saslimšanas psihoterapeita skatījumā
    • Bērna seksualitāte. Kā un kāpēc par TO ir jārunā?
    • Spēle ar bērnu paša rokām emocionālā intelekta attīstīšanai
    • Kā ar bērnu runāt par cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām?

Kā veidojas piesaiste un emociju regulācijas prasmes.

Picture
Lai cik arī banāli tas nebūtu, pamatu pamats ir bērna un mātes jeb galvenā aprūpētāja attiecības, to pieejamība, stabilitāte un drošība.
 
Pirmā dzīves gada laikā zīdainis ir simbiotiskās jeb saplūdušās attiecībās ar māti, viņš nenojauš ka māte ir reāli, no viņa atsevišķi eksistējošs cilvēks. Šī simbioze ir dabiska un nekādā veidā nav novēršama, tā tas vienkārši ir, daba tā ir iekārtojusi un paredzējusi.
 
Simbiotiskajās attiecībās, ja tās tiek piedzīvotas kā drošas, kā tādas, kurās ir pietiekami daudz stimulu, tiek apmierinātas mazuļa vajadzības, ir spējīgas attīstīties mazuļa smadzenes, kuras turpmāk nodrošina drošas piesaistes veidošanos ar māti, kas savukārt, nodrošinās nepieciešamo pamatu tam, lai turpmāk mazulis attīstītos kā veselīga un labi funkcionējoša personība ar pietiekami daudzpusīgiem un elastīgiem stresa un emociju vadības mehānismiem.
 
Savukārt, ja, piemēram, depresijas, hroniskas slimošanas, alkoholisma, iemaņu trūkuma vai nepietiekama emocionālā jūtīguma uz jaundzimušo dēļ, māte nav spējīga būt atsaucīga uz mazuļa vajadzībām, zīdaiņa smadzenes nav spējīgas pilnvērtīgi attīstīties, veidot nepieciešamos neironu savienojumus, kuri atbild par drošas piesaistes veidošanos mātei. Mātes pieskāriens, atsaucība uz jaundzimušā vajadzībām, zīdaiņa jūtu adekvāta (ne pārmērīga, piemēram, pārāk trauksmaina vai pasīva, piemēram, vienaldzīga) atspoguļošana, atbilstīga reaģēšana uz mazuli ir absolūti nepieciešamais minimums, lai mazuļa smadzenes attīstītos maksimāli veselīgi.
 
Šī iemesla dēļ droša piesaiste starp jaundzimušo un māti ir tik daudz apspriesta un uzsvērta. Runa nav tikai par emocionālo komfortu un drošības sajūtas psiholoģisko aspektu, runa, tajā skaitā, ir par neirobioloģiju, nepieciešamajiem apstākļiem, kuri veicina vai tieši pretēji kavē jaundzimušā smadzeņu pilnvērtīgi attīstīšanos. Pēdējā gadījumā, ar diezgan lielu varbūtību var prognozēt, ka zīdainis turpmākās dzīves laikā būs daudz lielākā mērā pakļauts stresoriem, būs emocionāli labilāks, izmantos neefektīvākas vai pat pašdestruktīvas emociju vadības stratēģijas. Sliktākajā gadījumā zīdainis bez drošas piesaistes pieredzes būs daudz lielākā mērā pakļauts psihopatoloģijas veidošanās riskam, ja arī turpmākie dzīves apstākļi būs psihotraumatiski, piemēram, bērns dzīvos emocionāli vai fiziski vardarbīgā vidē, cietīs no seksuālas vardarbības vai hroniskas ņirgāšanās skolā.
 
Par veselīgām un jaundzimušajam absolūti nepieciešamām var uzskatīt tādas zīdaiņa – mātes attiecības, kurās māte ir “saslēgusies ar mazuli”, pilnā mērā izjūt zīdaiņa vajadzības un spēj tās atbilstošā veidā apmierināt.
 
Padomju laikos tika uzskatīts ka tāda saslēgšanās ar mazuli var viņu izlutināt, rekomendēja mazuli neņemt tik bieži uz rokām, neatsaukties uz mazuļa raudām momentāni, ignorēt mazuli, ja viņa uzvedība vecākiem ir traucējoša, lai mazulis mācās patstāvību un saprot, ka arī vecākam ir savas vajadzības. Atliek vien ar skumjām un nožēlu atzīt, ka šādi milzīgam daudzumam mazuļu un nu jau pieaugušiem tika laupīts kas vitāli nepieciešams – beznosacījuma mīlestība un drošs dzīves pamats. Ne par kādu audzināšanu pirmā dzīves gadā runas pat nevar būt, runa ir tikai un vienīgi par mazuļa vajadzību apmierināšanu, lai viņa smadzenes attīstītos tik veselīgi cik vien tas iespējams.
 
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA


Powered by Create your own unique website with customizable templates.