Vienkāršiem vārdiem par sarežģīto mūsu smadzenēs.
Kā veidojas piesaiste un emociju regulācijas prasmes.
Lai cik arī banāli tas nebūtu, pamatu pamats ir bērna un mātes jeb galvenā aprūpētāja attiecības, to pieejamība, stabilitāte un drošība.
Pirmā dzīves gada laikā zīdainis ir simbiotiskās jeb saplūdušās attiecībās ar māti, viņš nenojauš ka māte ir reāli, no viņa atsevišķi eksistējošs cilvēks. Šī simbioze ir dabiska un nekādā veidā nav novēršama, tā tas vienkārši ir, daba tā ir iekārtojusi un paredzējusi.
Simbiotiskajās attiecībās, ja tās tiek piedzīvotas kā drošas, kā tādas, kurās ir pietiekami daudz stimulu, tiek apmierinātas mazuļa vajadzības, ir spējīgas attīstīties mazuļa smadzenes, kuras turpmāk nodrošina drošas piesaistes veidošanos ar māti, kas savukārt, nodrošinās nepieciešamo pamatu tam, lai turpmāk mazulis attīstītos kā veselīga un labi funkcionējoša personība ar pietiekami daudzpusīgiem un elastīgiem stresa un emociju vadības mehānismiem.
Savukārt, ja, piemēram, depresijas, hroniskas slimošanas, alkoholisma, iemaņu trūkuma vai nepietiekama emocionālā jūtīguma uz jaundzimušo dēļ, māte nav spējīga būt atsaucīga uz mazuļa vajadzībām, zīdaiņa smadzenes nav spējīgas pilnvērtīgi attīstīties, veidot nepieciešamos neironu savienojumus, kuri atbild par drošas piesaistes veidošanos mātei. Mātes pieskāriens, atsaucība uz jaundzimušā vajadzībām, zīdaiņa jūtu adekvāta (ne pārmērīga, piemēram, pārāk trauksmaina vai pasīva, piemēram, vienaldzīga) atspoguļošana, atbilstīga reaģēšana uz mazuli ir absolūti nepieciešamais minimums, lai mazuļa smadzenes attīstītos maksimāli veselīgi.
Šī iemesla dēļ droša piesaiste starp jaundzimušo un māti ir tik daudz apspriesta un uzsvērta. Runa nav tikai par emocionālo komfortu un drošības sajūtas psiholoģisko aspektu, runa, tajā skaitā, ir par neirobioloģiju, nepieciešamajiem apstākļiem, kuri veicina vai tieši pretēji kavē jaundzimušā smadzeņu pilnvērtīgi attīstīšanos. Pēdējā gadījumā, ar diezgan lielu varbūtību var prognozēt, ka zīdainis turpmākās dzīves laikā būs daudz lielākā mērā pakļauts stresoriem, būs emocionāli labilāks, izmantos neefektīvākas vai pat pašdestruktīvas emociju vadības stratēģijas. Sliktākajā gadījumā zīdainis bez drošas piesaistes pieredzes būs daudz lielākā mērā pakļauts psihopatoloģijas veidošanās riskam, ja arī turpmākie dzīves apstākļi būs psihotraumatiski, piemēram, bērns dzīvos emocionāli vai fiziski vardarbīgā vidē, cietīs no seksuālas vardarbības vai hroniskas ņirgāšanās skolā.
Par veselīgām un jaundzimušajam absolūti nepieciešamām var uzskatīt tādas zīdaiņa – mātes attiecības, kurās māte ir “saslēgusies ar mazuli”, pilnā mērā izjūt zīdaiņa vajadzības un spēj tās atbilstošā veidā apmierināt.
Padomju laikos tika uzskatīts ka tāda saslēgšanās ar mazuli var viņu izlutināt, rekomendēja mazuli neņemt tik bieži uz rokām, neatsaukties uz mazuļa raudām momentāni, ignorēt mazuli, ja viņa uzvedība vecākiem ir traucējoša, lai mazulis mācās patstāvību un saprot, ka arī vecākam ir savas vajadzības. Atliek vien ar skumjām un nožēlu atzīt, ka šādi milzīgam daudzumam mazuļu un nu jau pieaugušiem tika laupīts kas vitāli nepieciešams – beznosacījuma mīlestība un drošs dzīves pamats. Ne par kādu audzināšanu pirmā dzīves gadā runas pat nevar būt, runa ir tikai un vienīgi par mazuļa vajadzību apmierināšanu, lai viņa smadzenes attīstītos tik veselīgi cik vien tas iespējams.
Klīniskā psiholoģe, EMDR terapeite un krīzes intervences speciāliste NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
Pirmā dzīves gada laikā zīdainis ir simbiotiskās jeb saplūdušās attiecībās ar māti, viņš nenojauš ka māte ir reāli, no viņa atsevišķi eksistējošs cilvēks. Šī simbioze ir dabiska un nekādā veidā nav novēršama, tā tas vienkārši ir, daba tā ir iekārtojusi un paredzējusi.
Simbiotiskajās attiecībās, ja tās tiek piedzīvotas kā drošas, kā tādas, kurās ir pietiekami daudz stimulu, tiek apmierinātas mazuļa vajadzības, ir spējīgas attīstīties mazuļa smadzenes, kuras turpmāk nodrošina drošas piesaistes veidošanos ar māti, kas savukārt, nodrošinās nepieciešamo pamatu tam, lai turpmāk mazulis attīstītos kā veselīga un labi funkcionējoša personība ar pietiekami daudzpusīgiem un elastīgiem stresa un emociju vadības mehānismiem.
Savukārt, ja, piemēram, depresijas, hroniskas slimošanas, alkoholisma, iemaņu trūkuma vai nepietiekama emocionālā jūtīguma uz jaundzimušo dēļ, māte nav spējīga būt atsaucīga uz mazuļa vajadzībām, zīdaiņa smadzenes nav spējīgas pilnvērtīgi attīstīties, veidot nepieciešamos neironu savienojumus, kuri atbild par drošas piesaistes veidošanos mātei. Mātes pieskāriens, atsaucība uz jaundzimušā vajadzībām, zīdaiņa jūtu adekvāta (ne pārmērīga, piemēram, pārāk trauksmaina vai pasīva, piemēram, vienaldzīga) atspoguļošana, atbilstīga reaģēšana uz mazuli ir absolūti nepieciešamais minimums, lai mazuļa smadzenes attīstītos maksimāli veselīgi.
Šī iemesla dēļ droša piesaiste starp jaundzimušo un māti ir tik daudz apspriesta un uzsvērta. Runa nav tikai par emocionālo komfortu un drošības sajūtas psiholoģisko aspektu, runa, tajā skaitā, ir par neirobioloģiju, nepieciešamajiem apstākļiem, kuri veicina vai tieši pretēji kavē jaundzimušā smadzeņu pilnvērtīgi attīstīšanos. Pēdējā gadījumā, ar diezgan lielu varbūtību var prognozēt, ka zīdainis turpmākās dzīves laikā būs daudz lielākā mērā pakļauts stresoriem, būs emocionāli labilāks, izmantos neefektīvākas vai pat pašdestruktīvas emociju vadības stratēģijas. Sliktākajā gadījumā zīdainis bez drošas piesaistes pieredzes būs daudz lielākā mērā pakļauts psihopatoloģijas veidošanās riskam, ja arī turpmākie dzīves apstākļi būs psihotraumatiski, piemēram, bērns dzīvos emocionāli vai fiziski vardarbīgā vidē, cietīs no seksuālas vardarbības vai hroniskas ņirgāšanās skolā.
Par veselīgām un jaundzimušajam absolūti nepieciešamām var uzskatīt tādas zīdaiņa – mātes attiecības, kurās māte ir “saslēgusies ar mazuli”, pilnā mērā izjūt zīdaiņa vajadzības un spēj tās atbilstošā veidā apmierināt.
Padomju laikos tika uzskatīts ka tāda saslēgšanās ar mazuli var viņu izlutināt, rekomendēja mazuli neņemt tik bieži uz rokām, neatsaukties uz mazuļa raudām momentāni, ignorēt mazuli, ja viņa uzvedība vecākiem ir traucējoša, lai mazulis mācās patstāvību un saprot, ka arī vecākam ir savas vajadzības. Atliek vien ar skumjām un nožēlu atzīt, ka šādi milzīgam daudzumam mazuļu un nu jau pieaugušiem tika laupīts kas vitāli nepieciešams – beznosacījuma mīlestība un drošs dzīves pamats. Ne par kādu audzināšanu pirmā dzīves gadā runas pat nevar būt, runa ir tikai un vienīgi par mazuļa vajadzību apmierināšanu, lai viņa smadzenes attīstītos tik veselīgi cik vien tas iespējams.
Klīniskā psiholoģe, EMDR terapeite un krīzes intervences speciāliste NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
