Pašdestruktīva uzvedība. Kāpēc TO dara un kā TO apturēt?
Katrs no mums kādreiz jūtas dusmīgs, neapmierināts ar kaut ko, bēdīgs, pat nelaimīgs, taču reti kuram prātā ienāk doma: “Hei! Vajadzētu piedzerties, iešņaukt kokaīnu un pārgriezt vēnas!”. Tas tāpēc, ka caurmērā katram cilvēkam ir pietiekami plašs resursu klāsts un skaidri zināmi veidi, kā palīdzēt sev grūtos brīžos, piemēram, ar kādu patīkamu nodarbi, aktivitāti, zvanu draugam, siltu vannu u.tml. Šie resursi vienā vai otrā situācijā var atšķirties, būt nepietiekami palīdzoši vai pieejami, taču tas nenozīmē, ka cilvēks kā alternatīvu sāks izskatīt kādu pašpalīdzības veidu, kurš definējams kā pašdestruktīvs.
Pašdestruktīva uzvedība nereti iet roku rokā ar dažādām psihiskām saslimšanām, piemēram, depresiju, šizofrēniju, dažiem personības traucējumiem. Pašdestrukciju kā stresa pārvarēšanas veidu bieži izvēlas cilvēki ar izteikti negatīvu paštēlu, cilvēki, kuriem ir izveidojusies un nostiprinājusies personīgās defektivitātes izjūta. Tie ir cilvēki, kuriem dažādu iemeslu dēļ, nepalīdz vai nesniedz pietiekamu atvieglojumu tie resursi, kas ir pieejami un palīdzoši vairumam cilvēku. Tāpat var gadīties, ka cilvēkam nemaz nav pietiekamu zināšanu par alternatīviem veidiem kā vadīt savas emocijas konstruktīvā veidā.
Viens no galvenajiem iemesliem pašdestrukcijai ir nespēja identificēt savas emocijas kā rezultātā cilvēks nonāk afektā, kuru raksturo emocionālās pārpludinātības sajūta bez skaidras izpratnes par to, kas ir tas, ko cilvēks jūt un izpratnes par to, kāpēc viņš tā jūtas. Attiecīgi, nav iespējams izvēlēties veselīgu emociju vadības un problēmas risināšanas stratēģiju. Otrs svarīgs faktors ir impulsivitāte, kuras dēļ cilvēks tiecas maksimāli ātri pārvarēt šo afektu. Cilvēks nav spējīgs apstāties, padomāt un izvēlēties tādu uzvedību, kas būtu pati efektīvākā un palīdzošākā. Trešais faktors ir vājas emociju vadības prasmes. Nereti, cilvēks objektīvi nezina kā vēl ir iespējams tikt galā ar intensīvām jūtām, jo arī viņa ģimenē vecāki neprata tikt galā ar savām jūtām - vecāki kliedza, sita, manipulēja, vainoja un vadīja savas emocijas vēl kādā citā neveselīgā veidā atstājot bērnu vienu pašu ar savām jūtām. Visbeidzot, cilvēks, kurš ir pašdestruktīvs, visbiežāk izjūt naidu pats pret sevi, apzinātu vai neapzinātu vēlmi sevi sodīt vai pat iznīcināt.
Cilvēks iekļūst noslēgtā aplī, pa kuru turpmāk noris viņa emocionālās pasaules virzība.
Piemēram:
→ Cilvēks piedzīvo situāciju, kura liek piedzīvot nepatīkamas emocijas →
→ Spriedzes līmenis pieaug, jo cilvēks nespēj identificēt savas emocijas, mazināt spriedzi un novērst situācijas, kuras atkārtoti dara pāri un liek justies nepatīkamā veidā. Aktivizējas disociācija, kuras ietekmē cilvēka kontakts ar savām emocijām un ķermeni pārtrūkst pilnībā →
→ Cilvēks veic pašdestrukcijas aktu →
→ Seko īslaicīga, taču pietiekami intensīva atvieglojuma izjūta. Smadzenēs tiek izstrādāts endorfīns →
→ Drīz vien pēc pašdestrukcijas akta veikšanas seko kauna izjūta, dusmas uz sevi, savas bezspēcības un izmisuma izjūta, riebums pret sevi, kas provocē un nemanot arvien palielina naida jūtas pašam pret sevi →
→ Tā tas turpinās, līdz brīdim, kad aplis tiek pārrauts.
Kā apli pārraut?
Tas, vai cilvēks meklēs un piekritīs saņemt nepieciešamo palīdzību, atbalstu un ārstēšanu vai ne, ir atkarīgs no tā, vai cilvēks ir atzinis, ka viņam ir problēma, kuru viņš nespēj kontrolēt. Kritiska attieksme pret savu stāvokli var palīdzēt uzturēt motivāciju cīņā ar šo uzvedības veidu pat tad, ja brīžiem cilvēks vēlēsies pārtraukt darbu ar sevi. Cilvēkam ir jāpiekrīt palīdzības saņemšanai pat tad, ja doma par psihiatru vai psihologu šķiet biedējoša, jo vienatnē ar tik nopietnu un bīstamu rituālu ir ļoti grūti tikt galā.
Katrs pats izvēlas speciālistu un terapijas virzienu, kurā strādāt. Ir iespējams fokusēties tikai uz pašdestruktīvas uzvedības novēršanu vai arī izvēlēties dziļāku savas personības izpēti, rūpīgi analizējot savas uzvedības cēloņus, pašdestrukciju uzturošus faktorus un funkcijas, tādējādi pamazām veicot darbu pie pašdestrukcijas novēršanas.
Lai kāds arī būtu izvēlētais terapijas virziens, visticamāk, Tevi mācīs atpazīt savas emocijas un veicinās Tavu spēju tās izturēt un vadīt nedestruktīvā veidā. Tāpat tiks pētīta Tava dzīve, lai pamanītu situācijas, kuras provocē tik intensīvas jūtas, kuras liek gribēt darīt sev pāri. Tiks meklēti veidi, kā šīs situācijas mazināt vai novērst pavisam. Lai to panāktu, iespējams, nāksies mācīties atpazīt arī savas vajadzības un nospraust robežas, būs jāatpazīst disfunkcionālas attiecības un jādomā vai tās saglabāt vai pārtraukt. Visticamāk, darbs notiks arī ar Tavu priekštatu pašam par sevi vai būs nepieciešams darbs ar traumatisku pieredzi Tavā pagātnē.
Esi drosmīgs, meklē palīdzību un iemācies dzīvot tā, lai nedarītu sev un savam ķermenim pāri! Tas ir iespējams!
Autore: Sertificēta klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
Pašdestruktīva uzvedība nereti iet roku rokā ar dažādām psihiskām saslimšanām, piemēram, depresiju, šizofrēniju, dažiem personības traucējumiem. Pašdestrukciju kā stresa pārvarēšanas veidu bieži izvēlas cilvēki ar izteikti negatīvu paštēlu, cilvēki, kuriem ir izveidojusies un nostiprinājusies personīgās defektivitātes izjūta. Tie ir cilvēki, kuriem dažādu iemeslu dēļ, nepalīdz vai nesniedz pietiekamu atvieglojumu tie resursi, kas ir pieejami un palīdzoši vairumam cilvēku. Tāpat var gadīties, ka cilvēkam nemaz nav pietiekamu zināšanu par alternatīviem veidiem kā vadīt savas emocijas konstruktīvā veidā.
Viens no galvenajiem iemesliem pašdestrukcijai ir nespēja identificēt savas emocijas kā rezultātā cilvēks nonāk afektā, kuru raksturo emocionālās pārpludinātības sajūta bez skaidras izpratnes par to, kas ir tas, ko cilvēks jūt un izpratnes par to, kāpēc viņš tā jūtas. Attiecīgi, nav iespējams izvēlēties veselīgu emociju vadības un problēmas risināšanas stratēģiju. Otrs svarīgs faktors ir impulsivitāte, kuras dēļ cilvēks tiecas maksimāli ātri pārvarēt šo afektu. Cilvēks nav spējīgs apstāties, padomāt un izvēlēties tādu uzvedību, kas būtu pati efektīvākā un palīdzošākā. Trešais faktors ir vājas emociju vadības prasmes. Nereti, cilvēks objektīvi nezina kā vēl ir iespējams tikt galā ar intensīvām jūtām, jo arī viņa ģimenē vecāki neprata tikt galā ar savām jūtām - vecāki kliedza, sita, manipulēja, vainoja un vadīja savas emocijas vēl kādā citā neveselīgā veidā atstājot bērnu vienu pašu ar savām jūtām. Visbeidzot, cilvēks, kurš ir pašdestruktīvs, visbiežāk izjūt naidu pats pret sevi, apzinātu vai neapzinātu vēlmi sevi sodīt vai pat iznīcināt.
Cilvēks iekļūst noslēgtā aplī, pa kuru turpmāk noris viņa emocionālās pasaules virzība.
Piemēram:
→ Cilvēks piedzīvo situāciju, kura liek piedzīvot nepatīkamas emocijas →
→ Spriedzes līmenis pieaug, jo cilvēks nespēj identificēt savas emocijas, mazināt spriedzi un novērst situācijas, kuras atkārtoti dara pāri un liek justies nepatīkamā veidā. Aktivizējas disociācija, kuras ietekmē cilvēka kontakts ar savām emocijām un ķermeni pārtrūkst pilnībā →
→ Cilvēks veic pašdestrukcijas aktu →
→ Seko īslaicīga, taču pietiekami intensīva atvieglojuma izjūta. Smadzenēs tiek izstrādāts endorfīns →
→ Drīz vien pēc pašdestrukcijas akta veikšanas seko kauna izjūta, dusmas uz sevi, savas bezspēcības un izmisuma izjūta, riebums pret sevi, kas provocē un nemanot arvien palielina naida jūtas pašam pret sevi →
→ Tā tas turpinās, līdz brīdim, kad aplis tiek pārrauts.
Kā apli pārraut?
Tas, vai cilvēks meklēs un piekritīs saņemt nepieciešamo palīdzību, atbalstu un ārstēšanu vai ne, ir atkarīgs no tā, vai cilvēks ir atzinis, ka viņam ir problēma, kuru viņš nespēj kontrolēt. Kritiska attieksme pret savu stāvokli var palīdzēt uzturēt motivāciju cīņā ar šo uzvedības veidu pat tad, ja brīžiem cilvēks vēlēsies pārtraukt darbu ar sevi. Cilvēkam ir jāpiekrīt palīdzības saņemšanai pat tad, ja doma par psihiatru vai psihologu šķiet biedējoša, jo vienatnē ar tik nopietnu un bīstamu rituālu ir ļoti grūti tikt galā.
Katrs pats izvēlas speciālistu un terapijas virzienu, kurā strādāt. Ir iespējams fokusēties tikai uz pašdestruktīvas uzvedības novēršanu vai arī izvēlēties dziļāku savas personības izpēti, rūpīgi analizējot savas uzvedības cēloņus, pašdestrukciju uzturošus faktorus un funkcijas, tādējādi pamazām veicot darbu pie pašdestrukcijas novēršanas.
Lai kāds arī būtu izvēlētais terapijas virziens, visticamāk, Tevi mācīs atpazīt savas emocijas un veicinās Tavu spēju tās izturēt un vadīt nedestruktīvā veidā. Tāpat tiks pētīta Tava dzīve, lai pamanītu situācijas, kuras provocē tik intensīvas jūtas, kuras liek gribēt darīt sev pāri. Tiks meklēti veidi, kā šīs situācijas mazināt vai novērst pavisam. Lai to panāktu, iespējams, nāksies mācīties atpazīt arī savas vajadzības un nospraust robežas, būs jāatpazīst disfunkcionālas attiecības un jādomā vai tās saglabāt vai pārtraukt. Visticamāk, darbs notiks arī ar Tavu priekštatu pašam par sevi vai būs nepieciešams darbs ar traumatisku pieredzi Tavā pagātnē.
Esi drosmīgs, meklē palīdzību un iemācies dzīvot tā, lai nedarītu sev un savam ķermenim pāri! Tas ir iespējams!
Autore: Sertificēta klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
