Tavai izaugsmei
  • NATĀLIJA MOROZOVA
    • KONSULTĀCIJAS
    • SMILŠU SPĒLES TERAPIJA
    • Traumas pārstrādes terapija (EMDR)
  • TARASS IVAŠČENKO
    • Klātienes konsultācijas
    • Supervīzijas
  • MEITENE HAMELEONS
  • VIDEO
  • LASĪTAVA
    • Rakstu sērija “Kliedējam mītus par psiholoģisko konsultēšanu un psihoterapiju” >
      • 1. mīts: Nav nekādas atšķirības starp psihologu un psihoterapeitu, viss viens.
      • 2. mīts: Man tagad ir laiks un finansiāla iespēja, beidzot tā lieta jāizdara, jāaiziet pie psihologa vai psihoterapeita.
      • 3. mīts: Es atrisināšu visas savas problēmas vienā tikšanās reizē, maksimums pāris nedēļās.
      • 4. mīts: Nav vajadzības vērsties pēc palīdzības pie speciālista, jo es varu parunāt ar draugiem vai ģimeni.
      • 5. mīts: Visi psihologi un psihoterapeiti runā par to, kas uz problēmu nemaz neattiecas un velk visu garumā, lai vairāk nopelnītu.
      • 6. mīts: Man terapijā palika tikai sliktāk, tas viss ir “fufelis” un nevar palīdzēt.
      • 7.mīts: Es pats esmu sev labākais psihologs/psihoterapeits. Mana dzīves pieredze ir labākais padomdevējs!
      • 8.mīts. Grāmatu lasīšana psiholoģijā un psihoterapijā aizvieto psiholoģisko konsultēšanu un psihoterapiju
      • 9.mīts. Nav svarīgi dokumenti. Ka tik sauc sevi par psihologu vai psihoterapeitu.
      • 10.mīts. Es atvedu savu bērnu pie psihologa, tad, lai viņš arī dara savu darbu un izdara ar viņu kaut ko...
      • ​11.mīts. Es pārtraukšu sadarbību ar psihologu/psihoterapeitu, tad mēs varēsim veidot romantiskas attiecības. Šķēršļu nav!
    • Rakstu sērija "Personības raksturi psihoanalītiskajā skatījumā" >
      • 1.daļa. Trīs personības organizācijas līmeņi – neirotiskais, psihotiskais, robežstāvokļa.
      • 2.daļa. Narcistisks raksturs
      • 3.daļa. Depresīvs raksturs
      • 4.daļa. Obsesīvi kompulsīvs raksturs
      • 5.daļa. Šizoīds raksturs
      • 6.daļa. Paranoīds raksturs
      • 7.daļa. Psihopātisks/antisociāls raksturs
      • 8.daļa. Disociatīvs raksturs
      • 9.daļa. Histērisks raksturs
      • 10.daļa. Mazohistisks raksturs
    • Kā izdzīvot pandēmijas laikā?
    • Kā pārvarēt krīzi
    • ​Kas ir psiholoģiskā trauma un kā to pārvarēt?
    • Robežstāvokļa personības traucējumi
    • Pašdestruktīva uzvedība. Kāpēc TO dara un kā TO apturēt?
    • Emociju disregulācija personības traucējumu gadījumā. Ko darīt?
    • Nevajadzētu turpināt sadarbību ar psihologu, psihoterapeitu vai psihiatru, kurš:
    • EMDR terapija. Kas tā tāda?
    • Kā veidojas piesaiste un emociju regulācijas prasmes.
    • Emocijas. Kāpēc ir svarīgi just arī tad, ja sāp?
    • 15 Trauksmes mazināšanas tehnikas
    • Par depresijas ārstēšanu
    • Maldinoši uzskati par pašnāvību
    • Kā palīdzēt cilvēkam, kurš domā par pašnāvību
    • Psiholoģiskās robežas. Kas tas par zvēru?
    • Kā pateikt NĒ?!
    • Vecāka pašnāvība. Kas notiek ar bērnu un kā palīdzēt?
    • Pieaugušo alkoholiķu bērni: 12 sekas, ar kurām jārēķinās pašam un ģimenei
    • Negausīgā ēšana jeb kompulsīvā pārēšanās
    • Veģetatīvā distonija: Kā izrauties no šī loka?
    • Atkarība no otra cilvēka jeb līdzatkarība
    • Kad attiecības ar māti ir traumatiskas
    • Pietiekami mīlēts vai tomēr nē?
    • Nepietiekami mīlēts bērns. Kādas sekas pieaugušo vecumā?
    • 6 vecāku paradumi, kas palīdzēs izaudzināt emocionāli veselus bērnus
    • Kopdzīve ar emocionāli traumētu cilvēku
    • Kas raksturo psiholoģiski veselus cilvēkus
    • Drošības plāns tev un tavam bērnam, ja ciet no vardarbības ģimenē
    • Kā sasniegt izvirzītos mērķus?
    • Efektīva konfliktu risināšanas stratēģija
    • Dermataloģiskās saslimšanas psihoterapeita skatījumā
    • Bērna seksualitāte. Kā un kāpēc par TO ir jārunā?
    • Spēle ar bērnu paša rokām emocionālā intelekta attīstīšanai
    • Kā ar bērnu runāt par cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām?

Kā palīdzēt cilvēkam, kurš domā par pašnāvību       

Picture
Pašnāvību profilaksē ārkārtīgi svarīgi ir laicīgi saņemt atbilstošu palīdzību. Pētījumi apliecina, ka vairāk kā puse suicidālu cilvēku pirms nāves ir vērsušies pēc medicīniskās palīdzības. Otra puse ir tie cilvēki, kuriem mēs, draugs, radinieks vai mīļotais varam palīdzēt, ja esam pietiekami vērīgi un īstajā brīdī nebaidāmies uzdot jautājumu: "Vai tu domā par pašnāvību?" 
 
Ja cilvēks, kurš atrodas krīzē, depresijā vai sirgst ar kādu citu psihisku saslimšanu ieminas par pašnāvību, viņa vārdi ir jāuztver nopietni! Nereti paša cilvēka attieksme pret pašnāvību ir tik pretrunīga, ka cilvēks var noliegt šīs domas tiklīdz tās atklātas “Nē, neņem galvā. Tās tikai tādas stulbas domas. Nezinu, kāpēc tā pateicu!”.
 
Cilvēks, kurš pašnāvību sāk redzēt kā reālu izeju, vienlaicīgi jūt arī  šaubas, kaunu, bailes, ilgu laiku var savu vēlmi noliegt, taču viņš vienmēr meklēs iespēju par savām jūtām un domām runāt. Pašnāvības domas parāda, ka emociju intensitāte ir tik augsta, ka cilvēks vairs nav spējīgs to izturēt, saruna ar kādu, kurš spēj klausīties un būt līdzās bez nosodījuma var būtiski samazināt emocionālo spriedzi, tādējādi veicinot pašnāvības domu atkāpšanos uz kādu brīdi.
 
Viens no efektīvākajiem veidiem kā pārvarēt smagās jūtas šajā posmā ir saruna ar kādu, kurš var palīdzēt  jūtām brīvi tikt paustām bez nosodījuma un cenzūras, kā atverot krānu un ļaujot vecajam ūdenim vienkārši tecēt bez apstājas līdz tas atkal ir kļuvis dzidrs. Problēma tajā, ka draugi un radinieki, visbiežāk, jūtas tik bezspēcīgi, ka šausmu pārņemti cenšas krānu aizgriezt ciet piedāvājot risinājumus, mierinot vai pat norādot, ka tik intensīvām jūtām nav pilnīgi nekāda pamata. Gribu aicināt, cik vien iespējams, atturēties no kaunināšanas, mierināšanas, labā meklēšanas cilvēka dzīvē, pārsteidzīga mudinājuma vērsties pie psihiatra vai psihologa (speciālista apmeklēšana noteikti ir jārekomendē, tiesa pašās sarunas beigās). Ļaujiet cilvēkam runāt, ļaujiet netīrajam ūdenim vienkārši tecēt bez mitas tik ilgu laiku cik tas nepieciešams.
 
Jūsu kā drauga vai radinieka uzdevums ir būt uzmanīgam un pacietīgam klausītājam. Skaidrs, ka klausīties sev nozīmīga cilvēka izmisumā un bezizejā ir neizturami grūti, tāpēc sarunas noslēgumā, varat rekomendēt izmantot krīzes tālruņa, psihologa vai terapeita palīdzību. Reizēm būs nepieciešama palīdzība, lai izvēlētos speciālistu – varat speciālista izvēli pārvērst jaukā spēlē, kopā pētīt speciālista CV, fotogrāfijas, lasīt viņu rakstus un kopā diskutēt par to vai dotais cilvēks varētu būt “īstais”, kurš būs spējīgs klausīties, nenobīsies un nepametīs grūtākajā brīdī, norakstot klientu kā pārāk grūtu.
 
Nav vajadzības baidīties no sarunas par pašnāvību! Ir jābaidās no pēkšņa enerģijas uzplūda un prieka cilvēka sejā, kurš sen nav ticis manīts un klusuma, kurš mierinoši iestājas, kad cilvēks pēc pašnāvības domu izteikšanas, pēkšņi pārstāj par to runāt, sāk dāvināt savas mantas, tās pārdot, ziedot, sāk atvainoties par pagātnes pāridarījumiem. Nebaidieties uzdot tiešu jautājumu "Man rodas sajūta, ka tu gatavojies pašnāvības veikšanai. Vai tā ir?".

Cilvēks, kurš domā par pašnāvību jūsu jautājumu uztvers ar atvieglojumu un, visticamāk, nemelos, jo, iespējams, būsiet vienīgais, kurš pamanījis viņa ciešanas, ko izmisušais atzinīgi novērtēs. Ja uz jautājumu par pašnāvības nodomiem cilvēks atbild apstiprinoši, nekrītiet panikā, noskaidrojiet, kad cilvēks šādi sāka justies, cik ilgi ir pašnāvības domas. Vai cilvēkam ir konkrēts plāns? Ja tāds ir, palūdziet to izstāstīt, lai varat izvērtēt, cik akūti ir pašnāvības draudi.
 
Ja cilvēks saka, ka ir gatavs sevi nogalināt jebkurā brīdī, vai pēc jūsu aiziešanas, turklāt pašnāvības veikšanai ir viss nepieciešamais, zvaniet ātrajai palīdzībai! Nepadodieties atrunāšanai vai mierināšanai, ka viss būs labi. Ja cilvēks ir izteicis nopietnus pašnāvības draudus, jūsu pienākums ir par to ziņot. Labāk neizaicināt likteni un nepārbaudīt vai šī ir vai nav bijusi viltus trauksme.
 
Svarīgi atcerēties, ka pašnāvības domas vai impulss sevi nogalināt, neilgst mūžīgi, tam ir tendence viļņveidīgi saasināties, tad mazināties. Viens no izplatītākajiem mītiem, kurš liedz iespēju atpazīt pašnāvības nodomu un emocionāli atbalstīt cilvēku, lai viņš tiktu šim posmam pāri ir pārliecība, ka cilvēks, kurš patiešām domā par pašnāvību, par to nekad nerunā. Patiesība ir tajā, ka cilvēks, kurš domā par pašnāvību, vienmēr atrod veidu kā par to runāt, reizēm, taustot pamatu zem kājām, lai saprastu vai izvēlētais cilvēks to spējīgs izturēt.  Izvēlētais cilvēks var būt ikviens, reizēm pat svešinieks no malas.  Iespēja runāt par pašnāvības domām vai impulsu akūtā brīdī, būtiski samazina spriedzi, tādējādi veicinot pašnāvības domu atkāpšanos. Tas ir pietiekami, lai pamēģinātu motivēt cilvēku meklēt profesionāļu palīdzību atgādinot viņam, ka par viņa dzīvību ir vērts cīnīties. Arī tad, ja viņš pats tam vairs netic!

Sargiet sevi un sev mīļos! Runājiet, klausieties, dzirdiet un jūtiet. Esat viens otram arī, tad, kad ir neizturami grūti palikt...
​

Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA

Powered by Create your own unique website with customizable templates.