Kā palīdzēt cilvēkam, kurš domā par pašnāvību
Pašnāvību profilaksē ārkārtīgi svarīgi ir laicīgi saņemt atbilstošu palīdzību. Pētījumi apliecina, ka vairāk kā puse suicidālu cilvēku pirms nāves ir vērsušies pēc medicīniskās palīdzības. Otra puse ir tie cilvēki, kuriem mēs, draugs, radinieks vai mīļotais varam palīdzēt, ja esam pietiekami vērīgi un īstajā brīdī nebaidāmies uzdot jautājumu: "Vai tu domā par pašnāvību?"
Ja cilvēks, kurš atrodas krīzē, depresijā vai sirgst ar kādu citu psihisku saslimšanu ieminas par pašnāvību, viņa vārdi ir jāuztver nopietni! Nereti paša cilvēka attieksme pret pašnāvību ir tik pretrunīga, ka cilvēks var noliegt šīs domas tiklīdz tās atklātas “Nē, neņem galvā. Tās tikai tādas stulbas domas. Nezinu, kāpēc tā pateicu!”.
Cilvēks, kurš pašnāvību sāk redzēt kā reālu izeju, vienlaicīgi jūt arī šaubas, kaunu, bailes, ilgu laiku var savu vēlmi noliegt, taču viņš vienmēr meklēs iespēju par savām jūtām un domām runāt. Pašnāvības domas parāda, ka emociju intensitāte ir tik augsta, ka cilvēks vairs nav spējīgs to izturēt, saruna ar kādu, kurš spēj klausīties un būt līdzās bez nosodījuma var būtiski samazināt emocionālo spriedzi, tādējādi veicinot pašnāvības domu atkāpšanos uz kādu brīdi.
Viens no efektīvākajiem veidiem kā pārvarēt smagās jūtas šajā posmā ir saruna ar kādu, kurš var palīdzēt jūtām brīvi tikt paustām bez nosodījuma un cenzūras, kā atverot krānu un ļaujot vecajam ūdenim vienkārši tecēt bez apstājas līdz tas atkal ir kļuvis dzidrs. Problēma tajā, ka draugi un radinieki, visbiežāk, jūtas tik bezspēcīgi, ka šausmu pārņemti cenšas krānu aizgriezt ciet piedāvājot risinājumus, mierinot vai pat norādot, ka tik intensīvām jūtām nav pilnīgi nekāda pamata. Gribu aicināt, cik vien iespējams, atturēties no kaunināšanas, mierināšanas, labā meklēšanas cilvēka dzīvē, pārsteidzīga mudinājuma vērsties pie psihiatra vai psihologa (speciālista apmeklēšana noteikti ir jārekomendē, tiesa pašās sarunas beigās). Ļaujiet cilvēkam runāt, ļaujiet netīrajam ūdenim vienkārši tecēt bez mitas tik ilgu laiku cik tas nepieciešams.
Jūsu kā drauga vai radinieka uzdevums ir būt uzmanīgam un pacietīgam klausītājam. Skaidrs, ka klausīties sev nozīmīga cilvēka izmisumā un bezizejā ir neizturami grūti, tāpēc sarunas noslēgumā, varat rekomendēt izmantot krīzes tālruņa, psihologa vai terapeita palīdzību. Reizēm būs nepieciešama palīdzība, lai izvēlētos speciālistu – varat speciālista izvēli pārvērst jaukā spēlē, kopā pētīt speciālista CV, fotogrāfijas, lasīt viņu rakstus un kopā diskutēt par to vai dotais cilvēks varētu būt “īstais”, kurš būs spējīgs klausīties, nenobīsies un nepametīs grūtākajā brīdī, norakstot klientu kā pārāk grūtu.
Nav vajadzības baidīties no sarunas par pašnāvību! Ir jābaidās no pēkšņa enerģijas uzplūda un prieka cilvēka sejā, kurš sen nav ticis manīts un klusuma, kurš mierinoši iestājas, kad cilvēks pēc pašnāvības domu izteikšanas, pēkšņi pārstāj par to runāt, sāk dāvināt savas mantas, tās pārdot, ziedot, sāk atvainoties par pagātnes pāridarījumiem. Nebaidieties uzdot tiešu jautājumu "Man rodas sajūta, ka tu gatavojies pašnāvības veikšanai. Vai tā ir?".
Cilvēks, kurš domā par pašnāvību jūsu jautājumu uztvers ar atvieglojumu un, visticamāk, nemelos, jo, iespējams, būsiet vienīgais, kurš pamanījis viņa ciešanas, ko izmisušais atzinīgi novērtēs. Ja uz jautājumu par pašnāvības nodomiem cilvēks atbild apstiprinoši, nekrītiet panikā, noskaidrojiet, kad cilvēks šādi sāka justies, cik ilgi ir pašnāvības domas. Vai cilvēkam ir konkrēts plāns? Ja tāds ir, palūdziet to izstāstīt, lai varat izvērtēt, cik akūti ir pašnāvības draudi.
Ja cilvēks saka, ka ir gatavs sevi nogalināt jebkurā brīdī, vai pēc jūsu aiziešanas, turklāt pašnāvības veikšanai ir viss nepieciešamais, zvaniet ātrajai palīdzībai! Nepadodieties atrunāšanai vai mierināšanai, ka viss būs labi. Ja cilvēks ir izteicis nopietnus pašnāvības draudus, jūsu pienākums ir par to ziņot. Labāk neizaicināt likteni un nepārbaudīt vai šī ir vai nav bijusi viltus trauksme.
Svarīgi atcerēties, ka pašnāvības domas vai impulss sevi nogalināt, neilgst mūžīgi, tam ir tendence viļņveidīgi saasināties, tad mazināties. Viens no izplatītākajiem mītiem, kurš liedz iespēju atpazīt pašnāvības nodomu un emocionāli atbalstīt cilvēku, lai viņš tiktu šim posmam pāri ir pārliecība, ka cilvēks, kurš patiešām domā par pašnāvību, par to nekad nerunā. Patiesība ir tajā, ka cilvēks, kurš domā par pašnāvību, vienmēr atrod veidu kā par to runāt, reizēm, taustot pamatu zem kājām, lai saprastu vai izvēlētais cilvēks to spējīgs izturēt. Izvēlētais cilvēks var būt ikviens, reizēm pat svešinieks no malas. Iespēja runāt par pašnāvības domām vai impulsu akūtā brīdī, būtiski samazina spriedzi, tādējādi veicinot pašnāvības domu atkāpšanos. Tas ir pietiekami, lai pamēģinātu motivēt cilvēku meklēt profesionāļu palīdzību atgādinot viņam, ka par viņa dzīvību ir vērts cīnīties. Arī tad, ja viņš pats tam vairs netic!
Sargiet sevi un sev mīļos! Runājiet, klausieties, dzirdiet un jūtiet. Esat viens otram arī, tad, kad ir neizturami grūti palikt...
Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
Ja cilvēks, kurš atrodas krīzē, depresijā vai sirgst ar kādu citu psihisku saslimšanu ieminas par pašnāvību, viņa vārdi ir jāuztver nopietni! Nereti paša cilvēka attieksme pret pašnāvību ir tik pretrunīga, ka cilvēks var noliegt šīs domas tiklīdz tās atklātas “Nē, neņem galvā. Tās tikai tādas stulbas domas. Nezinu, kāpēc tā pateicu!”.
Cilvēks, kurš pašnāvību sāk redzēt kā reālu izeju, vienlaicīgi jūt arī šaubas, kaunu, bailes, ilgu laiku var savu vēlmi noliegt, taču viņš vienmēr meklēs iespēju par savām jūtām un domām runāt. Pašnāvības domas parāda, ka emociju intensitāte ir tik augsta, ka cilvēks vairs nav spējīgs to izturēt, saruna ar kādu, kurš spēj klausīties un būt līdzās bez nosodījuma var būtiski samazināt emocionālo spriedzi, tādējādi veicinot pašnāvības domu atkāpšanos uz kādu brīdi.
Viens no efektīvākajiem veidiem kā pārvarēt smagās jūtas šajā posmā ir saruna ar kādu, kurš var palīdzēt jūtām brīvi tikt paustām bez nosodījuma un cenzūras, kā atverot krānu un ļaujot vecajam ūdenim vienkārši tecēt bez apstājas līdz tas atkal ir kļuvis dzidrs. Problēma tajā, ka draugi un radinieki, visbiežāk, jūtas tik bezspēcīgi, ka šausmu pārņemti cenšas krānu aizgriezt ciet piedāvājot risinājumus, mierinot vai pat norādot, ka tik intensīvām jūtām nav pilnīgi nekāda pamata. Gribu aicināt, cik vien iespējams, atturēties no kaunināšanas, mierināšanas, labā meklēšanas cilvēka dzīvē, pārsteidzīga mudinājuma vērsties pie psihiatra vai psihologa (speciālista apmeklēšana noteikti ir jārekomendē, tiesa pašās sarunas beigās). Ļaujiet cilvēkam runāt, ļaujiet netīrajam ūdenim vienkārši tecēt bez mitas tik ilgu laiku cik tas nepieciešams.
Jūsu kā drauga vai radinieka uzdevums ir būt uzmanīgam un pacietīgam klausītājam. Skaidrs, ka klausīties sev nozīmīga cilvēka izmisumā un bezizejā ir neizturami grūti, tāpēc sarunas noslēgumā, varat rekomendēt izmantot krīzes tālruņa, psihologa vai terapeita palīdzību. Reizēm būs nepieciešama palīdzība, lai izvēlētos speciālistu – varat speciālista izvēli pārvērst jaukā spēlē, kopā pētīt speciālista CV, fotogrāfijas, lasīt viņu rakstus un kopā diskutēt par to vai dotais cilvēks varētu būt “īstais”, kurš būs spējīgs klausīties, nenobīsies un nepametīs grūtākajā brīdī, norakstot klientu kā pārāk grūtu.
Nav vajadzības baidīties no sarunas par pašnāvību! Ir jābaidās no pēkšņa enerģijas uzplūda un prieka cilvēka sejā, kurš sen nav ticis manīts un klusuma, kurš mierinoši iestājas, kad cilvēks pēc pašnāvības domu izteikšanas, pēkšņi pārstāj par to runāt, sāk dāvināt savas mantas, tās pārdot, ziedot, sāk atvainoties par pagātnes pāridarījumiem. Nebaidieties uzdot tiešu jautājumu "Man rodas sajūta, ka tu gatavojies pašnāvības veikšanai. Vai tā ir?".
Cilvēks, kurš domā par pašnāvību jūsu jautājumu uztvers ar atvieglojumu un, visticamāk, nemelos, jo, iespējams, būsiet vienīgais, kurš pamanījis viņa ciešanas, ko izmisušais atzinīgi novērtēs. Ja uz jautājumu par pašnāvības nodomiem cilvēks atbild apstiprinoši, nekrītiet panikā, noskaidrojiet, kad cilvēks šādi sāka justies, cik ilgi ir pašnāvības domas. Vai cilvēkam ir konkrēts plāns? Ja tāds ir, palūdziet to izstāstīt, lai varat izvērtēt, cik akūti ir pašnāvības draudi.
Ja cilvēks saka, ka ir gatavs sevi nogalināt jebkurā brīdī, vai pēc jūsu aiziešanas, turklāt pašnāvības veikšanai ir viss nepieciešamais, zvaniet ātrajai palīdzībai! Nepadodieties atrunāšanai vai mierināšanai, ka viss būs labi. Ja cilvēks ir izteicis nopietnus pašnāvības draudus, jūsu pienākums ir par to ziņot. Labāk neizaicināt likteni un nepārbaudīt vai šī ir vai nav bijusi viltus trauksme.
Svarīgi atcerēties, ka pašnāvības domas vai impulss sevi nogalināt, neilgst mūžīgi, tam ir tendence viļņveidīgi saasināties, tad mazināties. Viens no izplatītākajiem mītiem, kurš liedz iespēju atpazīt pašnāvības nodomu un emocionāli atbalstīt cilvēku, lai viņš tiktu šim posmam pāri ir pārliecība, ka cilvēks, kurš patiešām domā par pašnāvību, par to nekad nerunā. Patiesība ir tajā, ka cilvēks, kurš domā par pašnāvību, vienmēr atrod veidu kā par to runāt, reizēm, taustot pamatu zem kājām, lai saprastu vai izvēlētais cilvēks to spējīgs izturēt. Izvēlētais cilvēks var būt ikviens, reizēm pat svešinieks no malas. Iespēja runāt par pašnāvības domām vai impulsu akūtā brīdī, būtiski samazina spriedzi, tādējādi veicinot pašnāvības domu atkāpšanos. Tas ir pietiekami, lai pamēģinātu motivēt cilvēku meklēt profesionāļu palīdzību atgādinot viņam, ka par viņa dzīvību ir vērts cīnīties. Arī tad, ja viņš pats tam vairs netic!
Sargiet sevi un sev mīļos! Runājiet, klausieties, dzirdiet un jūtiet. Esat viens otram arī, tad, kad ir neizturami grūti palikt...
Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA