11.mīts. Es pārtraukšu sadarbību ar psihologu/psihoterapeitu, tad mēs varēsim veidot romantiskas attiecības. Šķēršļu nebūs!
Realitāte: Ilgtermiņa, ar retiem izņēmumiem arī īstermiņa sadarbības ietvaros, klients nereti sāk just simpātijas, mīlestību, seksuālu interesi vai pat spēcīgas naida jūtas pret savu psihologu/psihoterapeitu (turpmāk terapeits). Lai labāk saprastu, kāpēc attiecības nav iespējamas arī tad, ja sadarbība ar speciālistu tiek pārtraukta, ir svarīgi saprast, kāpēc šāda veida jūtas vispār rodas un ko tās nozīmē.
Visbiežāk, augstāk minēto jūtu rašanās norāda, ka sadarbības telpa ir pietiekami droša, lai klientā sāktu veidoties spēcīgas jūtas pret savu terapeitu, tās tiktu atpazītas un paustas. Tiesa, kā likums, šīs jūtas tikai virspusēji ir vērstas uz terapeitu kā personību, visbiežāk, runa tomēr būs par tādām jūtām, kuras radušās projicējot uz terapeitu savas gaidas, vēlmes vajadzības vai arī projicējot uz viņu savas pagātnes drāmas ar sev nozīmīgiem cilvēkiem, kuri ir atraidījuši, nodevuši sāpinājuši. Pēdējā gadījumā, terapeits var tikt uztverts kā naidīgs, neiejūtīgs, potenciāli bīstams un izmantojošs.
Uzsākot sadarbību ar speciālistu, klients piedzīvo, ka viņš, beidzot, var brīvi un bez cenzūras paust savas domas un jūtas, pretī saņemot izpratni un emocionālu atbalstu, terapeits nekad nenosoda, nepārtrauc, nepamāca, nenoniecina klienta jūtas, neizvairās no tām un nepamet pat tad, ja klients pauž dusmas, naidu un citas grūti izturamas jūtas. Drīz vien klients piedzīvo, ka terapeits apmierina klienta vajadzību pēc drošības un beznosacījuma mīlestības.
Ja mēs šādas attiecības pārnestu uz ikdienas dzīvi, būtu, acīm redzami, ka attiecības nav vienlīdzīgas un godīgas, jo uzmanības centrā vienmēr ir viens no sarunu biedriem, otrs nekad nerunā par sevi, nekad neko neprasa pretī, neapgrūtina ar savām nedienām.
Kas ir tas cilvēks, kurā klients iemīlas? Ko viņš sagaida no romantiskajām attiecībām ar terapeitu? Jādomā, ka klients grib, lai arī viņa ikdienas dzīvē ir kāds, kurš viņā tā klausītos, pieņemtu, piepildītu viņa ilgas pēc beznosacījuma mīlestības un uzmanības. Klients fantazē, ka terapeits, kuram ir izdevies apmierināt klienta vajadzības, varēs būt līdzās visu mūžu bez klienta - terapeita attiecībām un rāmjiem, kas ierobežo, liedz iespēju sazvanīties, kopīgi dzert kafiju, izklaidēties, skūpstīties, mīlēties u.c.
Kāda varētu būt reālā situācija? Kas būtu tas cilvēks, kurš no speciālista kļūtu par romantisko vai seksuālo attiecību partneri savam klientam?
Atbilde ir līdz banalitātei vienkārša. Speciālists savā ikdienas dzīvē ir parasts cilvēks, kuram ir savas vajadzības, prasības, trūkumi, viņš var būt neuzmanīgs, neiejūtīgs, dusmīgs, pavisam ne tāds, kādu viņu redz un iztēlojas klients, kad fantazē par terapeitu kā savu romantisko partneri. Attiecībās ar speciālistu, nu jau bijušais klients, visticamāk sajutīs vilšanos un dusmas, jo tas, ko viņš saņems neatbildīs tam, ko klients ir gribējis. Bez tam, klients vairs nesaņems arī to, ko saņēma iepriekš, kad bija klients, jo tikai šādās attiecībās, ar esošo ierobežojumu un rāmju palīdzību, speciālists var sniegt klientam drošību, beznosacījuma mīlestību un pieņemšanu. Romantiskajās attiecībās mīlestība vienmēr ir ar nosacījumiem, arī tad, ja partneris ir psihologs vai psihoterapeits.
Ir lieliski, ja klients jūtas pietiekami droši, lai par savām jūtām uz terapeitu runātu, tad speciālists, saglabājot sadarbības rāmi, var palīdzēt klientam apzināt patreiz notiekošo, uzrunāt un dot klientam iespēju brīvi paust smagās jūtas, atklāt klienta jūtu izcelsmi, palīdzot atrisināt kādu iekšēju konfliktu.
Mīlestība starp klientu un terapeitu ir skaista, patiesa un neizbēgama. Šai mīlestībai ir jābūt dziedinošai un palīdzošai nevis kaitējošai un iznīcinošai. Mīlestība tieši tādā sadarbības formātā, kāds tas ir, ar sadarbības ierobežojumiem, nosacījumiem un samaksu par katru konsultāciju, ir pati veselīgākā kādu vien speciālists var sniegt savam klientam.
Autore: Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite Natālija Morozova
Visbiežāk, augstāk minēto jūtu rašanās norāda, ka sadarbības telpa ir pietiekami droša, lai klientā sāktu veidoties spēcīgas jūtas pret savu terapeitu, tās tiktu atpazītas un paustas. Tiesa, kā likums, šīs jūtas tikai virspusēji ir vērstas uz terapeitu kā personību, visbiežāk, runa tomēr būs par tādām jūtām, kuras radušās projicējot uz terapeitu savas gaidas, vēlmes vajadzības vai arī projicējot uz viņu savas pagātnes drāmas ar sev nozīmīgiem cilvēkiem, kuri ir atraidījuši, nodevuši sāpinājuši. Pēdējā gadījumā, terapeits var tikt uztverts kā naidīgs, neiejūtīgs, potenciāli bīstams un izmantojošs.
Uzsākot sadarbību ar speciālistu, klients piedzīvo, ka viņš, beidzot, var brīvi un bez cenzūras paust savas domas un jūtas, pretī saņemot izpratni un emocionālu atbalstu, terapeits nekad nenosoda, nepārtrauc, nepamāca, nenoniecina klienta jūtas, neizvairās no tām un nepamet pat tad, ja klients pauž dusmas, naidu un citas grūti izturamas jūtas. Drīz vien klients piedzīvo, ka terapeits apmierina klienta vajadzību pēc drošības un beznosacījuma mīlestības.
Ja mēs šādas attiecības pārnestu uz ikdienas dzīvi, būtu, acīm redzami, ka attiecības nav vienlīdzīgas un godīgas, jo uzmanības centrā vienmēr ir viens no sarunu biedriem, otrs nekad nerunā par sevi, nekad neko neprasa pretī, neapgrūtina ar savām nedienām.
Kas ir tas cilvēks, kurā klients iemīlas? Ko viņš sagaida no romantiskajām attiecībām ar terapeitu? Jādomā, ka klients grib, lai arī viņa ikdienas dzīvē ir kāds, kurš viņā tā klausītos, pieņemtu, piepildītu viņa ilgas pēc beznosacījuma mīlestības un uzmanības. Klients fantazē, ka terapeits, kuram ir izdevies apmierināt klienta vajadzības, varēs būt līdzās visu mūžu bez klienta - terapeita attiecībām un rāmjiem, kas ierobežo, liedz iespēju sazvanīties, kopīgi dzert kafiju, izklaidēties, skūpstīties, mīlēties u.c.
Kāda varētu būt reālā situācija? Kas būtu tas cilvēks, kurš no speciālista kļūtu par romantisko vai seksuālo attiecību partneri savam klientam?
Atbilde ir līdz banalitātei vienkārša. Speciālists savā ikdienas dzīvē ir parasts cilvēks, kuram ir savas vajadzības, prasības, trūkumi, viņš var būt neuzmanīgs, neiejūtīgs, dusmīgs, pavisam ne tāds, kādu viņu redz un iztēlojas klients, kad fantazē par terapeitu kā savu romantisko partneri. Attiecībās ar speciālistu, nu jau bijušais klients, visticamāk sajutīs vilšanos un dusmas, jo tas, ko viņš saņems neatbildīs tam, ko klients ir gribējis. Bez tam, klients vairs nesaņems arī to, ko saņēma iepriekš, kad bija klients, jo tikai šādās attiecībās, ar esošo ierobežojumu un rāmju palīdzību, speciālists var sniegt klientam drošību, beznosacījuma mīlestību un pieņemšanu. Romantiskajās attiecībās mīlestība vienmēr ir ar nosacījumiem, arī tad, ja partneris ir psihologs vai psihoterapeits.
Ir lieliski, ja klients jūtas pietiekami droši, lai par savām jūtām uz terapeitu runātu, tad speciālists, saglabājot sadarbības rāmi, var palīdzēt klientam apzināt patreiz notiekošo, uzrunāt un dot klientam iespēju brīvi paust smagās jūtas, atklāt klienta jūtu izcelsmi, palīdzot atrisināt kādu iekšēju konfliktu.
Mīlestība starp klientu un terapeitu ir skaista, patiesa un neizbēgama. Šai mīlestībai ir jābūt dziedinošai un palīdzošai nevis kaitējošai un iznīcinošai. Mīlestība tieši tādā sadarbības formātā, kāds tas ir, ar sadarbības ierobežojumiem, nosacījumiem un samaksu par katru konsultāciju, ir pati veselīgākā kādu vien speciālists var sniegt savam klientam.
Autore: Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite Natālija Morozova
