Atkarība no otra cilvēka jeb līdzatkarība

Līdzatkarīgais ir cilvēks, kuram patoloģiski nepieciešams otrs cilvēks. Arī viņš ir atkarīgais, atšķirība vien tā, ja atkarīgajam vajadzīga lieta (alkohols, narkotikas), tad līdzatkarīgajam ir nepieciešams otrs cilvēks attiecībām, tas ir – līdzatkarīgais ir cilvēks, kurš atkarīgs no attiecībām.
Atkarību ir viegli sajaukt ar pieķeršanos, jo robeža starp tām ir ļoti smalka. Pieķeršanās ir dzīves nepieciešamība, cilvēka izdzīvošanas vajadzība (kā psiholoģiskā, tā fiziskā). Šī tēze psiholoģijā jau sen ir kļuvusi par aksiomu.
Šo cilvēcisko (un ne tikai) vajadzību diezgan sīki savos darbos ir izpētījis psihiatrs un psihoanalītiķis Džons Boulbijs (John Bowlby) un viņa sekotāji. Atkarības gadījumā pieķeršanās kļūst pārlieku spēcīga, uzmācīga un patoloģiska, bet pieķeršanās objekts sāk pildīt jēgu veidojošu funkciju, atkarīgā dzīve bez viņa nav iespējama. Uzsākot attiecības, cilvēki ar atkarīgas personības struktūru rada sev raksturīgas specifiskas saites – tās ir atkarīgas.
Visbiežākie atkarīgu attiecību diagnostikas kritēriji: pārņemtība ar otra cilvēka dzīvi, "pielīpoša" uzvedība, kas virzīta uz lojalitāti pret otru, lai arī ko tas maksātu, tādējādi zaudējot attiecībās brīvību... Klīniskās līdzatkarīgas uzvedības pazīmes: kompulsivitāte, automātisms, neapzinātība.
Atkarība veidojas kā atbildes reakcija atraidījuma frustrācijai vai tās draudiem periodā, kad bērnam vēl nav pietiekami daudz patstāvībai nepieciešamo personīgo resursu un kad iespējama atdalīšanās no svarīga pieaugušā rada bērnam vitālus draudus, tādējādi radot viņam psiholoģisko atraidījuma traumu.
Tālāk bērns attīsta un nostiprina tādas uzvedības formas, kuras palīdz viņam izvairīties no tām šausmām, dusmām un bailēm, kuras viņš pārdzīvoja atraidījuma traumas brīdī. Atkarīga uzvedība spēlē aizsardzības lomu un ļauj pārvērst pasīvos traumējošās situācijas emocionālos pārdzīvojumus (kas asociatīvi atgādina bērnības traumatisko pieredzi) aktīvā darbībā, kas palīdz atbrīvoties no bezspēcības, dusmām un vilšanās, atgriežot sajūtu, ka cilvēks joprojām kontrolē sevi un pasauli.
Virspusīgi iepazīstoties ar līdzatkarīgu cilvēku, rodas iespaids, ka agresija nav viņa raksturīgā iezīme, bet patiesībā tā nav. Līdzatkarīgajam ir grūti apzināties savu agresiju un izrādīt to tiešā veidā. Tajā pašā laikā viņi ir izcili, paužot agresiju netiešos, slēptos un aizplīvurotos veidos, kas rada bagātīgu augsni dažāda veida manipulācijām attiecībās ar citiem cilvēkiem. Kāds ir iemesls, šādai agresijas izpausmes formas izvēlei? Bailes tikt atraidītam un nonākt vientulībā.
Daļa no noraidītās iekšējās agresijas neapzināti projicējas ārējā pasaulē – līdzatkarīgo cilvēku uztverē tā kļūst agresīva, cietsirdīga, biedējoša un neparedzama, kas tikai pastiprina saplūšanu ar partneri. Tās otra daļa parādās attiecībās slēptā un aizplīvurotā formā (visbiežāk aiz mīlestības un rūpju maskas).
Līdzatkarīgo agresija bieži vien ir neapzināta un atklāti netiek parādīta, tā slēpjas aiz dažādām maskām un izpaužas visbiežāk manipulatīvā veidā. Līdzatkarīgie ir izcili svešu robežu pārkāpšanā, kas jau pati par sevi ir agresīva darbība, tikai dara to izteikti nevainīgā veidā, pat iemanoties par to izraisīt citos vainas un nodevības sajūtu.
TIPISKAS LĪDZATKARĪGO PERSONU AGRESIJAS IZPAUSMES FORMAS:
- ES JAU TIKAI PAR TEVI RŪPĒJOS
Otrs cilvēks, partneris līdzatkarīgā acīs kļūst par viņa totālas kontroles objektu, kam visu laiku ir jāatrodas viņa uzmanības centrā. Kontrole visbiežāk izpaužas šādās formās: nemitīgi jautājumi (Kur? Ar ko? Kad? Cik? utt.), telefona zvani (tie paši jautājumi). Ja otrs kaut kādu iemeslu dēļ nav sasniedzams, piemēram, neatbild uz telefona zvanu, līdzatkarīgais var turpināt zvanīt neskaitāmas reizes.
Bieži vien kontrole pār otru cilvēku tiek pasniegta kā rūpes (‘Es jau par tevi tikai rūpējos’, ‘Es par tevi uztraucos’), bet patiesībā, kontrolējot otru, līdzatkarīgais rūpējas par sevi. Aiz šādām ‘rūpēm’ par otru slēpjas līdzatkarīgā bailes viņu pazaudēt un palikt vienam.
- ES ZINU, KĀ IR JĀBŪT
Tas ir diezgan izsmalcināts veids, kādā izpaužas līdzatkarīgo agresija – savas pārliecības un pasaules redzējuma uzspiešana otram cilvēkam. Šajā situācijā ir grūti novilkt robežu starp ‘uzspiest’ un ‘dalīties’. Kad dalās, tad vienkārši par kaut ko dod zināt, informē, nevis sniedz pastāvīgas norādes, kā kaut kas ir jāsaprot, kas viņam ir labāk zināms un kas cilvēkam būs labāk. Šajā gadījumā līdzatkarīgs cilvēks agresīvi uzspiež otram savas vērtības un pasaules redzējumu, kas līdzīgs sludināšanai. Sludinātāji nevis vienkārši dalās savā pasaules redzējumā, bet ir pat fanātiski pārliecināti par tā patiesumu un vērtību un uzspiež to diezgan agresīvi un kategoriski. Sava pasaules redzējuma uzspiešana ir agresīvs veids, kā līdzatkarīgais kontrolē otru cilvēku, tas ir rupjš otra psiholoģisko robežu pārkāpums, kas atkal maskējas aiz vēlmes ‘izdarīt otram labu’.
ES ZINU LABĀK, KAS TEV VAJADZĪGS
Līdzatkarīgais ir strikti pārliecināts, ka viņš labāk zina, kas otram ir vajadzīgs. Šis uzstādījums ir izsmalcināts svešas robežas pārkāpums ar ieganstu izdarīt otram ko labu un mīļu. Un šajā gadījumā agresija izpaužas netieši, caur manipulācijām (netieši pārkāpjot robežas, aizbildinoties ar vēlmi darīt partnerim ‘labu’). Turklāt līdzatkarīgā vēlme palīdzēt partnerim ir patiesa. Problēma vien ir tajā, ka līdzatkarīgais uztver savu partneri kā daļu sevis, ‘aizmirstot’, ka otrs ir otrs un ka viņam var būt pavisam citas vēlmes.
JA TU MANI MĪLI, TAD TEV NO MANIS NEVAR BŪT NEKĀDI NOSLĒPUMI
Līdzatkarīgi cilvēki veido simbiotiskas attiecības, cenšoties dzīvot "vienu dzīvi uz diviem", mēģinot izveidot ar saviem partneriem attiecības bez robežām. Precīzāk, bez ārējām robežām starp sevi un partneri, bet tajā pat laikā ar pietiekami striktām iekšējām robežām iekšējā pasaulē. No attiecībām atkarīga cilvēka sapnis ir neapdzīvota sala, kur "esmu tikai es un tu", līdz ar to citi cilvēki rada šādām attiecībām draudus, tie ir bīstami, jo potenciāli var izjaukt šādu idilli.
Līdzatkarīgs cilvēks nespēj pārdzīvot partnera noslēpumus, jo šis fakts ieslēdz neizturamos atraidījuma, maznozīmības, pamestības un nodevības pārdzīvojumus – ārējās robežas izrādās pārkāptas un situācija iziet ārpus kontroles. Šis ir iemesls, kāpēc līdzatkarīgie izjūt tādas bailes saistībā ar jebkādām partnera nekontrolējamām izpausmēm.
Pats vārds ‘partneris’ patiesībā šādās attiecībās nav īsti korekti lietots. Partnerattiecības balstās uz cieņpilnu attieksmi vienam pret otru, uz otra pieņemšanu kā ‘atsevišķu būtni’, uz viņa atšķirīguma pieņemšanu, savukārt līdzatkarīgās attiecībās otrs cilvēks tiek pieņemts tikai tad, kad pilnībā atbilst līdzatkarīgā tēlam.
Tā nav nejaušība, ka līdzatkarīgas personas partneris nonāk un paliek šādās patoloģiskās attiecībās. Viņš nokļūst pats savās lamatās, kas ir viņa nepieciešamība būt ideālam un atbilst kāda tēlam. Un no attiecībām atkarīgs cilvēks šādā situācijā ir sekundārs objekts.
Primārais objekts, šī tēla patiesais autors, ir pavisam citi cilvēki – visbiežāk tie ir vecāki, un līdzatkarīgais tikai uztur šo tēlu. Paliekot sava ideālā tēla un līdz ar to arī līdzatkarīgu attiecību gūstā, līdzatkarīgās personas partneris izjūt sarežģītu pretrunīgu jūtu kokteili, kura galvenā sastāvdaļa ir dusmas un vaina.
Dusmas un agresija līdzatkarīgā manipulāciju dēļ nevar tieši izpausties viņa partnerī (kā var dusmoties uz cilvēku, kurš tevi mīl un vēl tev tikai labu?), tās bieži tiek apslāpētas, vai atsevišķos gadījumos tās ir neapazinātas. Agresijas apslāpēšana izposta līdzatkarīgā partneri, kas nereti izpaužas dažādās pašiznīcinošās uzvedības formās, piemēram, psihosomatikā un alkoholismā.
Izdevība izkļūt no šādām attiecībām parādās tikai tad, kad līdzatkarīga cilvēka partneris ‘atkāpjas’ un tādējādi izposta savu kā līdzatkarīgā partnera ideālo tēlu. Tas sanikno līdzatkarīgo, ļaujot viņam atklāti un tieši izpaust savu agresivitāti, tādējādi legalizējot šīs jūtas.
Kā jau tas tika minēts, līdzatkarīgā partnerim šī ir iespēja izrauties no atkarīgām attiecībām, lai gan viss nav tik vienkārši. Viņš atdursies pret spēcīgiem manipulatīviem līdzatkarīgā uzbrukumiem, kuri būs mērķēti, lai viņu noturētu šajās attiecībās. Viņam būs jāizlaužas caur sarežģītiem manipulatīviem, mākslīgi radītiem tīkliem, jāstājas pretī vainas sajūtai un pienākuma apziņai par otru, nelokāmi jāizdzīvo nodevības sajūta, jāatsakās no sevis kā ideālā tēla, kā arī jāpārdzīvo un jāpieņem sava nepilnvērtība.
Tulkots raksts. Tulkoja: Geštalta praktiķis Kaspars Bērziņš
Atkarību ir viegli sajaukt ar pieķeršanos, jo robeža starp tām ir ļoti smalka. Pieķeršanās ir dzīves nepieciešamība, cilvēka izdzīvošanas vajadzība (kā psiholoģiskā, tā fiziskā). Šī tēze psiholoģijā jau sen ir kļuvusi par aksiomu.
Šo cilvēcisko (un ne tikai) vajadzību diezgan sīki savos darbos ir izpētījis psihiatrs un psihoanalītiķis Džons Boulbijs (John Bowlby) un viņa sekotāji. Atkarības gadījumā pieķeršanās kļūst pārlieku spēcīga, uzmācīga un patoloģiska, bet pieķeršanās objekts sāk pildīt jēgu veidojošu funkciju, atkarīgā dzīve bez viņa nav iespējama. Uzsākot attiecības, cilvēki ar atkarīgas personības struktūru rada sev raksturīgas specifiskas saites – tās ir atkarīgas.
Visbiežākie atkarīgu attiecību diagnostikas kritēriji: pārņemtība ar otra cilvēka dzīvi, "pielīpoša" uzvedība, kas virzīta uz lojalitāti pret otru, lai arī ko tas maksātu, tādējādi zaudējot attiecībās brīvību... Klīniskās līdzatkarīgas uzvedības pazīmes: kompulsivitāte, automātisms, neapzinātība.
Atkarība veidojas kā atbildes reakcija atraidījuma frustrācijai vai tās draudiem periodā, kad bērnam vēl nav pietiekami daudz patstāvībai nepieciešamo personīgo resursu un kad iespējama atdalīšanās no svarīga pieaugušā rada bērnam vitālus draudus, tādējādi radot viņam psiholoģisko atraidījuma traumu.
Tālāk bērns attīsta un nostiprina tādas uzvedības formas, kuras palīdz viņam izvairīties no tām šausmām, dusmām un bailēm, kuras viņš pārdzīvoja atraidījuma traumas brīdī. Atkarīga uzvedība spēlē aizsardzības lomu un ļauj pārvērst pasīvos traumējošās situācijas emocionālos pārdzīvojumus (kas asociatīvi atgādina bērnības traumatisko pieredzi) aktīvā darbībā, kas palīdz atbrīvoties no bezspēcības, dusmām un vilšanās, atgriežot sajūtu, ka cilvēks joprojām kontrolē sevi un pasauli.
Virspusīgi iepazīstoties ar līdzatkarīgu cilvēku, rodas iespaids, ka agresija nav viņa raksturīgā iezīme, bet patiesībā tā nav. Līdzatkarīgajam ir grūti apzināties savu agresiju un izrādīt to tiešā veidā. Tajā pašā laikā viņi ir izcili, paužot agresiju netiešos, slēptos un aizplīvurotos veidos, kas rada bagātīgu augsni dažāda veida manipulācijām attiecībās ar citiem cilvēkiem. Kāds ir iemesls, šādai agresijas izpausmes formas izvēlei? Bailes tikt atraidītam un nonākt vientulībā.
Daļa no noraidītās iekšējās agresijas neapzināti projicējas ārējā pasaulē – līdzatkarīgo cilvēku uztverē tā kļūst agresīva, cietsirdīga, biedējoša un neparedzama, kas tikai pastiprina saplūšanu ar partneri. Tās otra daļa parādās attiecībās slēptā un aizplīvurotā formā (visbiežāk aiz mīlestības un rūpju maskas).
Līdzatkarīgo agresija bieži vien ir neapzināta un atklāti netiek parādīta, tā slēpjas aiz dažādām maskām un izpaužas visbiežāk manipulatīvā veidā. Līdzatkarīgie ir izcili svešu robežu pārkāpšanā, kas jau pati par sevi ir agresīva darbība, tikai dara to izteikti nevainīgā veidā, pat iemanoties par to izraisīt citos vainas un nodevības sajūtu.
TIPISKAS LĪDZATKARĪGO PERSONU AGRESIJAS IZPAUSMES FORMAS:
- ES JAU TIKAI PAR TEVI RŪPĒJOS
Otrs cilvēks, partneris līdzatkarīgā acīs kļūst par viņa totālas kontroles objektu, kam visu laiku ir jāatrodas viņa uzmanības centrā. Kontrole visbiežāk izpaužas šādās formās: nemitīgi jautājumi (Kur? Ar ko? Kad? Cik? utt.), telefona zvani (tie paši jautājumi). Ja otrs kaut kādu iemeslu dēļ nav sasniedzams, piemēram, neatbild uz telefona zvanu, līdzatkarīgais var turpināt zvanīt neskaitāmas reizes.
Bieži vien kontrole pār otru cilvēku tiek pasniegta kā rūpes (‘Es jau par tevi tikai rūpējos’, ‘Es par tevi uztraucos’), bet patiesībā, kontrolējot otru, līdzatkarīgais rūpējas par sevi. Aiz šādām ‘rūpēm’ par otru slēpjas līdzatkarīgā bailes viņu pazaudēt un palikt vienam.
- ES ZINU, KĀ IR JĀBŪT
Tas ir diezgan izsmalcināts veids, kādā izpaužas līdzatkarīgo agresija – savas pārliecības un pasaules redzējuma uzspiešana otram cilvēkam. Šajā situācijā ir grūti novilkt robežu starp ‘uzspiest’ un ‘dalīties’. Kad dalās, tad vienkārši par kaut ko dod zināt, informē, nevis sniedz pastāvīgas norādes, kā kaut kas ir jāsaprot, kas viņam ir labāk zināms un kas cilvēkam būs labāk. Šajā gadījumā līdzatkarīgs cilvēks agresīvi uzspiež otram savas vērtības un pasaules redzējumu, kas līdzīgs sludināšanai. Sludinātāji nevis vienkārši dalās savā pasaules redzējumā, bet ir pat fanātiski pārliecināti par tā patiesumu un vērtību un uzspiež to diezgan agresīvi un kategoriski. Sava pasaules redzējuma uzspiešana ir agresīvs veids, kā līdzatkarīgais kontrolē otru cilvēku, tas ir rupjš otra psiholoģisko robežu pārkāpums, kas atkal maskējas aiz vēlmes ‘izdarīt otram labu’.
ES ZINU LABĀK, KAS TEV VAJADZĪGS
Līdzatkarīgais ir strikti pārliecināts, ka viņš labāk zina, kas otram ir vajadzīgs. Šis uzstādījums ir izsmalcināts svešas robežas pārkāpums ar ieganstu izdarīt otram ko labu un mīļu. Un šajā gadījumā agresija izpaužas netieši, caur manipulācijām (netieši pārkāpjot robežas, aizbildinoties ar vēlmi darīt partnerim ‘labu’). Turklāt līdzatkarīgā vēlme palīdzēt partnerim ir patiesa. Problēma vien ir tajā, ka līdzatkarīgais uztver savu partneri kā daļu sevis, ‘aizmirstot’, ka otrs ir otrs un ka viņam var būt pavisam citas vēlmes.
JA TU MANI MĪLI, TAD TEV NO MANIS NEVAR BŪT NEKĀDI NOSLĒPUMI
Līdzatkarīgi cilvēki veido simbiotiskas attiecības, cenšoties dzīvot "vienu dzīvi uz diviem", mēģinot izveidot ar saviem partneriem attiecības bez robežām. Precīzāk, bez ārējām robežām starp sevi un partneri, bet tajā pat laikā ar pietiekami striktām iekšējām robežām iekšējā pasaulē. No attiecībām atkarīga cilvēka sapnis ir neapdzīvota sala, kur "esmu tikai es un tu", līdz ar to citi cilvēki rada šādām attiecībām draudus, tie ir bīstami, jo potenciāli var izjaukt šādu idilli.
Līdzatkarīgs cilvēks nespēj pārdzīvot partnera noslēpumus, jo šis fakts ieslēdz neizturamos atraidījuma, maznozīmības, pamestības un nodevības pārdzīvojumus – ārējās robežas izrādās pārkāptas un situācija iziet ārpus kontroles. Šis ir iemesls, kāpēc līdzatkarīgie izjūt tādas bailes saistībā ar jebkādām partnera nekontrolējamām izpausmēm.
Pats vārds ‘partneris’ patiesībā šādās attiecībās nav īsti korekti lietots. Partnerattiecības balstās uz cieņpilnu attieksmi vienam pret otru, uz otra pieņemšanu kā ‘atsevišķu būtni’, uz viņa atšķirīguma pieņemšanu, savukārt līdzatkarīgās attiecībās otrs cilvēks tiek pieņemts tikai tad, kad pilnībā atbilst līdzatkarīgā tēlam.
Tā nav nejaušība, ka līdzatkarīgas personas partneris nonāk un paliek šādās patoloģiskās attiecībās. Viņš nokļūst pats savās lamatās, kas ir viņa nepieciešamība būt ideālam un atbilst kāda tēlam. Un no attiecībām atkarīgs cilvēks šādā situācijā ir sekundārs objekts.
Primārais objekts, šī tēla patiesais autors, ir pavisam citi cilvēki – visbiežāk tie ir vecāki, un līdzatkarīgais tikai uztur šo tēlu. Paliekot sava ideālā tēla un līdz ar to arī līdzatkarīgu attiecību gūstā, līdzatkarīgās personas partneris izjūt sarežģītu pretrunīgu jūtu kokteili, kura galvenā sastāvdaļa ir dusmas un vaina.
Dusmas un agresija līdzatkarīgā manipulāciju dēļ nevar tieši izpausties viņa partnerī (kā var dusmoties uz cilvēku, kurš tevi mīl un vēl tev tikai labu?), tās bieži tiek apslāpētas, vai atsevišķos gadījumos tās ir neapazinātas. Agresijas apslāpēšana izposta līdzatkarīgā partneri, kas nereti izpaužas dažādās pašiznīcinošās uzvedības formās, piemēram, psihosomatikā un alkoholismā.
Izdevība izkļūt no šādām attiecībām parādās tikai tad, kad līdzatkarīga cilvēka partneris ‘atkāpjas’ un tādējādi izposta savu kā līdzatkarīgā partnera ideālo tēlu. Tas sanikno līdzatkarīgo, ļaujot viņam atklāti un tieši izpaust savu agresivitāti, tādējādi legalizējot šīs jūtas.
Kā jau tas tika minēts, līdzatkarīgā partnerim šī ir iespēja izrauties no atkarīgām attiecībām, lai gan viss nav tik vienkārši. Viņš atdursies pret spēcīgiem manipulatīviem līdzatkarīgā uzbrukumiem, kuri būs mērķēti, lai viņu noturētu šajās attiecībās. Viņam būs jāizlaužas caur sarežģītiem manipulatīviem, mākslīgi radītiem tīkliem, jāstājas pretī vainas sajūtai un pienākuma apziņai par otru, nelokāmi jāizdzīvo nodevības sajūta, jāatsakās no sevis kā ideālā tēla, kā arī jāpārdzīvo un jāpieņem sava nepilnvērtība.
Tulkots raksts. Tulkoja: Geštalta praktiķis Kaspars Bērziņš