Emocijas. Kāpēc ir svarīgi just arī tad, ja sāp?
Spēja just un paust savas emocijas ir dabiska, tā tiek apgūta bērnībā, kad vērojam savu vecāku emocionālās reakcijas, uzvedību, stresa un emociju pārvarēšanas stratēģijas. Diemžēl, ne visiem bērniem ir bijusi iespēja apgūt šīs izdzīvošanai nepieciešamās prasmes dēļ vecāku pašu nespējas pietiekamā mērā just emocijas, tās atpazīt, nepietiekamajām prasmēm tikt ar tām galā, iespējams, pat nespējas vai nevēlēšanās atzīt bērna tiesības uz viņa emocijām. Emocionāli neatsaucīgās ģimenēs bērns gūst pieredzi, ka palīdzība un atbalsts nav pieejams, tāpēc iemācās emocijas norīt, par tām nerunāt, nelūgt palīdzību, tikt galā ar grūtībām pašam, rezultātā, pašam netiekot ar sevi galā, emocijas izstumt un pārstāt just.
Ilgtermiņā, ja emocijām nav iespējas tikt adekvāti un atbilstoši situācijai izpaustām, psihe, mūs sargājot no pārslodzes un vilšanās, emocijas atslēdz. Lai to izdarītu, bērna psihe aktivizē ekstrēmas psihiskās aizsardzības formas, tādas kā noliegšana, izstumšana, šķelšana un disociācija. Šie psihiskās aizsardzības mehānismi, līdzīgi kā emocijas, nav ne labi ne slikti, tie vienkārši ir, lai mūs pasargātu no realitātes, kura bez aizsardzības mehānismiem šķiet nepanesama.
Ja runa ir par hroniskiem dzīves apstākļiem, kuros bērnam ir liegta iespēja būt kontaktā ar emocijām un liegta iespēja saņemt palīdzību un atbalstu, šie psihiskās aizsardzības mehānismi sāk dominēt, tie netiek atslēgti, tieši pretēji, nu jau pieaugušais bērns, joprojām nespēj būt kontaktā ar emocijām, jo viņa psihe autopilotā jebkurus emociju iedīgļus notrulina, atslēdz vai pat izstumj no apziņas pavisam.
Cilvēka spēja atpazīt un izjust emocijas ir vitāli svarīga, jo emocijas ir vienīgais indikators, kurš palīdz novērtēt vai apkārtējā vide ir pietiekami droša, apmierina vajadzības, atbilst prasībām, kuras nepieciešamas pilnvērtīgai funkcionēšanai. Cilvēks, kurš nav iemācīts atpazīt, izturēt un konstruktīvi vadīt savas emocijas ikdienā sastopas ar virkni grūtību.
Piemēram, šāds cilvēks daudz lielākā mērā ir pakļauts riskam, ka viņš nespēs atpazīt vidi, kura būs apdraudoša, potenciāli bīstama, nespēs atpazīt manipulācijas, mēģinājumus pārkāpt personiskās robežas, būs tendēts iekļūt situācijās kuras viņam var kaitēt.
Visbiežāk, cilvēks, kura emocionālais jūtīgums ir notrulināts, cieš no viļņveidīgas vai hroniskas trauksmes, reizēm pat panikas lēkmēm. Trauksme ir stāvoklis, kurš norāda uz milzīgu daudzumu emociju, kuras ir apspiestas, kuras cilvēks nespēj vai neatļauj sev atzīt, būt kontaktā ar tām. Neatkarīgi no tā vai viņš to vēlas vai nē, apspiestās emocijas vienmēr atrod izeju - caur trauksmi, fobijām, psihosomātikas veidā, murgiem, PTSS simptomātikas veidā, ekstrēmos gadījumos pat psihisku saslimšanu un personības traucējumu veidā.
Emocionālā jūtīguma atgūšana paver milzīgas iespējas – apzināt savas vajadzības un vēlmes, izvirzīt jaunus mērķus un tos sasniegt. Tiek atgūta spēja bez izpušķojumiem redzēt realitāti, redzēt, kas ir tie dzīves faktori vai pat attiecības, kuras liek izjust nepatiku, bailes, kaunu, apdraudējumu u.c., faktorus, kurus, laikam ritot, cilvēks, visticamāk, izvēlēsies mainīt vai pat izslēgt no savas dzīves pavisam.
Svarīgi saprast, ka emocijas nav bubulis, kurš cenšas kaitēt vai mocīt cilvēku. Emocijas ir izdzīvošanai absolūti nepieciešams instruments, kurš palīdz skenēt apkārtējo vidi un vērtēt vai apkārtējā vide ir pietiekami droša. Mūsu uzdevums ir spēt atbildēt uz jautājumu “Kas tā ir par emociju, kuru šobrīd jūtu?”, “Kas šobrīd notiek?”, “Uz ko es reaģēju?”, “Ko es varu darīt, lai šo novērstu?”.
Ilgtermiņā, ja emocijām nav iespējas tikt adekvāti un atbilstoši situācijai izpaustām, psihe, mūs sargājot no pārslodzes un vilšanās, emocijas atslēdz. Lai to izdarītu, bērna psihe aktivizē ekstrēmas psihiskās aizsardzības formas, tādas kā noliegšana, izstumšana, šķelšana un disociācija. Šie psihiskās aizsardzības mehānismi, līdzīgi kā emocijas, nav ne labi ne slikti, tie vienkārši ir, lai mūs pasargātu no realitātes, kura bez aizsardzības mehānismiem šķiet nepanesama.
Ja runa ir par hroniskiem dzīves apstākļiem, kuros bērnam ir liegta iespēja būt kontaktā ar emocijām un liegta iespēja saņemt palīdzību un atbalstu, šie psihiskās aizsardzības mehānismi sāk dominēt, tie netiek atslēgti, tieši pretēji, nu jau pieaugušais bērns, joprojām nespēj būt kontaktā ar emocijām, jo viņa psihe autopilotā jebkurus emociju iedīgļus notrulina, atslēdz vai pat izstumj no apziņas pavisam.
Cilvēka spēja atpazīt un izjust emocijas ir vitāli svarīga, jo emocijas ir vienīgais indikators, kurš palīdz novērtēt vai apkārtējā vide ir pietiekami droša, apmierina vajadzības, atbilst prasībām, kuras nepieciešamas pilnvērtīgai funkcionēšanai. Cilvēks, kurš nav iemācīts atpazīt, izturēt un konstruktīvi vadīt savas emocijas ikdienā sastopas ar virkni grūtību.
Piemēram, šāds cilvēks daudz lielākā mērā ir pakļauts riskam, ka viņš nespēs atpazīt vidi, kura būs apdraudoša, potenciāli bīstama, nespēs atpazīt manipulācijas, mēģinājumus pārkāpt personiskās robežas, būs tendēts iekļūt situācijās kuras viņam var kaitēt.
Visbiežāk, cilvēks, kura emocionālais jūtīgums ir notrulināts, cieš no viļņveidīgas vai hroniskas trauksmes, reizēm pat panikas lēkmēm. Trauksme ir stāvoklis, kurš norāda uz milzīgu daudzumu emociju, kuras ir apspiestas, kuras cilvēks nespēj vai neatļauj sev atzīt, būt kontaktā ar tām. Neatkarīgi no tā vai viņš to vēlas vai nē, apspiestās emocijas vienmēr atrod izeju - caur trauksmi, fobijām, psihosomātikas veidā, murgiem, PTSS simptomātikas veidā, ekstrēmos gadījumos pat psihisku saslimšanu un personības traucējumu veidā.
Emocionālā jūtīguma atgūšana paver milzīgas iespējas – apzināt savas vajadzības un vēlmes, izvirzīt jaunus mērķus un tos sasniegt. Tiek atgūta spēja bez izpušķojumiem redzēt realitāti, redzēt, kas ir tie dzīves faktori vai pat attiecības, kuras liek izjust nepatiku, bailes, kaunu, apdraudējumu u.c., faktorus, kurus, laikam ritot, cilvēks, visticamāk, izvēlēsies mainīt vai pat izslēgt no savas dzīves pavisam.
Svarīgi saprast, ka emocijas nav bubulis, kurš cenšas kaitēt vai mocīt cilvēku. Emocijas ir izdzīvošanai absolūti nepieciešams instruments, kurš palīdz skenēt apkārtējo vidi un vērtēt vai apkārtējā vide ir pietiekami droša. Mūsu uzdevums ir spēt atbildēt uz jautājumu “Kas tā ir par emociju, kuru šobrīd jūtu?”, “Kas šobrīd notiek?”, “Uz ko es reaģēju?”, “Ko es varu darīt, lai šo novērstu?”.
Raksta autore: Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite Natālija Morozova
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājas lapu www.tavaiizaugsmei.com
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājas lapu www.tavaiizaugsmei.com
