Tavai izaugsmei
  • NATĀLIJA MOROZOVA
    • KONSULTĀCIJAS
    • SMILŠU SPĒLES TERAPIJA
    • Traumas pārstrādes terapija (EMDR)
  • TARASS IVAŠČENKO
    • Klātienes konsultācijas
    • Supervīzijas
  • MEITENE HAMELEONS
  • VIDEO
  • LASĪTAVA
    • Rakstu sērija “Kliedējam mītus par psiholoģisko konsultēšanu un psihoterapiju” >
      • 1. mīts: Nav nekādas atšķirības starp psihologu un psihoterapeitu, viss viens.
      • 2. mīts: Man tagad ir laiks un finansiāla iespēja, beidzot tā lieta jāizdara, jāaiziet pie psihologa vai psihoterapeita.
      • 3. mīts: Es atrisināšu visas savas problēmas vienā tikšanās reizē, maksimums pāris nedēļās.
      • 4. mīts: Nav vajadzības vērsties pēc palīdzības pie speciālista, jo es varu parunāt ar draugiem vai ģimeni.
      • 5. mīts: Visi psihologi un psihoterapeiti runā par to, kas uz problēmu nemaz neattiecas un velk visu garumā, lai vairāk nopelnītu.
      • 6. mīts: Man terapijā palika tikai sliktāk, tas viss ir “fufelis” un nevar palīdzēt.
      • 7.mīts: Es pats esmu sev labākais psihologs/psihoterapeits. Mana dzīves pieredze ir labākais padomdevējs!
      • 8.mīts. Grāmatu lasīšana psiholoģijā un psihoterapijā aizvieto psiholoģisko konsultēšanu un psihoterapiju
      • 9.mīts. Nav svarīgi dokumenti. Ka tik sauc sevi par psihologu vai psihoterapeitu.
      • 10.mīts. Es atvedu savu bērnu pie psihologa, tad, lai viņš arī dara savu darbu un izdara ar viņu kaut ko...
      • ​11.mīts. Es pārtraukšu sadarbību ar psihologu/psihoterapeitu, tad mēs varēsim veidot romantiskas attiecības. Šķēršļu nav!
    • Rakstu sērija "Personības raksturi psihoanalītiskajā skatījumā" >
      • 1.daļa. Trīs personības organizācijas līmeņi – neirotiskais, psihotiskais, robežstāvokļa.
      • 2.daļa. Narcistisks raksturs
      • 3.daļa. Depresīvs raksturs
      • 4.daļa. Obsesīvi kompulsīvs raksturs
      • 5.daļa. Šizoīds raksturs
      • 6.daļa. Paranoīds raksturs
      • 7.daļa. Psihopātisks/antisociāls raksturs
      • 8.daļa. Disociatīvs raksturs
      • 9.daļa. Histērisks raksturs
      • 10.daļa. Mazohistisks raksturs
    • Kā izdzīvot pandēmijas laikā?
    • Kā pārvarēt krīzi
    • ​Kas ir psiholoģiskā trauma un kā to pārvarēt?
    • Robežstāvokļa personības traucējumi
    • Pašdestruktīva uzvedība. Kāpēc TO dara un kā TO apturēt?
    • Emociju disregulācija personības traucējumu gadījumā. Ko darīt?
    • Nevajadzētu turpināt sadarbību ar psihologu, psihoterapeitu vai psihiatru, kurš:
    • EMDR terapija. Kas tā tāda?
    • Kā veidojas piesaiste un emociju regulācijas prasmes.
    • Emocijas. Kāpēc ir svarīgi just arī tad, ja sāp?
    • 15 Trauksmes mazināšanas tehnikas
    • Par depresijas ārstēšanu
    • Maldinoši uzskati par pašnāvību
    • Kā palīdzēt cilvēkam, kurš domā par pašnāvību
    • Psiholoģiskās robežas. Kas tas par zvēru?
    • Kā pateikt NĒ?!
    • Vecāka pašnāvība. Kas notiek ar bērnu un kā palīdzēt?
    • Pieaugušo alkoholiķu bērni: 12 sekas, ar kurām jārēķinās pašam un ģimenei
    • Negausīgā ēšana jeb kompulsīvā pārēšanās
    • Veģetatīvā distonija: Kā izrauties no šī loka?
    • Atkarība no otra cilvēka jeb līdzatkarība
    • Kad attiecības ar māti ir traumatiskas
    • Pietiekami mīlēts vai tomēr nē?
    • Nepietiekami mīlēts bērns. Kādas sekas pieaugušo vecumā?
    • 6 vecāku paradumi, kas palīdzēs izaudzināt emocionāli veselus bērnus
    • Kopdzīve ar emocionāli traumētu cilvēku
    • Kas raksturo psiholoģiski veselus cilvēkus
    • Drošības plāns tev un tavam bērnam, ja ciet no vardarbības ģimenē
    • Kā sasniegt izvirzītos mērķus?
    • Efektīva konfliktu risināšanas stratēģija
    • Dermataloģiskās saslimšanas psihoterapeita skatījumā
    • Bērna seksualitāte. Kā un kāpēc par TO ir jārunā?
    • Spēle ar bērnu paša rokām emocionālā intelekta attīstīšanai
    • Kā ar bērnu runāt par cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām?

Emocijas. Kāpēc ir svarīgi just arī tad, ja sāp?

Picture
Spēja just un paust savas emocijas ir dabiska, tā tiek apgūta bērnībā, kad vērojam savu vecāku emocionālās reakcijas, uzvedību, stresa un emociju pārvarēšanas stratēģijas. Diemžēl, ne visiem bērniem ir bijusi iespēja apgūt šīs izdzīvošanai nepieciešamās prasmes dēļ vecāku pašu nespējas pietiekamā mērā just emocijas, tās atpazīt, nepietiekamajām prasmēm tikt ar tām galā, iespējams, pat nespējas vai  nevēlēšanās atzīt bērna tiesības uz viņa emocijām. Emocionāli neatsaucīgās ģimenēs bērns gūst pieredzi, ka palīdzība un atbalsts nav pieejams, tāpēc iemācās emocijas norīt, par tām nerunāt, nelūgt palīdzību, tikt galā ar grūtībām pašam, rezultātā, pašam netiekot ar sevi galā, emocijas izstumt un pārstāt just.

Ilgtermiņā, ja emocijām nav iespējas tikt adekvāti un atbilstoši situācijai izpaustām, psihe, mūs sargājot no pārslodzes un vilšanās, emocijas atslēdz. Lai to izdarītu, bērna psihe aktivizē ekstrēmas psihiskās aizsardzības formas, tādas kā noliegšana, izstumšana, šķelšana un disociācija. Šie psihiskās aizsardzības mehānismi, līdzīgi kā emocijas, nav ne labi ne slikti, tie vienkārši ir, lai mūs pasargātu no realitātes, kura bez aizsardzības mehānismiem šķiet nepanesama.

Ja runa ir par hroniskiem dzīves apstākļiem, kuros bērnam ir liegta iespēja būt kontaktā ar emocijām un liegta iespēja saņemt palīdzību un atbalstu, šie psihiskās aizsardzības mehānismi sāk dominēt, tie netiek atslēgti, tieši pretēji, nu jau pieaugušais bērns, joprojām nespēj būt kontaktā ar emocijām, jo viņa psihe autopilotā jebkurus emociju iedīgļus notrulina, atslēdz vai pat izstumj no apziņas pavisam.

Cilvēka spēja atpazīt un izjust emocijas ir vitāli svarīga, jo emocijas ir vienīgais indikators, kurš palīdz novērtēt vai apkārtējā vide ir pietiekami droša, apmierina vajadzības, atbilst prasībām, kuras nepieciešamas  pilnvērtīgai funkcionēšanai.  Cilvēks, kurš nav iemācīts atpazīt, izturēt un konstruktīvi vadīt savas emocijas ikdienā sastopas ar virkni grūtību. 
​
Piemēram, šāds cilvēks daudz lielākā mērā ir pakļauts riskam, ka viņš nespēs atpazīt vidi, kura būs apdraudoša, potenciāli bīstama, nespēs atpazīt manipulācijas, mēģinājumus pārkāpt personiskās robežas, būs tendēts iekļūt situācijās kuras viņam var kaitēt.
​
Visbiežāk, cilvēks, kura emocionālais jūtīgums ir notrulināts, cieš no viļņveidīgas vai hroniskas trauksmes, reizēm pat panikas lēkmēm. Trauksme ir stāvoklis, kurš norāda uz milzīgu daudzumu emociju, kuras ir apspiestas, kuras cilvēks nespēj vai neatļauj sev atzīt, būt kontaktā ar tām. Neatkarīgi no tā vai viņš to vēlas vai nē, apspiestās emocijas vienmēr atrod izeju - caur trauksmi, fobijām, psihosomātikas veidā, murgiem, PTSS simptomātikas veidā, ekstrēmos gadījumos pat psihisku saslimšanu un personības traucējumu veidā.

Emocionālā jūtīguma atgūšana paver milzīgas iespējas – apzināt savas vajadzības un vēlmes, izvirzīt jaunus mērķus un tos sasniegt. Tiek atgūta spēja bez izpušķojumiem redzēt realitāti, redzēt, kas ir tie dzīves faktori vai pat attiecības, kuras liek izjust nepatiku, bailes, kaunu, apdraudējumu u.c., faktorus, kurus, laikam ritot, cilvēks, visticamāk, izvēlēsies mainīt vai pat izslēgt no savas dzīves pavisam.
​
Svarīgi saprast, ka emocijas nav bubulis, kurš cenšas kaitēt vai mocīt cilvēku. Emocijas ir izdzīvošanai absolūti nepieciešams instruments, kurš palīdz skenēt apkārtējo vidi un vērtēt vai apkārtējā vide ir pietiekami droša. Mūsu uzdevums ir spēt atbildēt uz jautājumu “Kas tā ir par emociju, kuru šobrīd jūtu?”, “Kas šobrīd notiek?”, “Uz ko es reaģēju?”, “Ko es varu darīt, lai šo novērstu?”.

Raksta autore: Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite Natālija Morozova
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama  pilna atsauce uz autoru un mājas lapu www.tavaiizaugsmei.com
Powered by Create your own unique website with customizable templates.