Tavai izaugsmei
  • NATĀLIJA MOROZOVA
    • KONSULTĀCIJAS
    • SMILŠU SPĒLES TERAPIJA
    • Traumas pārstrādes terapija (EMDR)
  • TARASS IVAŠČENKO
    • Klātienes konsultācijas
    • Supervīzijas
  • MEITENE HAMELEONS
  • VIDEO
  • LASĪTAVA
    • Rakstu sērija “Kliedējam mītus par psiholoģisko konsultēšanu un psihoterapiju” >
      • 1. mīts: Nav nekādas atšķirības starp psihologu un psihoterapeitu, viss viens.
      • 2. mīts: Man tagad ir laiks un finansiāla iespēja, beidzot tā lieta jāizdara, jāaiziet pie psihologa vai psihoterapeita.
      • 3. mīts: Es atrisināšu visas savas problēmas vienā tikšanās reizē, maksimums pāris nedēļās.
      • 4. mīts: Nav vajadzības vērsties pēc palīdzības pie speciālista, jo es varu parunāt ar draugiem vai ģimeni.
      • 5. mīts: Visi psihologi un psihoterapeiti runā par to, kas uz problēmu nemaz neattiecas un velk visu garumā, lai vairāk nopelnītu.
      • 6. mīts: Man terapijā palika tikai sliktāk, tas viss ir “fufelis” un nevar palīdzēt.
      • 7.mīts: Es pats esmu sev labākais psihologs/psihoterapeits. Mana dzīves pieredze ir labākais padomdevējs!
      • 8.mīts. Grāmatu lasīšana psiholoģijā un psihoterapijā aizvieto psiholoģisko konsultēšanu un psihoterapiju
      • 9.mīts. Nav svarīgi dokumenti. Ka tik sauc sevi par psihologu vai psihoterapeitu.
      • 10.mīts. Es atvedu savu bērnu pie psihologa, tad, lai viņš arī dara savu darbu un izdara ar viņu kaut ko...
      • ​11.mīts. Es pārtraukšu sadarbību ar psihologu/psihoterapeitu, tad mēs varēsim veidot romantiskas attiecības. Šķēršļu nav!
    • Rakstu sērija "Personības raksturi psihoanalītiskajā skatījumā" >
      • 1.daļa. Trīs personības organizācijas līmeņi – neirotiskais, psihotiskais, robežstāvokļa.
      • 2.daļa. Narcistisks raksturs
      • 3.daļa. Depresīvs raksturs
      • 4.daļa. Obsesīvi kompulsīvs raksturs
      • 5.daļa. Šizoīds raksturs
      • 6.daļa. Paranoīds raksturs
      • 7.daļa. Psihopātisks/antisociāls raksturs
      • 8.daļa. Disociatīvs raksturs
      • 9.daļa. Histērisks raksturs
      • 10.daļa. Mazohistisks raksturs
    • Kā izdzīvot pandēmijas laikā?
    • Kā pārvarēt krīzi
    • ​Kas ir psiholoģiskā trauma un kā to pārvarēt?
    • Robežstāvokļa personības traucējumi
    • Pašdestruktīva uzvedība. Kāpēc TO dara un kā TO apturēt?
    • Emociju disregulācija personības traucējumu gadījumā. Ko darīt?
    • Nevajadzētu turpināt sadarbību ar psihologu, psihoterapeitu vai psihiatru, kurš:
    • EMDR terapija. Kas tā tāda?
    • Kā veidojas piesaiste un emociju regulācijas prasmes.
    • Emocijas. Kāpēc ir svarīgi just arī tad, ja sāp?
    • 15 Trauksmes mazināšanas tehnikas
    • Par depresijas ārstēšanu
    • Maldinoši uzskati par pašnāvību
    • Kā palīdzēt cilvēkam, kurš domā par pašnāvību
    • Psiholoģiskās robežas. Kas tas par zvēru?
    • Kā pateikt NĒ?!
    • Vecāka pašnāvība. Kas notiek ar bērnu un kā palīdzēt?
    • Pieaugušo alkoholiķu bērni: 12 sekas, ar kurām jārēķinās pašam un ģimenei
    • Negausīgā ēšana jeb kompulsīvā pārēšanās
    • Veģetatīvā distonija: Kā izrauties no šī loka?
    • Atkarība no otra cilvēka jeb līdzatkarība
    • Kad attiecības ar māti ir traumatiskas
    • Pietiekami mīlēts vai tomēr nē?
    • Nepietiekami mīlēts bērns. Kādas sekas pieaugušo vecumā?
    • 6 vecāku paradumi, kas palīdzēs izaudzināt emocionāli veselus bērnus
    • Kopdzīve ar emocionāli traumētu cilvēku
    • Kas raksturo psiholoģiski veselus cilvēkus
    • Drošības plāns tev un tavam bērnam, ja ciet no vardarbības ģimenē
    • Kā sasniegt izvirzītos mērķus?
    • Efektīva konfliktu risināšanas stratēģija
    • Dermataloģiskās saslimšanas psihoterapeita skatījumā
    • Bērna seksualitāte. Kā un kāpēc par TO ir jārunā?
    • Spēle ar bērnu paša rokām emocionālā intelekta attīstīšanai
    • Kā ar bērnu runāt par cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām?

​Nepietiekami mīlēts bērns. Kādas sekas pieaugušo vecumā?

Picture
Lai mīlētu pietiekami, bērnu vajag pieņemt, veidot uzticēšanos pasaulei, atbalstīt, dot skaidru izpratni: ‘mēs esam tavā pusē’. Palīdzēt atpazīt noslieces un talantus, izprast temperamentu un personību. Izvēlēties pulciņus pēc bērna interesēm, nevis savām ambīcijām. Zināt vecuma normas. Atbalstīt radošos meklējumus un saudzīgi virzīt uz tiem. Saprātīgi izmantot uzslavas un sodus, skaidri formulēt saikni iemesls-sekas. Ir runa par dzīves stratēģiju. 

Pietiekami mīlēts bērns pārņem komunikāciju ar sevi, un laika gaitā pats pret sevi izturas saudzīgi un ar mīlestību. Tā abstrakti runājot, katrs bērns piedzimst ar tukšu trauku sevī, kura augšanas gaitā tiek piepildīta ar vecāku mīlestību un vēlāk kļūs par personības atbalsta punktu un pašvērtējuma daļu. Ja trauks netiek aizpildīts, tad ticības sev vietā ir neticība. Nav iekšējā atbalsta.

Cilvēks nezina, kāds viņš ir, bet pieļauj, ka slikts. Mīlestība pret sevi ir nenoturīga un atkarīga no svešiem vārdiem un rīcības. Palielīja – urrā, mani mīl, esmu novērtēts; izrādīja neapmierinātību – neesmu nekam derīgs, esmu nožēlojams un riebīgs. Un tādējādi veidojas atkarība no uzslavām un svešiem viedokļiem.

Neapmierinātas meitenītes nokļūst sliktās situācijās. Mīlestības trauks ir tukšs, tas ir jāuzpilda, bet viņas neprot atšķirt mīlestību no izmantošanas. Nepietiekami mīlētajiem trūkst izpratnes ‘ar mani tā nedrīkst’. Viņi tiek ierauti vardarbības un lēnas pašiznīcināšanās virpulī. Apkārtējo nosodījums to tikai pastiprina un liedz iespēju no tā izrāpties. Viņi patiešām vaino sevi un neredz iespēju izglābties. Viņu pasaules kartē tāda iespēja nepastāv.

Nepietiekami mīlēti puisēni meklē spēcīgos un autoritatīvos. Šādām lomām ideāli piemēroti ir slikto kompāniju vadoņi. Šādā kompānijā nepietiekami mīlēts puisēns jūtas kā daļa no kaut kā liela un nozīmīga, viņš pats jūtas nozīmīgs. Mīlestības bads ir tik liels, ka nav svarīgi, kas šo ‘mīlestību’ demonstrē. Pat ja tā ir kaķēnu mocītāju kompānija, piederības un vienotības sajūta kļūst svarīgāka par morāles principiem. Šāds zēns nespēj atšķirt mīlestību no izmantošanas. Ar meitenēm ir tāpat, tikai ar pielāgojumu socializācijas tipam.

Šīs, protams, ir galējības. Cilvēks ar daļēji uzpildītu trauku vienkārši jūtas nenozīmīgs, nesvarīgs. Iet strādāt pirmajā darbā, kas pagadās. Uzsāk pirmās attiecības, kas nu gadījušās, pacieš sliktu attieksmi. Pat vēl sliktāk – neprot atšķirt labas attiecības no sliktām un nesaprot, ka cieš.

Ja trauks aizpildīts vēl nedaudz vairāk, cilvēkam raksturīgs svārstīgums. No vienas puses, attiecībās viņš jūtas vientuļš, no otras – nezina, ko ar tām iesākt. Esošās attiecības kļūst smagnējas. It kā normālas, kā jau visiem, bet nedod prieku vai sniedz to tikai uz neilgu laiku. Dzīve netiek izjusta visā tās pilnībā.

Vai var pats sevi vēl ‘piemīlēt’ klāt, aizpildot trūkstošo? Sarežģīts jautājums. Nav iespējams noteikt šokolādes garšu, ja to nebūsi pamēģinājis. Tāpat ir ar pieņemšanu – grūti paskaidrot, kas tas ir, ja nav bijis šādas pieredzes.  Pieņemšanu var ‘nogaršot’ ne tikai ar vecākiem, bet arī ar citiem – ar pietiekami mīlētajiem, kuri prot pieņemt.

Sarežģītākais gan ir tas, ka pietiekami mīlētajiem ar nepietiekami mīlētajiem ir grūti un neizprotami, viņi diezin vai satiksies. Un ja arī satiksies, tad pietiekami mīlētais ātri vien nogurs. Nepietiekami mīlētais izpaužas caur manipulācijām, prasībām pierādīt mīlestību, histērijām, kontroli, sarkasmu, mēģinājumiem kaunināt.

Tie ir viņa paņēmieni, kā iegūt mīlestību un gūt apliecinājumu savai nozīmībai. Bet pietiekami mīlētais sevi saprot un prot runāt mierīgi. Viņš nesaprot, kāpēc ir jākomunicē caur manipulācijām, savukārt, nepietiekami mīlētajam ir grūti sarunāties mierīgi. Ir grūti runāt mierīgi caur savu traumu.



Avots: psy-practice.com
Tulkoja: Kaspars Bērziņš

Powered by Create your own unique website with customizable templates.