Nepietiekami mīlēts bērns. Kādas sekas pieaugušo vecumā?
Lai mīlētu pietiekami, bērnu vajag pieņemt, veidot uzticēšanos pasaulei, atbalstīt, dot skaidru izpratni: ‘mēs esam tavā pusē’. Palīdzēt atpazīt noslieces un talantus, izprast temperamentu un personību. Izvēlēties pulciņus pēc bērna interesēm, nevis savām ambīcijām. Zināt vecuma normas. Atbalstīt radošos meklējumus un saudzīgi virzīt uz tiem. Saprātīgi izmantot uzslavas un sodus, skaidri formulēt saikni iemesls-sekas. Ir runa par dzīves stratēģiju.
Pietiekami mīlēts bērns pārņem komunikāciju ar sevi, un laika gaitā pats pret sevi izturas saudzīgi un ar mīlestību. Tā abstrakti runājot, katrs bērns piedzimst ar tukšu trauku sevī, kura augšanas gaitā tiek piepildīta ar vecāku mīlestību un vēlāk kļūs par personības atbalsta punktu un pašvērtējuma daļu. Ja trauks netiek aizpildīts, tad ticības sev vietā ir neticība. Nav iekšējā atbalsta.
Cilvēks nezina, kāds viņš ir, bet pieļauj, ka slikts. Mīlestība pret sevi ir nenoturīga un atkarīga no svešiem vārdiem un rīcības. Palielīja – urrā, mani mīl, esmu novērtēts; izrādīja neapmierinātību – neesmu nekam derīgs, esmu nožēlojams un riebīgs. Un tādējādi veidojas atkarība no uzslavām un svešiem viedokļiem.
Neapmierinātas meitenītes nokļūst sliktās situācijās. Mīlestības trauks ir tukšs, tas ir jāuzpilda, bet viņas neprot atšķirt mīlestību no izmantošanas. Nepietiekami mīlētajiem trūkst izpratnes ‘ar mani tā nedrīkst’. Viņi tiek ierauti vardarbības un lēnas pašiznīcināšanās virpulī. Apkārtējo nosodījums to tikai pastiprina un liedz iespēju no tā izrāpties. Viņi patiešām vaino sevi un neredz iespēju izglābties. Viņu pasaules kartē tāda iespēja nepastāv.
Nepietiekami mīlēti puisēni meklē spēcīgos un autoritatīvos. Šādām lomām ideāli piemēroti ir slikto kompāniju vadoņi. Šādā kompānijā nepietiekami mīlēts puisēns jūtas kā daļa no kaut kā liela un nozīmīga, viņš pats jūtas nozīmīgs. Mīlestības bads ir tik liels, ka nav svarīgi, kas šo ‘mīlestību’ demonstrē. Pat ja tā ir kaķēnu mocītāju kompānija, piederības un vienotības sajūta kļūst svarīgāka par morāles principiem. Šāds zēns nespēj atšķirt mīlestību no izmantošanas. Ar meitenēm ir tāpat, tikai ar pielāgojumu socializācijas tipam.
Šīs, protams, ir galējības. Cilvēks ar daļēji uzpildītu trauku vienkārši jūtas nenozīmīgs, nesvarīgs. Iet strādāt pirmajā darbā, kas pagadās. Uzsāk pirmās attiecības, kas nu gadījušās, pacieš sliktu attieksmi. Pat vēl sliktāk – neprot atšķirt labas attiecības no sliktām un nesaprot, ka cieš.
Ja trauks aizpildīts vēl nedaudz vairāk, cilvēkam raksturīgs svārstīgums. No vienas puses, attiecībās viņš jūtas vientuļš, no otras – nezina, ko ar tām iesākt. Esošās attiecības kļūst smagnējas. It kā normālas, kā jau visiem, bet nedod prieku vai sniedz to tikai uz neilgu laiku. Dzīve netiek izjusta visā tās pilnībā.
Vai var pats sevi vēl ‘piemīlēt’ klāt, aizpildot trūkstošo? Sarežģīts jautājums. Nav iespējams noteikt šokolādes garšu, ja to nebūsi pamēģinājis. Tāpat ir ar pieņemšanu – grūti paskaidrot, kas tas ir, ja nav bijis šādas pieredzes. Pieņemšanu var ‘nogaršot’ ne tikai ar vecākiem, bet arī ar citiem – ar pietiekami mīlētajiem, kuri prot pieņemt.
Sarežģītākais gan ir tas, ka pietiekami mīlētajiem ar nepietiekami mīlētajiem ir grūti un neizprotami, viņi diezin vai satiksies. Un ja arī satiksies, tad pietiekami mīlētais ātri vien nogurs. Nepietiekami mīlētais izpaužas caur manipulācijām, prasībām pierādīt mīlestību, histērijām, kontroli, sarkasmu, mēģinājumiem kaunināt.
Tie ir viņa paņēmieni, kā iegūt mīlestību un gūt apliecinājumu savai nozīmībai. Bet pietiekami mīlētais sevi saprot un prot runāt mierīgi. Viņš nesaprot, kāpēc ir jākomunicē caur manipulācijām, savukārt, nepietiekami mīlētajam ir grūti sarunāties mierīgi. Ir grūti runāt mierīgi caur savu traumu.
Avots: psy-practice.com
Tulkoja: Kaspars Bērziņš
Pietiekami mīlēts bērns pārņem komunikāciju ar sevi, un laika gaitā pats pret sevi izturas saudzīgi un ar mīlestību. Tā abstrakti runājot, katrs bērns piedzimst ar tukšu trauku sevī, kura augšanas gaitā tiek piepildīta ar vecāku mīlestību un vēlāk kļūs par personības atbalsta punktu un pašvērtējuma daļu. Ja trauks netiek aizpildīts, tad ticības sev vietā ir neticība. Nav iekšējā atbalsta.
Cilvēks nezina, kāds viņš ir, bet pieļauj, ka slikts. Mīlestība pret sevi ir nenoturīga un atkarīga no svešiem vārdiem un rīcības. Palielīja – urrā, mani mīl, esmu novērtēts; izrādīja neapmierinātību – neesmu nekam derīgs, esmu nožēlojams un riebīgs. Un tādējādi veidojas atkarība no uzslavām un svešiem viedokļiem.
Neapmierinātas meitenītes nokļūst sliktās situācijās. Mīlestības trauks ir tukšs, tas ir jāuzpilda, bet viņas neprot atšķirt mīlestību no izmantošanas. Nepietiekami mīlētajiem trūkst izpratnes ‘ar mani tā nedrīkst’. Viņi tiek ierauti vardarbības un lēnas pašiznīcināšanās virpulī. Apkārtējo nosodījums to tikai pastiprina un liedz iespēju no tā izrāpties. Viņi patiešām vaino sevi un neredz iespēju izglābties. Viņu pasaules kartē tāda iespēja nepastāv.
Nepietiekami mīlēti puisēni meklē spēcīgos un autoritatīvos. Šādām lomām ideāli piemēroti ir slikto kompāniju vadoņi. Šādā kompānijā nepietiekami mīlēts puisēns jūtas kā daļa no kaut kā liela un nozīmīga, viņš pats jūtas nozīmīgs. Mīlestības bads ir tik liels, ka nav svarīgi, kas šo ‘mīlestību’ demonstrē. Pat ja tā ir kaķēnu mocītāju kompānija, piederības un vienotības sajūta kļūst svarīgāka par morāles principiem. Šāds zēns nespēj atšķirt mīlestību no izmantošanas. Ar meitenēm ir tāpat, tikai ar pielāgojumu socializācijas tipam.
Šīs, protams, ir galējības. Cilvēks ar daļēji uzpildītu trauku vienkārši jūtas nenozīmīgs, nesvarīgs. Iet strādāt pirmajā darbā, kas pagadās. Uzsāk pirmās attiecības, kas nu gadījušās, pacieš sliktu attieksmi. Pat vēl sliktāk – neprot atšķirt labas attiecības no sliktām un nesaprot, ka cieš.
Ja trauks aizpildīts vēl nedaudz vairāk, cilvēkam raksturīgs svārstīgums. No vienas puses, attiecībās viņš jūtas vientuļš, no otras – nezina, ko ar tām iesākt. Esošās attiecības kļūst smagnējas. It kā normālas, kā jau visiem, bet nedod prieku vai sniedz to tikai uz neilgu laiku. Dzīve netiek izjusta visā tās pilnībā.
Vai var pats sevi vēl ‘piemīlēt’ klāt, aizpildot trūkstošo? Sarežģīts jautājums. Nav iespējams noteikt šokolādes garšu, ja to nebūsi pamēģinājis. Tāpat ir ar pieņemšanu – grūti paskaidrot, kas tas ir, ja nav bijis šādas pieredzes. Pieņemšanu var ‘nogaršot’ ne tikai ar vecākiem, bet arī ar citiem – ar pietiekami mīlētajiem, kuri prot pieņemt.
Sarežģītākais gan ir tas, ka pietiekami mīlētajiem ar nepietiekami mīlētajiem ir grūti un neizprotami, viņi diezin vai satiksies. Un ja arī satiksies, tad pietiekami mīlētais ātri vien nogurs. Nepietiekami mīlētais izpaužas caur manipulācijām, prasībām pierādīt mīlestību, histērijām, kontroli, sarkasmu, mēģinājumiem kaunināt.
Tie ir viņa paņēmieni, kā iegūt mīlestību un gūt apliecinājumu savai nozīmībai. Bet pietiekami mīlētais sevi saprot un prot runāt mierīgi. Viņš nesaprot, kāpēc ir jākomunicē caur manipulācijām, savukārt, nepietiekami mīlētajam ir grūti sarunāties mierīgi. Ir grūti runāt mierīgi caur savu traumu.
Avots: psy-practice.com
Tulkoja: Kaspars Bērziņš