Pieaugušo alkoholiķu bērni: 12 sekas, ar kurām jārēķinās pašam un ģimenei
Es nesen nejauši piedalījos sarunā, kurā kārtējo reizi tika apspriesta alkoholiķu bērnu tēma. Cilvēki lauzīja prātus, kāpēc galu galā nevar vienkārši “paņemt sevi rokās un visu izlabot”. Vai tad tiešām nav saprotams, ka tu atkal esi precējusies ar alkoholiķi vai kaut kādu nelāgu cilvēku, kurš atkārto to situāciju, kādu piedzīvoji bērnībā.
Protams, padoms “paņemt sevi rokās un kaut ko izdarīt” visiem “ļoti palīdz”. Tas ir lieliski, ja zini, kur ir rokas, kur paņemt un ko izdarīt. Bet, lūk, āķis ir tur, ka alkoholiķu bērni saņem visai specifiskas zināšanas par apkārtējo pasauli. Viņiem bieži vien vispār nav sapratnes par to, ka var dzīvot arī citādāk.
Te nu vietā smalkais Dženetes Voitičas novērojums grāmatā, kas veltīta no alkohola atkarīgo bērniem, – ka alkoholiķis ģimenē ir kā “dinozaurs viesistabā”. Dzīvnieki ir kustīgi un apgriež vai kājām gaisā visu māju, mājinieki, kā nu vien var, aizsmērē plaisas un stiprina sienas. Iekšā normāli dzīvot nevar, bet izejas arī nav. Nākas būt pastāvīgā gatavībā, lai dinozaurs tevi neaizķertu ar asti vai tu neuzkāptu tam uz kājas.
Bieži vien alkoholiķis ir ģimenes milzu noslēpums. Un ne tik daudz apkārtējiem, jo viņi kaut kā zina par dinozauru šajās mājās, bet – pašai ģimenei! Tas notiek trīs iemeslu dēļ:
Alkoholiķa bērns bieži vien agri kļūst pats sev par vecāku un sāk par sevi rūpēties jau agrīnā vecumā. Vecākiem nav gana laika, ko veltīt viņam. Ja abi vecāki dzer, tad viņi ir aizņemti ar alkoholu, ja tie ir atkarīgais un līdzatkarīgais, viņiem arī ir sava spēle, kurā bērns var būt manipulāciju līdzeklis vai instruments. Vecāki var pat nemanīt bērna personību.
Bērni no alkoholiķu ģimenēm bieži vien paši sāk agri dzert. Un tā nav tikai ģenētikas ietekme. Alkohols var kalpot kā instruments, kurš palīdz kļūt vecāku pasaulē redzamākam. Viņš var sēdēt ar viņiem pie galda, izjust tās pašas sajūtas, ko vecāki, it kā savienoties ar viņiem. Viņš tāpat var kļūt par vēl vienu atkarīgo un viņa noskaņojums un rīcība kļūs svarīgi līdzatkarīgajai mātei vai tēvam.
Bērnam pieaugot, viņā var novērot virkni pazīmju, kas iezīmē viņa tālāko ceļu. Pat ja viņš pats nedzer, tomēr bērna pieredze ieliek savus pamatus.
Cilvēkam ar šādu īpašību komplektu ir grūti veidot veselīgas attiecības. Bieži vien, tās veidojot, īpaši ar cilvēkiem, kuriem nav šādas bērnības bagāžas, pieaugušie alkoholiķu bērni neatrod kopīgu valodu. Veidot attiecības ar pieaugušo alkoholiķu bērniem ir samērā grūti. Viņiem jāīsteno diezgan daudz aizsardzības programmu un ir grūti radīt ciešu emocionālo saikni. Lai labotos, vajag apzināties kas ir problēmas pamatā. Bet, tā kā alkoholiķu bērniem bieži vien ļaunprātīga alkoholisko dzērienu lietošanas tēma tā arī paliek slēgta un ģimenē notiekošais viņiem šķiet norma, spert soli, lai apzinātos notiekošo, ir grūti. Turklāt, tā kā viņi tiecas visu izdarīt pareizi un cenšas izlabot pagātni, viņi nereti izvēlas partneri alkoholiķi. Un atkal nonāk pazīstamā vidē, kurā ir auguši, un zina spēles noteikumus.
Avots: gutta-honey.livejournal.com
Pārpublicēts no veselam.la.lv
Protams, padoms “paņemt sevi rokās un kaut ko izdarīt” visiem “ļoti palīdz”. Tas ir lieliski, ja zini, kur ir rokas, kur paņemt un ko izdarīt. Bet, lūk, āķis ir tur, ka alkoholiķu bērni saņem visai specifiskas zināšanas par apkārtējo pasauli. Viņiem bieži vien vispār nav sapratnes par to, ka var dzīvot arī citādāk.
Te nu vietā smalkais Dženetes Voitičas novērojums grāmatā, kas veltīta no alkohola atkarīgo bērniem, – ka alkoholiķis ģimenē ir kā “dinozaurs viesistabā”. Dzīvnieki ir kustīgi un apgriež vai kājām gaisā visu māju, mājinieki, kā nu vien var, aizsmērē plaisas un stiprina sienas. Iekšā normāli dzīvot nevar, bet izejas arī nav. Nākas būt pastāvīgā gatavībā, lai dinozaurs tevi neaizķertu ar asti vai tu neuzkāptu tam uz kājas.
Bieži vien alkoholiķis ir ģimenes milzu noslēpums. Un ne tik daudz apkārtējiem, jo viņi kaut kā zina par dinozauru šajās mājās, bet – pašai ģimenei! Tas notiek trīs iemeslu dēļ:
- Pats alkoholiķis noliedz atkarību no alkohola (viņaprāt, viņš taču vienmēr var “atmest”).
- Alkoholiķa partneris tāpat noliedz atkarību, vai arī “ārstē” atkarīgo un glābj viņu (ir līdzatkarīgais), faktiski radot “normālas ģimenes fasādi”.
- Bērnam nākas neizrādīt savas jūtas par notiekošo un nerunāt ne ar vienu par to, kas viņu biedē ģimenē. Ja viņš par to runās, par viņu domās, ka viņš nemīl ne māti, ne tēvu, un tātad viņš būs vecāku nemīlēts.
Alkoholiķa bērns bieži vien agri kļūst pats sev par vecāku un sāk par sevi rūpēties jau agrīnā vecumā. Vecākiem nav gana laika, ko veltīt viņam. Ja abi vecāki dzer, tad viņi ir aizņemti ar alkoholu, ja tie ir atkarīgais un līdzatkarīgais, viņiem arī ir sava spēle, kurā bērns var būt manipulāciju līdzeklis vai instruments. Vecāki var pat nemanīt bērna personību.
Bērni no alkoholiķu ģimenēm bieži vien paši sāk agri dzert. Un tā nav tikai ģenētikas ietekme. Alkohols var kalpot kā instruments, kurš palīdz kļūt vecāku pasaulē redzamākam. Viņš var sēdēt ar viņiem pie galda, izjust tās pašas sajūtas, ko vecāki, it kā savienoties ar viņiem. Viņš tāpat var kļūt par vēl vienu atkarīgo un viņa noskaņojums un rīcība kļūs svarīgi līdzatkarīgajai mātei vai tēvam.
Bērnam pieaugot, viņā var novērot virkni pazīmju, kas iezīmē viņa tālāko ceļu. Pat ja viņš pats nedzer, tomēr bērna pieredze ieliek savus pamatus.
- Pieaugušie alkoholiķu bērni nezina, kas ir “normāla ģimene”. Viņiem normāla ģimene ir vecāku modelis. Pat ja pieaugušie bērni vispār nelieto alkoholu un dzīvo skaidrā, viņiem bieži vien ir īpatnēja izpratne par ģimeni. Piemēram, daudzi iedomājas, ka vardarbība, vai nu fiziskā, vai emocionālā, ģimenē ir norma, un ka bez tās bērnus nav iespējams audzināt. Viņi nezina, ko darīt ar ģimeni brīvajā laikā, kā izrādīt jūtas un empātiju.
- Viņi ar grūtībām seko noteikumiem un plāniem. Viņu ģimenē plānu nav bijis un viss bija atkarīgs no alkoholiķa kaprīzēm un viņa tobrīdējā stāvokļa. Turklāt būvēt plānus un pēc tam novērot, kā tie grūst, ir sāpīgi. Tāpēc reizēm labāk vispār neko nesākt.
- Viņi bieži melo, jo patiesības teikšana var kādu apbēdināt un izsaukt negatīvas jūtas.
- Viņi sevi vērtē bez žēlastības. Tā kā viņi bieži tikuši vecāku kritizēti, viņu esamība bija piesātināta ar nevajadzības un neadekvātuma sajūtu. Lai ko tu arī darītu, viss ir slikti un muļķīgi.
- Viņi nevar atslābināties un vienkārši gūt baudu no dzīves. Viņu bērnībā šī daļa bija liegta līdz minimumam un, kā likums, tika sodīta (skat. 4. punktu).
- Viņiem ir grūtības izjust intimitāti un veidot intīmas attiecības. Būt pārāk tuvu cilvēkam ir bīstami. Šodien tu viņam uzticēsies, rīt tev tas atspēlēsies. Izrādīt jūtas ir bīstami un nevienam tās nav jāredz. Par asarām un puņķošanos no vecākiem varēja atrauties.
- Pārmēru reaģē situācijās, kurās tiek zaudēta kontrole. Bērnam bija bail zaudēt kontroli, neprast laikus izvairīties no aizsvilušā vecāka rokas. Ja esi atslābinājies, tātad vairs nekontrolē apkārtējo un esi vairāk ievainojams.
- Viņiem vajag pastāvīgu apliecinājumu, ka viņi rīkojas pareizi, un viņus par to jāpārliecina. Tā kā bērns dzīvo apstākļos, kur par vienu un to pašu rīcību var gan paslavēt, gan sist, viņam vajadzīgs ārējs apliecinājums, reizēm pat vairākkārtējs, ka viss ir labi un viņš visu dara pareizi.
- Viņi jūtas citādāki, sabiedrībā nepieņemti. Pirmkārt, bērni ģimenē bijuši kā sveši un nevajadzīgi uz visa ģimenes notikumu fona. Otrkārt, viņiem diezgan grūti bijis dzīvot vienaudžu vidū. Vienmēr varēja notikt kaut kas apkaunojošs, protams, ne bērna dēļ. Viņš varēja neizpildīt mājasdarbus, jo tēvs lasīja “lekcijas” līdz divpadsmitiem naktī vai izmeta miskastē viņa burtnīcu. Viņš nevar pie sevis uzaicināt draugus, jo tad viņi var uzzināt “noslēpumu” un ieraudzīt piedzērušos tēti vai mammu.
- Viņš jūtas atbildīgs par apkārtējo likteņiem, viņam liekas, ka bez viņa viss sagrūs. Tikai viena nepareiza kustība un tētis/mamma sadusmosies un tad būs katastrofa. Var būt tieši otrādi – viņš var kļūt pilnīgi bezatbildīgs un neieinteresēts apkārt notiekošajā. Viņam bijusi pārāk liela emocionālā slodze un tas atņēmis jelkādu vēlmi iesaistīties citu dzīvēs.
- Viņi bieži vien ir uzticīgi partnerim pat tad, kad nav nekāda iemesla tādiem būt, t. i., mīl par spīti visam. Pat par spīti veselajam saprātam.
- Viņi ir impulsīvi. Katra darbība izsauc bailes, ka viņi var būt nepareizi, un tādēļ viņi mēģina minēt, ko cilvēki vēlas. Ja neizdodas uzminēt, tad viņi apmulst un jūtas pazemoti, viņiem liekas, ka ir zaudēta kontrole pār situāciju, dzīvi un sevi.
Cilvēkam ar šādu īpašību komplektu ir grūti veidot veselīgas attiecības. Bieži vien, tās veidojot, īpaši ar cilvēkiem, kuriem nav šādas bērnības bagāžas, pieaugušie alkoholiķu bērni neatrod kopīgu valodu. Veidot attiecības ar pieaugušo alkoholiķu bērniem ir samērā grūti. Viņiem jāīsteno diezgan daudz aizsardzības programmu un ir grūti radīt ciešu emocionālo saikni. Lai labotos, vajag apzināties kas ir problēmas pamatā. Bet, tā kā alkoholiķu bērniem bieži vien ļaunprātīga alkoholisko dzērienu lietošanas tēma tā arī paliek slēgta un ģimenē notiekošais viņiem šķiet norma, spert soli, lai apzinātos notiekošo, ir grūti. Turklāt, tā kā viņi tiecas visu izdarīt pareizi un cenšas izlabot pagātni, viņi nereti izvēlas partneri alkoholiķi. Un atkal nonāk pazīstamā vidē, kurā ir auguši, un zina spēles noteikumus.
Avots: gutta-honey.livejournal.com
Pārpublicēts no veselam.la.lv
