2.daļa. Narcistisks raksturs
Cilvēkus, kuru pašvērtējuma stabilitātei nepieciešams apkārtējo cilvēku apstiprinājums sauc par narcistiskiem. Skaidrības labad, jāuzsver, ka katram no mums lielākā vai mazākā mērā ir raksturīgas narcistiskas tendences vai aizsardzības, mēs varam justies nedroši par sevi, ja saņemam negatīvu atgriezenisko saiti, taču kopumā, par narcistisku raksturu dēvē tādu cilvēku, kura centrālās grūtības ir saistītas ar savas vērtības izjūtu. Cilvēkam ar narcistisku raksturu, otrs ir absolūti nepieciešams, pretējā gadījumā cilvēks nezina cik vērtīgs viņš ir. Otrs ir vajadzīgs kā spogulis, lai katru brīdi spoguļotu atpakaļ Es vērtību vai bezvērtību. Šajā gadījumā mēs runājam par to, ka cilvēks ir sevis pārņemts, otrs ir nepieciešams kā Es daļa, lai atspoguļotu kaut ko par sevi pašu. Runa nav par ikdienišķu jūtību uz kritiku vai uzslavām, runa ir par patoloģisku centrēšanos uz sevi un otra narcistisku izmantošanu sava paštēla saglabāšanai.
Dziļākajā būtībā narcistiska rakstura drāma ir dziļā defektivitātes izjūtā, pataloģiskā kauna izjūtā un atraidījumā jeb mīlestības trūkumā. Narcistiskā rakstura grandiozais veidols ir dziļas defektivitātes izjūtas, paša nevērtības, kauna un vientulības jūtu hiperkompensācija, mēģinājums nejust šos savus patības aspektus, kuri ir ārkārtēji dziļi un mokoši. Visa cilvēka personība ir uzbūvēta uz ilūzijas par paša grandiozitāti vai unikalitāti, lai nejustu dziļās defektivitātes jūtas, kuras sajūtot (visbiežāk terapijas ietvaros) cilvēks var iegrimt dziļi depresīvā stāvoklī. Jāsaprot, ka narcistiska trauma un hiperkompensācijas paredz sava patiesā Es izolāciju jeb nogalināšanu, jo būt pašam ir pārāk neizturami. Kompensatorā viltus jeb falšā Es uzturēšana nav viegla, taču, acīm redzot, psihiski daudz izturamāka par būšanu pašam. Un kā gan savādāk, ja mazs bērns ir gatavs darīt jebko, lai saglabātu vecāku mīlestību, pat atteikties no sevis, kļūt par hameleonu, kura vienīgais uzdevums ir uzturēt viltus Es tādu, kuru vecāki mīlēs un neatraidīs. Jebkura kritika ir iznīcinoša un ārkārtēji sāpīga.
Cilvēka Es tiek aizstāts ar imidžu jeb personu (pēc Junga), kurš ir pilnībā atkarīgs no otra vērtējuma. Ņemot vērā, ka narcistiska cilvēka patiesais Es vairs nav pieejams nav brīnums, ka viņš ir tik ārkārtēji jūtīgs uz citu cilvēku kritiku. Burtiskā veidā kritika iznīcina narcistiskā cilvēka Es izjūtu, kura kritikas iespaidā brūk kā kāršu namiņš.
Tiek izdalīti divi narcistiska rakstura veidi:
Narcistisks raksturs hiperkompensācijā ir pārliecināts par savu grandiozitāti un unikalitāti, otru izmanto sava pašvērtējuma uzturēšanai vai celšanai. Nereti ir manipulatīvs un ekspluatējošs, ekstrēmākos gadījumos pat emocionāli un fiziski vardarbīgs. Cilvēks ir ārkārtēji prasīgs vai pat sīkumains, neiecietīgs pret citu un savām vājībām, trūkumiem. Empātijas spēja ir būtiski samazināta, otrs tiek redzēts kā savu vajadzību apmierināšanai derīgs vai nederīgs eksemplārs. Ja runa būs par pirmo gadījumu, narcistisks cilvēks var būt jauks, taču tā būs maska, jo pamatu pamatā viņš spēlēs spēli “es tev, tu man”. Ja runa ir par otru gadījumu, cilvēks būs neiecietīgs un brīžam pat atklāti naidīgs, jo otrā neredzēs nekādu jēgu.
Narcistiskam cilvēkam ir svarīgi sev apkārt pulcēt cilvēkus, kuri slavē un sajūsminās par viņu, ja tā notiek, cilvēks var pat iekļūt draugu kategorijā. Narcistisks cilvēks labprāt pavadīs ar viņu kopā savu laiku, jo zinās, ka var uzpildīties ar ko sev tik ļoti nepieciešamu. Ja pēkšņi būs dzirdama kritika vai pārmetumi, cilvēks tiks devalvēts, viņa viedoklis padarīts pat bezvērtīgu, lai narcistisks cilvēks spētu saglabāt savu iluzoro pašcieņu. Idealizācija un devalvācija ir divas galējības kurās šūpojas narcistisks cilvēks. Princips ir sekojošs – devalvēt visu, kas apdraud Es, idealizēt visu, kas Es stiprina. Paradokss, kuru narcistisks cilvēks neapzinās ir viņa atkarība no citiem cilvēkiem, viņa pašvērtības izjūta ir pilnā mērā pakļauta otra viedoklim un reakcijām uz falšo Es. Šī iemesla dēļ, narcistisks cilvēks, neapzināti dara visu iespējamo, lai gūtu atzinību un mīlestības pierādījumus mijiedarbībā ar otru.
Simptomātiskais raksturs nav retāk sastopams kā narcistiskais raksturs hiperkompensācijā. Simptomātiskās tendences parādās kad cilvēks vairs nav spējīgs uzturēt ilūziju pats par savu grandiozitāti, psihiskie aizsardzības mehānismi vairs nestrādā kā līdz šim vai arī objektīvā realitāte ir tik ļoti nokonfrontējusi cilvēku, ka viņš ir ieraudzījis skaudro patiesību pats par sevi, ilūzija par sevi ir sabrukusi. Šajā gadījumā cilvēks ir depresīvs, bieži tiek atzīmētas suicidālas domas vai pat nolūki. Cilvēks jūt neizturamu kaunu un pazemojumu, mokošu bezvērtības izjūtu. Cilvēks sevi brutāli devalvē, tik ļoti, ka pielīdzina sevi un savu dzīvi nullei. Nereti sastopamas psihosomātiskas sūdzības vai pat hipohondrijas attīstīšanās. Ja cilvēks ar narcistisku raksturu meklē terapeita palīdzību, visbiežāk, tas būs šajā gadījumā, kad viņa aizsardzības atsedz iespēju redzēt sevi tādu, kāds cilvēks patiesībā ir – ievainots, sāpināts, izmisis, atraidīts, nepieņemts savā patiesajā, visdziļākajā būtībā jau kopš mazotnes. Skaidrs, ka terapija nebūs ne viegla, ne patīkama. Šādam klientam palikt terapijā un atklāti runāt par savām ievainotajām patības daļām ir bezgala grūti. Ir svarīgi, lai terapeits ir tik iejūtīgs un saudzīgs cik vien tas iespējams, lai klients pamazām sāktu atgūt ticību tam, ka arī viņa īstais Es ir pietiekami nozīmīgs, mīlams un vērtīgs.
Psihoterapijas galvenais uzdevums ir palīdzēt cilvēkam atklāt savu patieso Es, kurš ir fragmentēts, ievainots, jūtas dziļi defektīvs, ir sāpīgu jūtu pārņems. Apspiestajām un noliegtajām jūtām, beidzot, jātiek izpaustām – dusmām, naidam, pazemojuma, defektivitātes, bezpalīdzības, kauna, skaudības, izmisuma, šausmu, atraidījuma un vientulības jūtām.
Klients gūs pieredzi, ka terapeitu nebiedē, neraisa riebumu klienta patiesais Es un viņa jūtu intensitāte pat tad ja runa ir par zvērīgu naidu, kurš, agri vai vēlu, tiks vērsts pret terapeitu. Terapeits nepametīs, nesodīs, izturēs naidīguma izvirdumus un tieši pretēji klienta gaidām, turpinās mīlēt savu klientu, rūpēties par viņu, paliks līdzās, atbalstīs, jo klienta patiesais Es, lai cik arī negants, tomēr ir aizkustinoši skaists savā patiesumā. Klientā ar narcistisku raksturu pamazām mazināsies nepieciešamība uzturēt viltus Es, kā minumus terapijas ietvaros. Ar laiku klients jutīsies gana spēcīgs, lai parādītu sevi īstu arī citiem cilvēkiem, pirms tam apgūstot nepieciešamās iemaņas, kā vispār spēt būt pašam.
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
Izmantotās literatūras saraksts:
“Psychoanalytic Diagnosis. Understanding Personality Structure in the Clinical Process”. Nancy McWilliams
“Психотерапия характера. Практическое руководствово”. Джонсон, Стивен М.
Dziļākajā būtībā narcistiska rakstura drāma ir dziļā defektivitātes izjūtā, pataloģiskā kauna izjūtā un atraidījumā jeb mīlestības trūkumā. Narcistiskā rakstura grandiozais veidols ir dziļas defektivitātes izjūtas, paša nevērtības, kauna un vientulības jūtu hiperkompensācija, mēģinājums nejust šos savus patības aspektus, kuri ir ārkārtēji dziļi un mokoši. Visa cilvēka personība ir uzbūvēta uz ilūzijas par paša grandiozitāti vai unikalitāti, lai nejustu dziļās defektivitātes jūtas, kuras sajūtot (visbiežāk terapijas ietvaros) cilvēks var iegrimt dziļi depresīvā stāvoklī. Jāsaprot, ka narcistiska trauma un hiperkompensācijas paredz sava patiesā Es izolāciju jeb nogalināšanu, jo būt pašam ir pārāk neizturami. Kompensatorā viltus jeb falšā Es uzturēšana nav viegla, taču, acīm redzot, psihiski daudz izturamāka par būšanu pašam. Un kā gan savādāk, ja mazs bērns ir gatavs darīt jebko, lai saglabātu vecāku mīlestību, pat atteikties no sevis, kļūt par hameleonu, kura vienīgais uzdevums ir uzturēt viltus Es tādu, kuru vecāki mīlēs un neatraidīs. Jebkura kritika ir iznīcinoša un ārkārtēji sāpīga.
Cilvēka Es tiek aizstāts ar imidžu jeb personu (pēc Junga), kurš ir pilnībā atkarīgs no otra vērtējuma. Ņemot vērā, ka narcistiska cilvēka patiesais Es vairs nav pieejams nav brīnums, ka viņš ir tik ārkārtēji jūtīgs uz citu cilvēku kritiku. Burtiskā veidā kritika iznīcina narcistiskā cilvēka Es izjūtu, kura kritikas iespaidā brūk kā kāršu namiņš.
Tiek izdalīti divi narcistiska rakstura veidi:
Narcistisks raksturs hiperkompensācijā ir pārliecināts par savu grandiozitāti un unikalitāti, otru izmanto sava pašvērtējuma uzturēšanai vai celšanai. Nereti ir manipulatīvs un ekspluatējošs, ekstrēmākos gadījumos pat emocionāli un fiziski vardarbīgs. Cilvēks ir ārkārtēji prasīgs vai pat sīkumains, neiecietīgs pret citu un savām vājībām, trūkumiem. Empātijas spēja ir būtiski samazināta, otrs tiek redzēts kā savu vajadzību apmierināšanai derīgs vai nederīgs eksemplārs. Ja runa būs par pirmo gadījumu, narcistisks cilvēks var būt jauks, taču tā būs maska, jo pamatu pamatā viņš spēlēs spēli “es tev, tu man”. Ja runa ir par otru gadījumu, cilvēks būs neiecietīgs un brīžam pat atklāti naidīgs, jo otrā neredzēs nekādu jēgu.
Narcistiskam cilvēkam ir svarīgi sev apkārt pulcēt cilvēkus, kuri slavē un sajūsminās par viņu, ja tā notiek, cilvēks var pat iekļūt draugu kategorijā. Narcistisks cilvēks labprāt pavadīs ar viņu kopā savu laiku, jo zinās, ka var uzpildīties ar ko sev tik ļoti nepieciešamu. Ja pēkšņi būs dzirdama kritika vai pārmetumi, cilvēks tiks devalvēts, viņa viedoklis padarīts pat bezvērtīgu, lai narcistisks cilvēks spētu saglabāt savu iluzoro pašcieņu. Idealizācija un devalvācija ir divas galējības kurās šūpojas narcistisks cilvēks. Princips ir sekojošs – devalvēt visu, kas apdraud Es, idealizēt visu, kas Es stiprina. Paradokss, kuru narcistisks cilvēks neapzinās ir viņa atkarība no citiem cilvēkiem, viņa pašvērtības izjūta ir pilnā mērā pakļauta otra viedoklim un reakcijām uz falšo Es. Šī iemesla dēļ, narcistisks cilvēks, neapzināti dara visu iespējamo, lai gūtu atzinību un mīlestības pierādījumus mijiedarbībā ar otru.
Simptomātiskais raksturs nav retāk sastopams kā narcistiskais raksturs hiperkompensācijā. Simptomātiskās tendences parādās kad cilvēks vairs nav spējīgs uzturēt ilūziju pats par savu grandiozitāti, psihiskie aizsardzības mehānismi vairs nestrādā kā līdz šim vai arī objektīvā realitāte ir tik ļoti nokonfrontējusi cilvēku, ka viņš ir ieraudzījis skaudro patiesību pats par sevi, ilūzija par sevi ir sabrukusi. Šajā gadījumā cilvēks ir depresīvs, bieži tiek atzīmētas suicidālas domas vai pat nolūki. Cilvēks jūt neizturamu kaunu un pazemojumu, mokošu bezvērtības izjūtu. Cilvēks sevi brutāli devalvē, tik ļoti, ka pielīdzina sevi un savu dzīvi nullei. Nereti sastopamas psihosomātiskas sūdzības vai pat hipohondrijas attīstīšanās. Ja cilvēks ar narcistisku raksturu meklē terapeita palīdzību, visbiežāk, tas būs šajā gadījumā, kad viņa aizsardzības atsedz iespēju redzēt sevi tādu, kāds cilvēks patiesībā ir – ievainots, sāpināts, izmisis, atraidīts, nepieņemts savā patiesajā, visdziļākajā būtībā jau kopš mazotnes. Skaidrs, ka terapija nebūs ne viegla, ne patīkama. Šādam klientam palikt terapijā un atklāti runāt par savām ievainotajām patības daļām ir bezgala grūti. Ir svarīgi, lai terapeits ir tik iejūtīgs un saudzīgs cik vien tas iespējams, lai klients pamazām sāktu atgūt ticību tam, ka arī viņa īstais Es ir pietiekami nozīmīgs, mīlams un vērtīgs.
Psihoterapijas galvenais uzdevums ir palīdzēt cilvēkam atklāt savu patieso Es, kurš ir fragmentēts, ievainots, jūtas dziļi defektīvs, ir sāpīgu jūtu pārņems. Apspiestajām un noliegtajām jūtām, beidzot, jātiek izpaustām – dusmām, naidam, pazemojuma, defektivitātes, bezpalīdzības, kauna, skaudības, izmisuma, šausmu, atraidījuma un vientulības jūtām.
Klients gūs pieredzi, ka terapeitu nebiedē, neraisa riebumu klienta patiesais Es un viņa jūtu intensitāte pat tad ja runa ir par zvērīgu naidu, kurš, agri vai vēlu, tiks vērsts pret terapeitu. Terapeits nepametīs, nesodīs, izturēs naidīguma izvirdumus un tieši pretēji klienta gaidām, turpinās mīlēt savu klientu, rūpēties par viņu, paliks līdzās, atbalstīs, jo klienta patiesais Es, lai cik arī negants, tomēr ir aizkustinoši skaists savā patiesumā. Klientā ar narcistisku raksturu pamazām mazināsies nepieciešamība uzturēt viltus Es, kā minumus terapijas ietvaros. Ar laiku klients jutīsies gana spēcīgs, lai parādītu sevi īstu arī citiem cilvēkiem, pirms tam apgūstot nepieciešamās iemaņas, kā vispār spēt būt pašam.
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
Izmantotās literatūras saraksts:
“Psychoanalytic Diagnosis. Understanding Personality Structure in the Clinical Process”. Nancy McWilliams
“Психотерапия характера. Практическое руководствово”. Джонсон, Стивен М.