Pietiekami mīlēts vai tomēr nē?
‘PIETIKA MĪLESTĪBAS’- tas ir kad:
- Mīlēja un pieņēma bez nosacījumiem;
- Veltīja uzmanību;
- Pieņēma jebkādu jūtu izpausmēs: dusmīgu, nervozu, raudošu;
- Palīdzēja pārdzīvot sarežģītas jūtas un periodus;
- Nostājās bērna pusē;
- Interesējās par bērna domām un iekšējo pasauli;
- Palīdzēja bērnam iepazīt sevi un pasauli;
- Uzskatīja, ka bērns ir ārēji pievilcīgs, un par to atgādināja;
- Apskāva, teica mīļus vārdus;
- Vecāki mīlēja sevi, attiecās pret sevi ar cieņu, mācīja ar piemēru;
- utml.
Izlasot šo sarakstu, varētu šķist, ka vecākiem bija jābūt ideāliem. Patiesībā tā nav. Vecāki var uzsprāgt, reizēm sakliegt, neapskaut, dusmoties un uzvilkties. Runa ir par proporcionalitāti: tas ir dzīvesveids vai atsevišķi gadījumi.
‘TRŪKA MĪLESTĪBAS’ – tas ir kad:
- Mīlēja ar nosacījumiem, par rīcību un darbībām. Dabūji desmit – labs bērns, dabūji divi – slikts. Miskasti iznesi – malacis, meitiņ. Neiznesi – neciešams bērns;
- Laiku veltīja fragmentāri: „Runā ātrāk, mēs esam aizņemti.” Un tā regulāri, nepieslēdzot uzmanību;
- Apslāpēja bērna jūtas: „Neraudi!” „Nu, ko tu čīksti?” „Nebēdājies!” un citi līdzīgi „nejūti”;
- Kritikas brīdī nevarēja pārdzīvot kaunu par savu bērnu un nostājās skolotāja vai citu cilvēku pusē;
- Neinteresējās par bērna domām un iekšējo pasauli;
- Uzspieda savu viedokli;
- Mulsināja psihi ar pretrunīgiem skaidrojumiem, par vienu un to pašu rīcību reizēm aizrādīja, reizēm uzslavēja;
- Uzskatīja, ka bērns ir ārēji nepievilcīgs, un par to atgādināja;
- Neapskāva, neteica mīļus vārdus;
- Pielietoja fizisko un psiholoģisko vardarbību;
- Utml.
‘Pietiekami’ mīlēts bērns mācās sevi mīlēt, ‘nepietiekami mīlēts’ – nemīlēt. Pietiekami mīlēts juta, kā ir būt pieņemtam, aizsargātam, atbalstītam. Nepietiekami mīlēts – kā ir būt atgrūstam un ignorētam. Psiholoģijas valodā ‘pietiekami mīlēts’ saucas ‘droša pieķeršanās’: kad bērnam ir stingra pārliecība par savu svarīgumu un vērtību savu vecāku acīs.
KĀ VEIDOT DROŠU PIEĶERŠANOS
1. MĪLĒT AR BEZNOSACĪJUMU MĪLESTĪBU UN ATRASTIES BĒRNA PUSĒ
Tipiska situācija – skolotājs žēlojas vecākiem, kritizē nevis rīcību, bet personību. Nevis ‘saņēma divnieku’, bet ‘stulbs’, nevis ‘nejauši aizķēra klasesbiedru’, bet ‘agresīvais kauslis’, nevis ‘aizmirsa savu maiņu’, bet ‘aizmārša’. Vecāks kauna vadīts pievienojas skolotājam. Nu, jā, viņš mums īsts aunapiere, un vispār: pastulbs, slikts, var teikt – nekam nederīgs, piedodiet, lūdzu, šitam sliktajam zēnam.
Un tad bērns sāk uztvert nodevību un publisku noniecināšanu kā normu. Ka pret viņu var tā attiekties. Jo vecāks taču neaizstāvēja, bet normalizēja pazemojošo situāciju. Divdesmit gadus vēlāk kolēģa replika ‘Tava atskaite īsti neder’ tiks sadzirdēta kā ‘Tu nu gan esi stulbs’. Pietiekami mīlētais paprasīs, kā to izlabot, bet nepietiekami mīlētais saklausīs aizvainojumu.
Pietiekami mīlētais zina, ka kļūdīties ir normāli, ka ar viņu viss ir kārtībā. Nepietiekami mīlētais darbības vērtējumu saista ar personības aizskaršanu, un frāze ‘nederīga atskaite’ tiek uztverta kā uzbrukums.
Mūsu kultūrā cilvēkos var novērot milzīgu mīlestības trūkumu un sajūtu, ka viņi nav pietiekami labi. Nevainīga frāze izsauc agresijas vilni. Tur dumpojas nepietiekami mīlētas meitenītes un puisēni, kurus bērnībā neviens neaizsargāja un neteica: „Nu, ko jūs tādu runājat, jums ir brīnišķīgs, talantīgs bērns. Dabūja divi, bet tas jau viņu nepadara sliktāku. Ikviens var kļūdīties, nav ideālu cilvēku. Padomāsim kopā, kā to izlabot.” To dienu kauns izpaužas šodien un pieprasa aizsardzību pat tur, kur neviens neuzbrūk.
2. DOT BĒRNAM PIETIEKAMI DAUDZ MĪLESTĪBAS
Bērnam ar katru savu ķermeņa šūniņu ir jājūt, ka viņš ir gribēts, ka par viņu priecājas, ka viņu mīl. Ka viņš ir. Viņš – atsevišķs, viņš pats, nevis vecāku cerību turpinājums.
Salīdziniet divus apsveikumus:
„Daudz laimes dzimšanas dienā! Esi laba meitenīte, klausi mammu un tēti, pelni labas atzīmes un neizlutinies. Vēlam tev labi pabeigt mācību gadu, tad nopirksim tev iPhone.” un „Tu esi mūsu mīļā meita, mēs esam priecīgi būt par taviem vecākiem. Lai arī kas atgadītos, zini – mēs tev esam. Mēs tevi vienmēr atbalstīsim. Tavā priekšā ir simtiem ceļu; mēģini, izvēlies, bet mēs vienmēr būsim tev līdzās un atbalstīsim. Mēs tevi mīlam.”
Jūtat atšķirību? Pirmais ir par vecāku cerībām, tajā nav ne vārda par mīlestību. Otrais – par meitu un viņas vajadzībām. Protams, ka ir ļoti grūti ielūkoties bērna dvēselē, saskatīt pašu labāko un par to stāstīt, atbalstīt. Lai to izdarītu, ir jāprot atbalstīt arī pašam sevi.
3. SASKATĪT BĒRNĀ PERSONĪBU, ATZĪT UNIKALITĀTI
Pieņemt aizraušanos un atšķirt prieku no aizraušanās. Nevis: „Kāds gan no tevis ģitārists, ko tu tur strinkšķini”, bet „Skat, kāda interesanta aizraušanās, uzspēlēsi man kaut ko?” Neuzstādīt ultimātus „Mēs esam mediķu dinastija, tu nekad nebūsi dizaineris”. Tūkstošiem, nē simtiem tūkstošu diplomu tiek nolikti maliņā uzreiz pēc to iegūšanas. Diploms – vecākiem, pēc tam sākas sevis meklējumi. Mīlēt – tas nozīmē palīdzēt bērnam atrast sevi, viņa talantus, nevis novērst viņu no šiem meklējumiem.
Ir svarīgi saprast un pieņemt temperamenta tipu. Viens atrod, garām skrienot, citam nepieciešams ilgāks laiks dziļākām pārdomām; kādam ir attīstīta dzirdes uztvere, kāds ir vizuālais tips; kāds ir centīgs, kāds cits lēnīgs. Un tas nepadara bērnu sliktu vai labu. Tāda viņu daba ir radījusi. Ja bērns ir lēnīgs, jūs nekad no viņa neiztaisīsiet ģeniālu sprinteri. Uztaisīsiet viduvējību, salaužot to, ar ko viņš tiešām būtu izcēlies.
4. SKAIDRI SAPROTAMA UZSLAVAS UN SODU SISTĒMA
Nesen netālu esošā kafejnīcā sēdēja kāda dāma ar sunīti, kurš nemitīgi smilkstēja, prasot ēdienu. Dāma viņu reizēm apsauca, bet reizēm iedeva kādu kārumiņu. Suņuks nezināja, kas sekos viņa smilkstieniem: rājiens vai gardums. Viņš smilkstēja, pieglauda austiņas, tomēr prasīja. Viņa apziņā esošajā pasaules kopainā nebija izpratnes: ‘nedrīkst nozīmē nedrīkst’. Ar bērniem ir tāpat, ja nav robežu un skaidru noteikumu tad viņu domās un dzīvē rodas haoss.
Avots: firstpsy.com
Tulkoja: Geštaltpraktiķis Kaspars Bērziņš
- Mīlēja un pieņēma bez nosacījumiem;
- Veltīja uzmanību;
- Pieņēma jebkādu jūtu izpausmēs: dusmīgu, nervozu, raudošu;
- Palīdzēja pārdzīvot sarežģītas jūtas un periodus;
- Nostājās bērna pusē;
- Interesējās par bērna domām un iekšējo pasauli;
- Palīdzēja bērnam iepazīt sevi un pasauli;
- Uzskatīja, ka bērns ir ārēji pievilcīgs, un par to atgādināja;
- Apskāva, teica mīļus vārdus;
- Vecāki mīlēja sevi, attiecās pret sevi ar cieņu, mācīja ar piemēru;
- utml.
Izlasot šo sarakstu, varētu šķist, ka vecākiem bija jābūt ideāliem. Patiesībā tā nav. Vecāki var uzsprāgt, reizēm sakliegt, neapskaut, dusmoties un uzvilkties. Runa ir par proporcionalitāti: tas ir dzīvesveids vai atsevišķi gadījumi.
‘TRŪKA MĪLESTĪBAS’ – tas ir kad:
- Mīlēja ar nosacījumiem, par rīcību un darbībām. Dabūji desmit – labs bērns, dabūji divi – slikts. Miskasti iznesi – malacis, meitiņ. Neiznesi – neciešams bērns;
- Laiku veltīja fragmentāri: „Runā ātrāk, mēs esam aizņemti.” Un tā regulāri, nepieslēdzot uzmanību;
- Apslāpēja bērna jūtas: „Neraudi!” „Nu, ko tu čīksti?” „Nebēdājies!” un citi līdzīgi „nejūti”;
- Kritikas brīdī nevarēja pārdzīvot kaunu par savu bērnu un nostājās skolotāja vai citu cilvēku pusē;
- Neinteresējās par bērna domām un iekšējo pasauli;
- Uzspieda savu viedokli;
- Mulsināja psihi ar pretrunīgiem skaidrojumiem, par vienu un to pašu rīcību reizēm aizrādīja, reizēm uzslavēja;
- Uzskatīja, ka bērns ir ārēji nepievilcīgs, un par to atgādināja;
- Neapskāva, neteica mīļus vārdus;
- Pielietoja fizisko un psiholoģisko vardarbību;
- Utml.
‘Pietiekami’ mīlēts bērns mācās sevi mīlēt, ‘nepietiekami mīlēts’ – nemīlēt. Pietiekami mīlēts juta, kā ir būt pieņemtam, aizsargātam, atbalstītam. Nepietiekami mīlēts – kā ir būt atgrūstam un ignorētam. Psiholoģijas valodā ‘pietiekami mīlēts’ saucas ‘droša pieķeršanās’: kad bērnam ir stingra pārliecība par savu svarīgumu un vērtību savu vecāku acīs.
KĀ VEIDOT DROŠU PIEĶERŠANOS
1. MĪLĒT AR BEZNOSACĪJUMU MĪLESTĪBU UN ATRASTIES BĒRNA PUSĒ
Tipiska situācija – skolotājs žēlojas vecākiem, kritizē nevis rīcību, bet personību. Nevis ‘saņēma divnieku’, bet ‘stulbs’, nevis ‘nejauši aizķēra klasesbiedru’, bet ‘agresīvais kauslis’, nevis ‘aizmirsa savu maiņu’, bet ‘aizmārša’. Vecāks kauna vadīts pievienojas skolotājam. Nu, jā, viņš mums īsts aunapiere, un vispār: pastulbs, slikts, var teikt – nekam nederīgs, piedodiet, lūdzu, šitam sliktajam zēnam.
Un tad bērns sāk uztvert nodevību un publisku noniecināšanu kā normu. Ka pret viņu var tā attiekties. Jo vecāks taču neaizstāvēja, bet normalizēja pazemojošo situāciju. Divdesmit gadus vēlāk kolēģa replika ‘Tava atskaite īsti neder’ tiks sadzirdēta kā ‘Tu nu gan esi stulbs’. Pietiekami mīlētais paprasīs, kā to izlabot, bet nepietiekami mīlētais saklausīs aizvainojumu.
Pietiekami mīlētais zina, ka kļūdīties ir normāli, ka ar viņu viss ir kārtībā. Nepietiekami mīlētais darbības vērtējumu saista ar personības aizskaršanu, un frāze ‘nederīga atskaite’ tiek uztverta kā uzbrukums.
Mūsu kultūrā cilvēkos var novērot milzīgu mīlestības trūkumu un sajūtu, ka viņi nav pietiekami labi. Nevainīga frāze izsauc agresijas vilni. Tur dumpojas nepietiekami mīlētas meitenītes un puisēni, kurus bērnībā neviens neaizsargāja un neteica: „Nu, ko jūs tādu runājat, jums ir brīnišķīgs, talantīgs bērns. Dabūja divi, bet tas jau viņu nepadara sliktāku. Ikviens var kļūdīties, nav ideālu cilvēku. Padomāsim kopā, kā to izlabot.” To dienu kauns izpaužas šodien un pieprasa aizsardzību pat tur, kur neviens neuzbrūk.
2. DOT BĒRNAM PIETIEKAMI DAUDZ MĪLESTĪBAS
Bērnam ar katru savu ķermeņa šūniņu ir jājūt, ka viņš ir gribēts, ka par viņu priecājas, ka viņu mīl. Ka viņš ir. Viņš – atsevišķs, viņš pats, nevis vecāku cerību turpinājums.
Salīdziniet divus apsveikumus:
„Daudz laimes dzimšanas dienā! Esi laba meitenīte, klausi mammu un tēti, pelni labas atzīmes un neizlutinies. Vēlam tev labi pabeigt mācību gadu, tad nopirksim tev iPhone.” un „Tu esi mūsu mīļā meita, mēs esam priecīgi būt par taviem vecākiem. Lai arī kas atgadītos, zini – mēs tev esam. Mēs tevi vienmēr atbalstīsim. Tavā priekšā ir simtiem ceļu; mēģini, izvēlies, bet mēs vienmēr būsim tev līdzās un atbalstīsim. Mēs tevi mīlam.”
Jūtat atšķirību? Pirmais ir par vecāku cerībām, tajā nav ne vārda par mīlestību. Otrais – par meitu un viņas vajadzībām. Protams, ka ir ļoti grūti ielūkoties bērna dvēselē, saskatīt pašu labāko un par to stāstīt, atbalstīt. Lai to izdarītu, ir jāprot atbalstīt arī pašam sevi.
3. SASKATĪT BĒRNĀ PERSONĪBU, ATZĪT UNIKALITĀTI
Pieņemt aizraušanos un atšķirt prieku no aizraušanās. Nevis: „Kāds gan no tevis ģitārists, ko tu tur strinkšķini”, bet „Skat, kāda interesanta aizraušanās, uzspēlēsi man kaut ko?” Neuzstādīt ultimātus „Mēs esam mediķu dinastija, tu nekad nebūsi dizaineris”. Tūkstošiem, nē simtiem tūkstošu diplomu tiek nolikti maliņā uzreiz pēc to iegūšanas. Diploms – vecākiem, pēc tam sākas sevis meklējumi. Mīlēt – tas nozīmē palīdzēt bērnam atrast sevi, viņa talantus, nevis novērst viņu no šiem meklējumiem.
Ir svarīgi saprast un pieņemt temperamenta tipu. Viens atrod, garām skrienot, citam nepieciešams ilgāks laiks dziļākām pārdomām; kādam ir attīstīta dzirdes uztvere, kāds ir vizuālais tips; kāds ir centīgs, kāds cits lēnīgs. Un tas nepadara bērnu sliktu vai labu. Tāda viņu daba ir radījusi. Ja bērns ir lēnīgs, jūs nekad no viņa neiztaisīsiet ģeniālu sprinteri. Uztaisīsiet viduvējību, salaužot to, ar ko viņš tiešām būtu izcēlies.
4. SKAIDRI SAPROTAMA UZSLAVAS UN SODU SISTĒMA
Nesen netālu esošā kafejnīcā sēdēja kāda dāma ar sunīti, kurš nemitīgi smilkstēja, prasot ēdienu. Dāma viņu reizēm apsauca, bet reizēm iedeva kādu kārumiņu. Suņuks nezināja, kas sekos viņa smilkstieniem: rājiens vai gardums. Viņš smilkstēja, pieglauda austiņas, tomēr prasīja. Viņa apziņā esošajā pasaules kopainā nebija izpratnes: ‘nedrīkst nozīmē nedrīkst’. Ar bērniem ir tāpat, ja nav robežu un skaidru noteikumu tad viņu domās un dzīvē rodas haoss.
Avots: firstpsy.com
Tulkoja: Geštaltpraktiķis Kaspars Bērziņš
