10.mīts. Es atvedu savu bērnu pie psihologa, tad, lai viņš arī dara savu darbu un izdara ar viņu kaut ko...!
Realitāte: Katram vecākam, kurš meklē speciālista palīdzību savas, citu cilvēku vai mācību iestādes iniciatīvas dēļ, ir jāzina, ka darbs ar bērnu notiek tikai sadarbībā ar vecākiem. Tātad ilūzija par psihologu kā burvju nūjiņu, kurš bērnu salabos ir jāaizmirst jau no paša sākuma.
Bērns dzīvo ģimenē, sistēmā ar savu hierarhiju, kārtību, noteikumiem, attiecībām, noslēpumiem u.c., tāpēc, visbiežāk, ikviena bērna problēma, piemēram, uzvedības traucējumi, motivācijas trūkums, runāšana par vēlmi nomirt, slapināšanās gultā u.tml. ir ģimenes grūtību atspoguļojums jeb bērna reakcija uz tām. Bērns pilda ģimenes spoguļa funkciju, kurš atspoguļo ikvienu grūtību un problēmu, kas tajā pastāv, īpaši attiecību problēmas. Šī iemesla dēļ, darbā ar bērniem tiek iesaistīts vecāks, kurš bērnu atveda pie psihologa, reizēm pat visa ģimene, ja šāda iespēja pastāv.
Ja vecāks nav gatavs pārmaiņām vai nav gatavs uzņemties līdzatbildību par pārmaiņām ģimenē, kuras notiks, kad bērna grūtības tiks pārvarētas, nav gatavs ieguldīt savus emocionālos un fiziskos resursus bērna grūtību atrisināšanā, diemžēl, bet visticamāk noturīgas izmaiņas nav sagaidāmas.
Lai vislabākajā veidā palīdzētu bērnam, arī pašiem vecākiem ir jāiemācās dzirdēt, mijiedarboties, palīdzēt un mīlēt savu bērnu tā, lai grūtos dzīves brīžos sniegtu bērnam visu nepieciešamo mierinājumu, drošību, atbalstu un palīdzību. Jāizvērtē pastāvošās attiecības starp ģimenes locekļiem, komunikācijas veids, konfliktu risināšanas stratēģijas, veidi kā ģimenes locekļi reaģē un tiek galā ar krīzēm, kā reaģē uz bērna emocijām un stresa izpausmēm. Psihologs palīdzēs šīs iemaņas apgūt vai pilnveidot, lai paaugstinātu darba ar bērnu efektivitāti un nodrošinātu rezultātu noturību ilgtermiņā. Ilgtermiņa rezultātu spēs nodrošināt tieši komandas darbs starp psihologu un motivētu un atbildīgu vecāku.
Izņēmumi ir bez vecāku gādības palikušie bērni vai bērni smagas krīzes gadījumā, kad primāri darbs, tomēr, notiek ar bērnu, viņa emocionālā un psihiskā stāvokļa stabilizēšana. Lai gan arī šajos gadījumos tiek meklētas iespējas un apzināti pieaugušie, kuri uzņēmušies atbildību par bērnu, piemēram, instanču darbinieki ar kuriem tiek veidota cieša sadarbība, sniegtas rekomendācijas par bērna emocionālā stāvokļa stabilizēšanai nepieciešamajiem faktoriem, piemēram, vides vai ikdienas rutīnas izmaiņām.
Kā redzat, bez laika, finansiālajām iespējām un zinoša speciālista, efektīvai sadarbībai ar apmierinošu un ilgtermiņa rezultātu ir vajadzīga arī vecāka motivācija, spēja uzņemties atbildību un gatavība aktīvi līdzdarboties procesā, kurš vērsts uz to, lai palīdzētu atrisināt bērna grūtības, kuru dēļ vecāki vērsušies pēc palīdzības.
Motivāciju, apņemšanos un drosmi vēlot,
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite Natālija Morozova
Bērns dzīvo ģimenē, sistēmā ar savu hierarhiju, kārtību, noteikumiem, attiecībām, noslēpumiem u.c., tāpēc, visbiežāk, ikviena bērna problēma, piemēram, uzvedības traucējumi, motivācijas trūkums, runāšana par vēlmi nomirt, slapināšanās gultā u.tml. ir ģimenes grūtību atspoguļojums jeb bērna reakcija uz tām. Bērns pilda ģimenes spoguļa funkciju, kurš atspoguļo ikvienu grūtību un problēmu, kas tajā pastāv, īpaši attiecību problēmas. Šī iemesla dēļ, darbā ar bērniem tiek iesaistīts vecāks, kurš bērnu atveda pie psihologa, reizēm pat visa ģimene, ja šāda iespēja pastāv.
Ja vecāks nav gatavs pārmaiņām vai nav gatavs uzņemties līdzatbildību par pārmaiņām ģimenē, kuras notiks, kad bērna grūtības tiks pārvarētas, nav gatavs ieguldīt savus emocionālos un fiziskos resursus bērna grūtību atrisināšanā, diemžēl, bet visticamāk noturīgas izmaiņas nav sagaidāmas.
Lai vislabākajā veidā palīdzētu bērnam, arī pašiem vecākiem ir jāiemācās dzirdēt, mijiedarboties, palīdzēt un mīlēt savu bērnu tā, lai grūtos dzīves brīžos sniegtu bērnam visu nepieciešamo mierinājumu, drošību, atbalstu un palīdzību. Jāizvērtē pastāvošās attiecības starp ģimenes locekļiem, komunikācijas veids, konfliktu risināšanas stratēģijas, veidi kā ģimenes locekļi reaģē un tiek galā ar krīzēm, kā reaģē uz bērna emocijām un stresa izpausmēm. Psihologs palīdzēs šīs iemaņas apgūt vai pilnveidot, lai paaugstinātu darba ar bērnu efektivitāti un nodrošinātu rezultātu noturību ilgtermiņā. Ilgtermiņa rezultātu spēs nodrošināt tieši komandas darbs starp psihologu un motivētu un atbildīgu vecāku.
Izņēmumi ir bez vecāku gādības palikušie bērni vai bērni smagas krīzes gadījumā, kad primāri darbs, tomēr, notiek ar bērnu, viņa emocionālā un psihiskā stāvokļa stabilizēšana. Lai gan arī šajos gadījumos tiek meklētas iespējas un apzināti pieaugušie, kuri uzņēmušies atbildību par bērnu, piemēram, instanču darbinieki ar kuriem tiek veidota cieša sadarbība, sniegtas rekomendācijas par bērna emocionālā stāvokļa stabilizēšanai nepieciešamajiem faktoriem, piemēram, vides vai ikdienas rutīnas izmaiņām.
Kā redzat, bez laika, finansiālajām iespējām un zinoša speciālista, efektīvai sadarbībai ar apmierinošu un ilgtermiņa rezultātu ir vajadzīga arī vecāka motivācija, spēja uzņemties atbildību un gatavība aktīvi līdzdarboties procesā, kurš vērsts uz to, lai palīdzētu atrisināt bērna grūtības, kuru dēļ vecāki vērsušies pēc palīdzības.
Motivāciju, apņemšanos un drosmi vēlot,
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite Natālija Morozova
