8.daļa. Disociatīvs raksturs

Vēl salīdzinoši nesenā pagātnē disociatīvs raksturs vai disociatīva rakstura traucējumi tika uzskatīti par eksotiskiem un ārkārtēji retiem, tomēr kā izrādās, - tā nebūt nav. Ir cilvēki, kuri disociāciju izmanto tik meistarīgi, hroniski un automātiski, ka vairs nav šaubu, ka eksistē cilvēki, kuru raksturu var droši saukt kā disociatīvu. Par disociāciju izsmeļoši ir runāts citā rakstā, tomēr, īsumā šķiet būtiski atgādināt, ka disociācija ir psihiskās aizsardzības mehānisms, kurš strādā kā slēdzis – ieslēgt/izslēgt jūtas, fiziskas sajūtas, atmiņas, Es izjūtu.
Disociācija dod iespēju nejust fiziskas vai emocionālas sāpes, atslēgties no realitātes, izkāpt no sava ķermeņa, reizēm pat depersonalizēties jeb pārstāt apzināties pašam sevi, piedzīvot sevi kā citu Es.
Jo augstāks ir stresa līmenis, jo ekstrēmāka kļūst disociācijas forma, reizēm pat līdz pilnīgai Es izjūtas zaudēšanai un sevis izjūtas aizstāšanai ar kādu citu personības daļu. Šīs daļas eksistē atsevišķi kā Es lauskas nevis integrēti patības aspekti, kuri ļauj sevi izjust kā vienotu veselumu, kurš ir dažāds savās cilvēcīgajās izpausmēs.
Disociatīvs raksturs ir pamatā disociatīviem jeb multipliem personības traucējumiem pēc DSM-V. Jāmin gan, ka disociatīva rakstura, nemaz jau nerunājot par disociatīvu jeb multiplu personības traucējumu diagnosticēšanu pēc DSM-V ir ārkārtēji grūta. Pētījumi rāda, ka šīs diagnozes uzstādīšana prasa vidēji 12 – 20 gadus. Viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc tā notiek ir atšķelto, dažādo Es daļu dažādie simptomi. Dažādās Es daļas, visbiežāk, demonstrē dažādas grūtības, pataloģijas, vajadzības, reizēm pat pilnīgi dažādus raksturus, uzvedības manieres, runas stilu. Tā, piemēram, uz terapiju visbiežāk nāk depresīvi trauksmainā Es daļa, tikai pēc ilgāka laika terapeitam ir iespēja vērot, ka klients mēdz mainīties, mainās tēmas par, kurām klients runā, iepriekšējās mēdz tikt atzītas kā nesvarīgas, mainās noskaņojums, attieksmes pret sevi un citiem, neverbālā ķermeņa valoda, runas stils, enerģijas līmenis, Es izjūta, kura pēkšņi, kā no zila gaisa, kļuvusi pilnīgi pretēja tai, kādu klients demonstrēja iepriekšējā tikšanās reizē. Cilvēka dažādie Es patiesi var būt ar dažādām diagnozēm, var tikt diagnosticēta depresija, OKT, šizotipiski, robežstāvokļa u.c. traucējumi. Diagnoze tiek uzstādīta balstoties uz tās Es daļas analīzi un vērojumiem, kura atnākusi pēc palīdzības. Diagnosticēšanu noteikti neatvieglo arī tas, ka pats cilvēks var neapzināties, ka viņš ir saskaldīts neskaitāmos Es.
Cilvēkiem ar disociatīvu raksturu psihiatri uzstāda dažādas diagnozes – sākot ar robežstāvokļa personības traucējumiem, beidzot ar šizotipiskiem traucējumiem vai pat šizofrēniju. Un nav jau nekāds brīnums, vairums cilvēku ar disociatīvu raksturu nemaz nezina, ka viņš ir klasificējams kā disociatīvs. Disociatīva rakstura cilvēka Es sistēma, neskatoties uz savu saskaldītību, tomēr strādā kā Šveices pulksteņa mehānisms. Viens no šīs sistēmas galvenajiem uzdevumiem ir paturēt noslēpumā sistēmas eksistēšanu pat no paša cilvēka, kuru varam iztēloties kā kodola jeb oriģinālo Es, lai neizraisītu viņā emocijas, kuras, visticamāk, liks sastingt šausmās.
Psihiatri visbiežāk uzstāda diagnozes atsevišķajām jeb atšķeltajām Es daļām, kuras patiesi mēdz būt gan depresīvas, gan šizotipiskas, gan psihotiskas u.tml. Disociatīva rakstura cilvēks atkarībā no Es daļas ar kuru viņš identificējies var funkcionēt jebkurā no trijiem organizācijas līmeņiem (skat pirmo rakstu), var demonstrēt dažādus simptomus, tādējādi radot apjukumu ne tikai psihiatrā un terapeitā, kurš strādā ar cilvēku, bet radīt apjukumu arī pašā klientā “Es nesaprotu, kas esmu. Vienu brīdi esmu tāds, citā cits. Manī nav īstā Es”.
Svarīgi saprast, ka disociācija nav mistika vai no citas planētas atlidojusi dīvainība, disociācija ir ekstrēms adaptēšanās mehānisms, jo citi psihiskās aizsardzības mehānismi savulaik bijuši nepietiekami spēcīgi un palīdzoši, lai bērns spētu tikt galā ar neizturamo realitāti. Disociatīvs raksturs ir kā ekstrēmas formas hronisks pēctraumatiskais sindroms, kurš nepāriet gadiem vai pat gadu desmitiem.
Savā būtībā disociatīvs raksturs neatšķiras no citiem personības raksturiem, kurus veido specifiska bērnības aina un psihiskie aizsardzības mehānismi, kuri savulaik bija palīdzoši, lai tiktu galā ar realitāti, taču kļuva mazadaptīvi pieaugušo vecumā tādējādi veidojot noturīgu rakstura pataloģiju.
Ja disociatīva rakstura ietvaros disociācija nav ekstrēma, apkārtējie var pat nepamanīt krasas maiņas starp Es stāvokļiem.Tiesa cilvēkus var mulsināt pēkšņas garastāvokļa svārstības, pēkšņas vēlmju un plānu maiņas, izmaiņas attieksmēs, runas vai uzvedības stilā. Nereti pats cilvēks sevi drīzāk izjūt kā emocionāli nestabilu un nepastāvīgu kā disociatīvu. Un patiesi, ja runa nav par ekstrēmu disociācijas formu ar sekojošu amnēziju pēc Es maiņas, cilvēks visu mūžu var nodzīvot tā arī neuzzinot ka savā pamata struktūrā/raksturā viņš ir disociatīvs. Psihiatru visbiežāk uzstādītā diagnoze būs robežstāvokļa vai šizotipiski personības traucējumi ar aizdomām uz šizofrēniju.
Taisnības labad jāatzīst, ka arī terapeiti, kuri strādā mēnešiem vai pat gadiem var nesaprast, ka viņu klients pēc būtības ir disociatīvs.
Kā veidojas disociatīvs raksturs?
Visbiežāk runa būs par hronisku emocionālu, fizisku vai pat seksuālu vardarbību. Vecāki paši bijuši vardarbīgi vai arī nav bijuši spējīgi bērnam palīdzēt un vardarbību novērst. Literatūrā minēts, ka nereti vecāki paši bijuši disociatīvi, tāpēc nav spējuši objektīvi izvērtēt vardarbības pakāpi un riskus, kuriem bērns pakļauts vai pat nav spējuši pamanīt vardarbības aktu kā tādu. Ir dzirdēti gadījumi, kad mātes devušās uz virtuvi un, pannām skanot, gatavojušas ēst, nedzirdot, kā blakus istabā raud vai lūdzas pēc palīdzības viņas bērns.
Ir gadījumi, kad vecāks savā raksturā nav disociatīvs, taču vielu atkarības un pārmērīgas lietošanas dēļ hroniski atradies mākslīgā disociācijā, tādējādi neredzot vai nespējot novērst pret bērnu vērsto vardarbību. Pēdējā gadījumā, vecākam, nereti raksturīga amnēzija, viņš neatceras, kas notika, tādējādi nespēj palīdzēt un izskaidrot bērnam kas notika iepriekšējā dienā vai vakarā. Bērns uzaug apjukumā, šausmās, zināšanā, ka pieaugušais netaisās vai nevar viņam palīdzēt. Šādos dzīves apstākļos, kuri ir hroniski, bērns sāk izdomāt personības raksturus vai iedomu draugus, kuri prot nejust fiziskas sāpes, prot izkāpt no ķermeņa un visu vērot kā šausmīgā filmā, atslēgt savas jūtas un dzīvot hroniskā tukšuma stāvoklī, jo jūtas ir neizturamas. Ja dzīves apstākļi joprojām ir nelabvēlīgi, vecāki atbalsta bērna nejušanu, nerunāšanu par šausmām, kuras notiek ģimenē vai pat soda, ja bērns mēģina gūt kaut kripatu aizsardzības un rūpju, bērns saskalda sevi tik daudzos Es, cik nepieciešams, lai psihiski izdzīvotu. Tiek radīts varmāka vai aizstāvis, kurš spēs parūpēties par sevi, tiek radīts tēls, kurš neko nejūt, lai glābtos vardarbības akta laikā, tiek pilnībā atšķelts upuris, kurš piedzīvo šausmas, glabā atmiņas par notikumiem. Tiek radīti neskaitāmi Es, kuru funkcija ir palīdzēt izdzīvot un funkcionēt kā veselam, normālam cilvēkam. Vairumā gadījumu tas arī izdodas. Galvenā disociācijas funkcija ir atšķelt nost neizturamo pieredzi, turēt to maksimāli tālu no apziņas un funkcionēt caur tām Es daļām, kuras par vardarbību var pat nenojaust. Parasti gan ir viena vai pāris daļas, kuras zina par citu daļu eksistēšanu un spēj ar tām mijiedarboties.
Interesanti, ka disociatīvs klients visbiežāk noliedz jebkādas traumatiskas pieredzes esamību pagātnē, viņš ir pilnībā pārliecināts, ka uzauga normālā ģimenē “Nu, jā, reizēm gan vajadzēja klusi raudāt spilvenā, lai neviens nedzird”. Tikai pēc ilgāka sadarbības laika ar terapeitu, klients sāk atminēties, ka tik skaista, mierīga un rožaina, bērnība tomēr nebija viss.
Terapijas mērķis. Tikai pēc ilgāka laika, kad terapeitiskās attiecības kļuvušas pietiekami drošas, klients sāks apzināties un pamanīt dažādos Es, piedzīvot kā notiek šo Es mainīšanās, spēs runāt par tām, iespējams, pat brīvāk demonstrēt dažādās Es daļas terapeitam (reizēm apzinoties, reizēm nē, ka tas tiek darīts). Drošas un efektīvas sadarbības gadījumā dažādās Es daļas pašas izjutīs vēlmi atklāties, nākt uz terapiju, runāt par sev nozīmīgiem jautājumiem, uzdot sev nozīmīgus jautājumus, saņemt atbildes, veidot personiskas attiecības ar terapeitu.
Skaidrs, ka emocionāli sāpīgākā terapijas daļa būs upura daļas atrašana un ļaušana viņai runāt, atcerēties, raudāt, ciest. Būs nepieciešams palīdzēt izstrādāt un tikt galā traumatisko pieredzi, kura, savulaik, lika sevi sašķaidīt neskaitāmos gabalos, lai tiktu galā ar neizturamo pieredzi. Šis nebūt nebūs viegls terapijas posms, jo pārāk intensīvu emociju gadījumā, klients atkal pārslēgsies jeb identificēsies ar to patības daļu, kura, piemēram, nejūt emocijas vispār vai noliedz vardarbības faktu pagātnē kā tādu. Darbs pie primārās traumas, kura lika aktivizēties un nostiprināties disociācijai kā primārajam aizsardzības mehānismam, būs ilgstošs un pakāpenisks. Ar katru reizi upura daļa spēs runāt un just brītiņu ilgāk pirms atkal pārslēgsies uz citu daļu.
Galvenais terapijas mērķis būs dažādo Es daļu integrācija jeb, kā minimums, efektīvas komunikācijas un sadarbības izveidošana starp dažādajiem Es stāvokļiem, kuri agrāk dzīvoja “katrs savu dzīvi”.
Ikviens speciālists, kurš strādā ar cilvēkiem, kuri klasificējami kā disociatīvi, zina, ka viņš strādā ar vienu cilvēku, kura iekšējā pasaulē Es ir saskaldīts jeb dezorganizēts. Terapeits zina, ka katra šī atsevišķā Es ciešanas ir īstas un katrai no šīm daļām ir nepieciešama palīdzība. Kā ir būt terapeitam, kurš strādā ar klientu ar disociatīvu raksturu? Tas ir kā strādāt ar pāri, pildīt pāra terapeita funkciju, lai palīdzētu dažādajiem Es iepazīt vienam otru un pilnveidot savstarpēju komunikāciju cerot, ka abi atradīs veidu kā sadzīvot un nedarīt viens otram pāri.
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
Izmantotās literatūras saraksts:
“Psychoanalytic Diagnosis. Understanding Personality Structure in the Clinical Process”. Nancy McWilliams
Disociācija dod iespēju nejust fiziskas vai emocionālas sāpes, atslēgties no realitātes, izkāpt no sava ķermeņa, reizēm pat depersonalizēties jeb pārstāt apzināties pašam sevi, piedzīvot sevi kā citu Es.
Jo augstāks ir stresa līmenis, jo ekstrēmāka kļūst disociācijas forma, reizēm pat līdz pilnīgai Es izjūtas zaudēšanai un sevis izjūtas aizstāšanai ar kādu citu personības daļu. Šīs daļas eksistē atsevišķi kā Es lauskas nevis integrēti patības aspekti, kuri ļauj sevi izjust kā vienotu veselumu, kurš ir dažāds savās cilvēcīgajās izpausmēs.
Disociatīvs raksturs ir pamatā disociatīviem jeb multipliem personības traucējumiem pēc DSM-V. Jāmin gan, ka disociatīva rakstura, nemaz jau nerunājot par disociatīvu jeb multiplu personības traucējumu diagnosticēšanu pēc DSM-V ir ārkārtēji grūta. Pētījumi rāda, ka šīs diagnozes uzstādīšana prasa vidēji 12 – 20 gadus. Viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc tā notiek ir atšķelto, dažādo Es daļu dažādie simptomi. Dažādās Es daļas, visbiežāk, demonstrē dažādas grūtības, pataloģijas, vajadzības, reizēm pat pilnīgi dažādus raksturus, uzvedības manieres, runas stilu. Tā, piemēram, uz terapiju visbiežāk nāk depresīvi trauksmainā Es daļa, tikai pēc ilgāka laika terapeitam ir iespēja vērot, ka klients mēdz mainīties, mainās tēmas par, kurām klients runā, iepriekšējās mēdz tikt atzītas kā nesvarīgas, mainās noskaņojums, attieksmes pret sevi un citiem, neverbālā ķermeņa valoda, runas stils, enerģijas līmenis, Es izjūta, kura pēkšņi, kā no zila gaisa, kļuvusi pilnīgi pretēja tai, kādu klients demonstrēja iepriekšējā tikšanās reizē. Cilvēka dažādie Es patiesi var būt ar dažādām diagnozēm, var tikt diagnosticēta depresija, OKT, šizotipiski, robežstāvokļa u.c. traucējumi. Diagnoze tiek uzstādīta balstoties uz tās Es daļas analīzi un vērojumiem, kura atnākusi pēc palīdzības. Diagnosticēšanu noteikti neatvieglo arī tas, ka pats cilvēks var neapzināties, ka viņš ir saskaldīts neskaitāmos Es.
Cilvēkiem ar disociatīvu raksturu psihiatri uzstāda dažādas diagnozes – sākot ar robežstāvokļa personības traucējumiem, beidzot ar šizotipiskiem traucējumiem vai pat šizofrēniju. Un nav jau nekāds brīnums, vairums cilvēku ar disociatīvu raksturu nemaz nezina, ka viņš ir klasificējams kā disociatīvs. Disociatīva rakstura cilvēka Es sistēma, neskatoties uz savu saskaldītību, tomēr strādā kā Šveices pulksteņa mehānisms. Viens no šīs sistēmas galvenajiem uzdevumiem ir paturēt noslēpumā sistēmas eksistēšanu pat no paša cilvēka, kuru varam iztēloties kā kodola jeb oriģinālo Es, lai neizraisītu viņā emocijas, kuras, visticamāk, liks sastingt šausmās.
Psihiatri visbiežāk uzstāda diagnozes atsevišķajām jeb atšķeltajām Es daļām, kuras patiesi mēdz būt gan depresīvas, gan šizotipiskas, gan psihotiskas u.tml. Disociatīva rakstura cilvēks atkarībā no Es daļas ar kuru viņš identificējies var funkcionēt jebkurā no trijiem organizācijas līmeņiem (skat pirmo rakstu), var demonstrēt dažādus simptomus, tādējādi radot apjukumu ne tikai psihiatrā un terapeitā, kurš strādā ar cilvēku, bet radīt apjukumu arī pašā klientā “Es nesaprotu, kas esmu. Vienu brīdi esmu tāds, citā cits. Manī nav īstā Es”.
Svarīgi saprast, ka disociācija nav mistika vai no citas planētas atlidojusi dīvainība, disociācija ir ekstrēms adaptēšanās mehānisms, jo citi psihiskās aizsardzības mehānismi savulaik bijuši nepietiekami spēcīgi un palīdzoši, lai bērns spētu tikt galā ar neizturamo realitāti. Disociatīvs raksturs ir kā ekstrēmas formas hronisks pēctraumatiskais sindroms, kurš nepāriet gadiem vai pat gadu desmitiem.
Savā būtībā disociatīvs raksturs neatšķiras no citiem personības raksturiem, kurus veido specifiska bērnības aina un psihiskie aizsardzības mehānismi, kuri savulaik bija palīdzoši, lai tiktu galā ar realitāti, taču kļuva mazadaptīvi pieaugušo vecumā tādējādi veidojot noturīgu rakstura pataloģiju.
Ja disociatīva rakstura ietvaros disociācija nav ekstrēma, apkārtējie var pat nepamanīt krasas maiņas starp Es stāvokļiem.Tiesa cilvēkus var mulsināt pēkšņas garastāvokļa svārstības, pēkšņas vēlmju un plānu maiņas, izmaiņas attieksmēs, runas vai uzvedības stilā. Nereti pats cilvēks sevi drīzāk izjūt kā emocionāli nestabilu un nepastāvīgu kā disociatīvu. Un patiesi, ja runa nav par ekstrēmu disociācijas formu ar sekojošu amnēziju pēc Es maiņas, cilvēks visu mūžu var nodzīvot tā arī neuzzinot ka savā pamata struktūrā/raksturā viņš ir disociatīvs. Psihiatru visbiežāk uzstādītā diagnoze būs robežstāvokļa vai šizotipiski personības traucējumi ar aizdomām uz šizofrēniju.
Taisnības labad jāatzīst, ka arī terapeiti, kuri strādā mēnešiem vai pat gadiem var nesaprast, ka viņu klients pēc būtības ir disociatīvs.
Kā veidojas disociatīvs raksturs?
Visbiežāk runa būs par hronisku emocionālu, fizisku vai pat seksuālu vardarbību. Vecāki paši bijuši vardarbīgi vai arī nav bijuši spējīgi bērnam palīdzēt un vardarbību novērst. Literatūrā minēts, ka nereti vecāki paši bijuši disociatīvi, tāpēc nav spējuši objektīvi izvērtēt vardarbības pakāpi un riskus, kuriem bērns pakļauts vai pat nav spējuši pamanīt vardarbības aktu kā tādu. Ir dzirdēti gadījumi, kad mātes devušās uz virtuvi un, pannām skanot, gatavojušas ēst, nedzirdot, kā blakus istabā raud vai lūdzas pēc palīdzības viņas bērns.
Ir gadījumi, kad vecāks savā raksturā nav disociatīvs, taču vielu atkarības un pārmērīgas lietošanas dēļ hroniski atradies mākslīgā disociācijā, tādējādi neredzot vai nespējot novērst pret bērnu vērsto vardarbību. Pēdējā gadījumā, vecākam, nereti raksturīga amnēzija, viņš neatceras, kas notika, tādējādi nespēj palīdzēt un izskaidrot bērnam kas notika iepriekšējā dienā vai vakarā. Bērns uzaug apjukumā, šausmās, zināšanā, ka pieaugušais netaisās vai nevar viņam palīdzēt. Šādos dzīves apstākļos, kuri ir hroniski, bērns sāk izdomāt personības raksturus vai iedomu draugus, kuri prot nejust fiziskas sāpes, prot izkāpt no ķermeņa un visu vērot kā šausmīgā filmā, atslēgt savas jūtas un dzīvot hroniskā tukšuma stāvoklī, jo jūtas ir neizturamas. Ja dzīves apstākļi joprojām ir nelabvēlīgi, vecāki atbalsta bērna nejušanu, nerunāšanu par šausmām, kuras notiek ģimenē vai pat soda, ja bērns mēģina gūt kaut kripatu aizsardzības un rūpju, bērns saskalda sevi tik daudzos Es, cik nepieciešams, lai psihiski izdzīvotu. Tiek radīts varmāka vai aizstāvis, kurš spēs parūpēties par sevi, tiek radīts tēls, kurš neko nejūt, lai glābtos vardarbības akta laikā, tiek pilnībā atšķelts upuris, kurš piedzīvo šausmas, glabā atmiņas par notikumiem. Tiek radīti neskaitāmi Es, kuru funkcija ir palīdzēt izdzīvot un funkcionēt kā veselam, normālam cilvēkam. Vairumā gadījumu tas arī izdodas. Galvenā disociācijas funkcija ir atšķelt nost neizturamo pieredzi, turēt to maksimāli tālu no apziņas un funkcionēt caur tām Es daļām, kuras par vardarbību var pat nenojaust. Parasti gan ir viena vai pāris daļas, kuras zina par citu daļu eksistēšanu un spēj ar tām mijiedarboties.
Interesanti, ka disociatīvs klients visbiežāk noliedz jebkādas traumatiskas pieredzes esamību pagātnē, viņš ir pilnībā pārliecināts, ka uzauga normālā ģimenē “Nu, jā, reizēm gan vajadzēja klusi raudāt spilvenā, lai neviens nedzird”. Tikai pēc ilgāka sadarbības laika ar terapeitu, klients sāk atminēties, ka tik skaista, mierīga un rožaina, bērnība tomēr nebija viss.
Terapijas mērķis. Tikai pēc ilgāka laika, kad terapeitiskās attiecības kļuvušas pietiekami drošas, klients sāks apzināties un pamanīt dažādos Es, piedzīvot kā notiek šo Es mainīšanās, spēs runāt par tām, iespējams, pat brīvāk demonstrēt dažādās Es daļas terapeitam (reizēm apzinoties, reizēm nē, ka tas tiek darīts). Drošas un efektīvas sadarbības gadījumā dažādās Es daļas pašas izjutīs vēlmi atklāties, nākt uz terapiju, runāt par sev nozīmīgiem jautājumiem, uzdot sev nozīmīgus jautājumus, saņemt atbildes, veidot personiskas attiecības ar terapeitu.
Skaidrs, ka emocionāli sāpīgākā terapijas daļa būs upura daļas atrašana un ļaušana viņai runāt, atcerēties, raudāt, ciest. Būs nepieciešams palīdzēt izstrādāt un tikt galā traumatisko pieredzi, kura, savulaik, lika sevi sašķaidīt neskaitāmos gabalos, lai tiktu galā ar neizturamo pieredzi. Šis nebūt nebūs viegls terapijas posms, jo pārāk intensīvu emociju gadījumā, klients atkal pārslēgsies jeb identificēsies ar to patības daļu, kura, piemēram, nejūt emocijas vispār vai noliedz vardarbības faktu pagātnē kā tādu. Darbs pie primārās traumas, kura lika aktivizēties un nostiprināties disociācijai kā primārajam aizsardzības mehānismam, būs ilgstošs un pakāpenisks. Ar katru reizi upura daļa spēs runāt un just brītiņu ilgāk pirms atkal pārslēgsies uz citu daļu.
Galvenais terapijas mērķis būs dažādo Es daļu integrācija jeb, kā minimums, efektīvas komunikācijas un sadarbības izveidošana starp dažādajiem Es stāvokļiem, kuri agrāk dzīvoja “katrs savu dzīvi”.
Ikviens speciālists, kurš strādā ar cilvēkiem, kuri klasificējami kā disociatīvi, zina, ka viņš strādā ar vienu cilvēku, kura iekšējā pasaulē Es ir saskaldīts jeb dezorganizēts. Terapeits zina, ka katra šī atsevišķā Es ciešanas ir īstas un katrai no šīm daļām ir nepieciešama palīdzība. Kā ir būt terapeitam, kurš strādā ar klientu ar disociatīvu raksturu? Tas ir kā strādāt ar pāri, pildīt pāra terapeita funkciju, lai palīdzētu dažādajiem Es iepazīt vienam otru un pilnveidot savstarpēju komunikāciju cerot, ka abi atradīs veidu kā sadzīvot un nedarīt viens otram pāri.
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
Izmantotās literatūras saraksts:
“Psychoanalytic Diagnosis. Understanding Personality Structure in the Clinical Process”. Nancy McWilliams