10.daļa. Mazohistisks raksturs
Mazohistisku raksturu citādi varam dēvēt arī kā pašdestruktīvu. Sākotnēji mazohisms tika attiecināts tikai uz seksuālas baudas gūšanu caur fiziskām ciešanām un pazemojumiem, taču vēlāk mazohistiska rakstura jēdziens tika paplašināts. Mūsdienās ar mazohistisku raksturu saprotam, tajā skaitā, neseksuālas uzvedības veidus, kuru mērķis ir sagādāt baudu vai atvieglojumu caur sāpēm vai ciešanām.
Mazohisms var būt dažāds, tā, piemēram, jaunā māmiņa ir mazohistiska attiecībā pret sevi, kad pilnībā nododas zīdaiņa vajadzību apmierināšanai. Arī dabā sastopamas daudzas dzīvnieku sugas, kuras mazohistiski atdod sevi visu savu mazuļu izdzīvošanas dēļ.
Akls altruisms, dzīvošana citiem un izdabāšana, lai tikai citiem labi arī ir mazohisma forma. Mazohismā ir kaudze sekundāro ieguvumu, kuru dēļ kaut kas tiek vai netiek darīts.
Šodien tuvāk papētīsim mazohistisku raksturu, kurš tuvāks pataloģiskajam galam neatkarīgi no tā vai ikdienas funkcionēšana notiek neirotiskajā, robežstāvokļa vai psihotiskajā līmenī (skat pirmo rakstu). Tāpat uzsvēršu, ka mēs nerunājam par mazohismu kā mīlestību uz ciešanām. Cilvēks ar mazohistisku raksturu cieš cerot vai sagaidot kādu labumu sev, jeb gūstot, tā saucamo, sekundāro ieguvumu no ciešanām neatkarīgi no tā vai šis process notiek apzināti vai arī nē.
Sekundārs ieguvums var būt uzmanība, rūpes, citu sajūsma, iespēja atpūsties vai vainot citus, tā var būt arī triumfa sajūta pār otru redzot otra bezpalīdzību vai šausmas. Ekstremālāks mazohistiska rakstura piemērs būtu sieviete, kura cieš no vardarbības, taču attiecības nepamet. Rodas loģisks jautājums, kāpēc? Iemesli var būt ļoti dažādi, taču, iespējams, sieviete cieš vardarbību, jo tas viņai liek justies stiprākai, spējīgākai stāvēt pāri nesaskaņām ģimenē, iespējams, viņas mērķis ir saglabāt ģimeni vai laimīgas ģimenes fasādi upurējot pati savu fizisko drošību vai pat dzīvību. Iespējams viņa paliekot vardarbīgās attiecībās cenšas bēgt no vientulības, kas šausmina sievieti vairāk par mājās notiekošo vardarbību. Iespējams sieviete jūt varu pār varmāku, jo pēc vardarbības akta vienmēr seko asaru pilnas atvainošanās, dāvanas, solījumi un zvēresti mainīties, nekad vairs nepacelt roku vai balsi. Iespējams, palikšana vardarbīgās attiecībās ir neapzināts mēģinājums sodīt sevi. Tie visi ir sekundārie ieguvumi kuri iegūstami, ja izvēlamies vai atļaujam sev darīt pāri. Ir arī ducis citu neapzinātu situāciju, kurās mazohistiska rakstura cilvēks var iekļūt, lai gūtu labumu, piemēram, paklūp un nejauši salauž kāju, lai mēnesi neietu uz darbu vai neapmeklētu operu ar sievu.
Nereti vērojams, ka cilvēkam ar mazohistisku raksturu ir arī depresīva rakstura tendences un otrādi. Atsevišķi autori šādu kombināciju dēvē par depresīvi – mazohistisku, turklāt uzsver ka neirotiskajā līmenī funkcionējošo cilvēku vidū tieši šī kombinācija ir visbiežāk sastopama.
Būtiskākā atšķirība starp depresīvu un mazohistisku raksturu ir tajā, ka mazohistiska rakstura gadījumā dusmas, naids, netaisnības jūtas būs vieglāk ierosināmas kā depresīva rakstura cilvēkā. Mazohistiska rakstura cilvēks jutīs, ka cieš nepelnīti, notiekošais ar viņu ir netaisnīgi vai pat sliktas karmas vai kāda lāsta iemesls (maģiskās domāšanas iespaidā). Cilvēks darīs visu iespējamo, lai atbrīvotos no depresīvām sajūtām, pretosies mokošajām jūtām un aktīvi centīsies no tām atbrīvoties, sliktākajā gadījumā mērķtiecīgi izmantojot pašdestruktīvus veidus.
Mazohistiska rakstura cilvēka arsenālā ir milzīgs daudzums dažādu veidu kā apzināti vai neapzināti sev kaitēt, sabotēt attiecības u.tml. Tā, piemēram, viens no veidiem kā mazohistiska rakstura cilvēks var mēģināt kontrolēt situāciju, lai izvairītos no, piemēram, iedomāta atraidījuma, atlaišanas, kritikas, ir eskalēt situāciju tik tālu lai iedomātā situācija patiešām notiek. Tas dod cilvēkam iedomātu kontroles sajūtu par sliktā notikuma notikšanas vietu, laiku un apstākļiem, kas būtiski samazina aizvien pieaugošo spriedzi gaidot, kad sliktais notiks pats no sevis "Redzi? Es taču teicu, ka mani atlaidīs!". Variants, ka iedomātā sliktā situācija var arī nenotikt, protams, nepastāv. Reizēm sevis mocīšana, piemēram, nemitīga paškritika ir veids kā sodīt otru "Skaties kā es tagad ciešu tevis dēļ" vai arī veids kā manipulēt ar otru "Skaties kā es ciešu. Tu tiešām neko nedarīsi/nepalīdzēsi man?"
Kāpēc tā notiek? Ja bērnība bijusi biedējoša, nedroša, iespējams, pat vardarbīga, tāda, kurā vecāki nemitīgi pārkāpa bērna fiziskās robežas, tādējādi provocējot kaunu, pazemojumu, defektivitātes u.c. jūtas, bērna raksturs var sākt iegūt mazohistisku ievirzi, vēlāk nostiprināties, ja ģimenes ainā nekas nemainās. Visbiežāk mazohistiska rakstura cilvēka vecāki ir pārmēru kontrolējoši un bērna robežas ignorējoši. Ar laiku saprotot, ka bērns nevar stāties pretī lielajam vecākam, bērns iemācās apspiest dusmas, turpmāk kategoriski šīs jūtas noliedzot, taču uzvedības līmenī demonstrējot pasīvo agresiju.
Šie bērni uzauga zināmā deprivācijā un vientulībā, taču agri iemācījās, ka nokļūstot nopietnās nepatikšanās vai stipri savainojoties, būs kāds, kurš mazuli samīļos un pažēlos. Šie ir bērni, kuri regulāri guva fiziskas traumas, nereti cieta no somatiskām sūdzībām un bija spiesti ilgu laiku (protams, ka vecāka pavadībā) sēdēt garās rindās pie ārsta, veikt izmeklējumus vai par atrasties slimnīcā uz, kuru vecāks nāca ar cienastiem un maigiem glāstiem. Šie ir bērni, kurus vecāki slavēja, kad viņi cieta klusu “Sāp vēders? Tas nekas, pāries!”, “Skolā apsmej, tas nekas, vienkārši ignorē un viņi beigs”, “Tevi biedē, ka mēs ar tēti kaujamies, nekas, aizver actiņas un izliecies ka tas nenotiek”.
Bērns ļoti agri atklāj ka darot sev pāri, iekļūstot dažāda veida negadījumos, kuros tiek gūtas traumas - vecāks pēkšņi ir jauks, gādīgs un mīlošs. Tā bērns iemācās, ka mīlestība ir gūstama caur ciešanām.
Mazohistiska rakstura izpēte mums skaidri parāda, ka jau kopš mazotnes bērns ir spiests izjust emocionālu saikni ar vecāku brīžos, kad tiek sodīts. Tās ir praktiski vienīgās reizes kad vecāks pauž savas emocijas. Bērnam nav svarīgi vai emocija ir pozitīva vai negatīva, jebkāda veida emocijas ir pierādījums, ka bērns nav vienaldzīgs. Sajūta “Es neesmu vajadzīgs” nav izturama, tāpēc vecāka dusmas, naidīgums, kliegšana, sišana un citas emociju izpausmes formas izveido spēcīgu neapzinātu saiti starp sāpēm un emocionālu piesaisti vecākam, vēlākajos gados, iespējams, pat varmākam. Bērns iemācās, ka ciešanas ir cena, kura jāmaksā par mīlestību un rūpēm īpaši, ja vardarbība ir hroniska, pārmērīga vai pat sadistiska. Bērns alkst attiecības ar vecākiem, viņam vienalga kā tās iegūt, viņš ir gatavs paciest jebko, lai tikai sajustu saikni ar vecāku kuram, šķiet, pēkšņi nav vienalga. Fiziskā drošība ir sekundāra, bērns ir gatavs maksāt jebkuru cenu par iespēju just sava vecāka rūpes un mīlestību. Vecāks, kurš sit, nekādā veidā nav definējams kā vienaldzīgs. Un tas ir galvenais, kas bērnam jāzina – vecākam nav vienalga.
Pieaugušā mazohista uzdevums ir mēģināt novērst vai uzvarēt varmāku/apstākli/terapeitu kaitējot sev pirmajam, tā teikt, apsteidzot neizbēgamo vardarbību/pazemojumu/atraidījumu. Tā ir skaidrojama pašsabotāžas un pašdestrukcijas traģiskā izcelsme un funkcija mazohistiska rakstura ietvaros. Ja viss ir mierīgi “Tūlīt, tūlīt kaut kas slikts notiks. Man jāspēj apsteigt nelaime pat tad, ja tā jārada pašam. Nelaime, jebkurā gadījumā ir nenovēršama”.
Terapijā mazohisms var izpausties interesantā veidā, tā, piemēram, lai aktīvi spertu soli, lai atrisinātu kādu salīdzinoši vieglu situāciju, klients nedēļām vai mēnešiem nāk un runā par situāciju, kura liek viņam ciest. Ko iegūst klients no šīs situācijas? Terapeita līdzjūtību un mierinājumu. Klients ir gatavs ciest, neko nedarīt ar situāciju, kura ir atrisināma, lai tikai gūtu terapeita uzmanību un līdzjūtību. Lieki bilst, ka līdzīgi klients uzvedas arī dzīvē ārpus terapijas kabineta, kas nepārprotami, nesagatavotā paziņā, kolēģī, draugā vai radiniekā var raisīt milzu dusmas un bezpalīdzības jūtas, tādējādi pamazām radot situāciju, kurā tuvinieki sāk novērsties, aizvien mazāk cenšas atbalstīt un palīdzēt, reizēm diezgan tieši cilvēkam saka, ka viņi vairs nav spējīgi un netaisās klausīties mazohistiskā cilvēka problēmās un čīkstēšanā.
Paradoksālā kārtā, taču cilvēks ar mazohistisku raksturu visbiežāk necieš viens, viņš cietēju pulciņā aicina vēl kādu, kurš cietīs kopā ar viņu pat tad, ja izraudzītais cilvēks pēc rakstura nav mazohistisks. Iespējams, šī iemesla dēļ cilvēkiem ar mazohistisku raksturu patīk terapija. Klientaprāt, terapeita uzdevums būs vienkārši būt blakus, klausīties, apstiprinoši māt ar galvu, vēlams regulāri apstiprināt, ka cilvēks ar mazohistisku raksturu patiešām cieš, dzīve viņu ir apdalījusi, cilvēki pret viņu ir netaisnīgi, rūpju un mīlestības cilvēka dzīvē ir hroniski pat maz.
Kāds ir sekundārais ieguvums no šīs situācijas? Ne īpaši produktīvas terapijas ietvaros, kurā terapeits ir iekritis glābēja lomā, terapeits 125. reizes un vairāk klausīties vienu un to pašu un emocionāli atbalstīs savu klientu. Tas nav maz, reizēm un ar vairumu klientu ar to patiešām ir pietiekami, taču ne ar mazohistiska rakstura klientu. Šim klientam uzklausīšana vien nebūs īpaši palīdzoša, ir nepieciešams, pamazām, palīdzēt klientam saskatīt savas uzvedības paternus, kuru dēļ klients hroniski cieš, iespējamos cēloņus un risināšanas veidus. Terapeitam ir svarīgi neiekrist glābēja lomā un saglabāt balansu starp empātisku uzklausīšanu un laicīgu konfrontāciju, kuras mērķis ir atbildības atdošana atpakaļ klientam, kuram, agri vai vēlu, šā vai tā, nāksies pieņemt realitāti – viņš ir pieaugušais. Jā, ar smagu un netaisnīgu bērnību, sarežģītiem dzīves apstākļiem tagadnē, tomēr, neskatoties uz to visu, klients ir rīcībspējīgs pieaugušais.
Psihoterapijas uzdevums. Palīdzēt pieņemt un brīvi paust ne tikai savas dusmas bez pašdestrukcijas, bet arī jebkuras citas jūtas, kuras cilvēks ar mazohistisku raksturu drīzāk tendēts vērst pats pret sevi. Ir jāpalīdz atpazīt un novērst tos uzvedības paternus, kuri vērtējami kā potenciāli pašdestruktīvi, piemēram, pašsabotāža vai vardarbīgu attiecību saglabāšana.
Sekundāro ieguvumu atpazīšana un godīga atzīšana pašam sev, var būt ļoti palīdzoša, lai maziem solīšiem mācītos un gūtu pieredzi, ka uzmanību, rūpes un mīlestību var gūt arī bez drāmām un sev kaitējošas uzvedības.
Terapijā būs svarīgi gūt pieredzi, ka klients saņem rūpes, siltumu, pieņemšanu un mīlestību arī tad, ja viņš nav bezpalīdzīga nelaimes čupiņa, kuru kādam gribētos paņemt rokās un samīļot. Klientam nav jābūt cietējam, lai viņu mīl. Tas ir galvenais, kas klientam būs jāsaprot, jāapgūst un jāpieņem ar visu savu būtību. Viņš drīkst beigt ciest!
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
Izmantotās literatūras saraksts:
“Psychoanalytic Diagnosis. Understanding Personality Structure in the Clinical Process”. Nancy McWilliams
“Психотерапия характера. Практическое руководствово”. Джонсон, Стивен М.
Mazohisms var būt dažāds, tā, piemēram, jaunā māmiņa ir mazohistiska attiecībā pret sevi, kad pilnībā nododas zīdaiņa vajadzību apmierināšanai. Arī dabā sastopamas daudzas dzīvnieku sugas, kuras mazohistiski atdod sevi visu savu mazuļu izdzīvošanas dēļ.
Akls altruisms, dzīvošana citiem un izdabāšana, lai tikai citiem labi arī ir mazohisma forma. Mazohismā ir kaudze sekundāro ieguvumu, kuru dēļ kaut kas tiek vai netiek darīts.
Šodien tuvāk papētīsim mazohistisku raksturu, kurš tuvāks pataloģiskajam galam neatkarīgi no tā vai ikdienas funkcionēšana notiek neirotiskajā, robežstāvokļa vai psihotiskajā līmenī (skat pirmo rakstu). Tāpat uzsvēršu, ka mēs nerunājam par mazohismu kā mīlestību uz ciešanām. Cilvēks ar mazohistisku raksturu cieš cerot vai sagaidot kādu labumu sev, jeb gūstot, tā saucamo, sekundāro ieguvumu no ciešanām neatkarīgi no tā vai šis process notiek apzināti vai arī nē.
Sekundārs ieguvums var būt uzmanība, rūpes, citu sajūsma, iespēja atpūsties vai vainot citus, tā var būt arī triumfa sajūta pār otru redzot otra bezpalīdzību vai šausmas. Ekstremālāks mazohistiska rakstura piemērs būtu sieviete, kura cieš no vardarbības, taču attiecības nepamet. Rodas loģisks jautājums, kāpēc? Iemesli var būt ļoti dažādi, taču, iespējams, sieviete cieš vardarbību, jo tas viņai liek justies stiprākai, spējīgākai stāvēt pāri nesaskaņām ģimenē, iespējams, viņas mērķis ir saglabāt ģimeni vai laimīgas ģimenes fasādi upurējot pati savu fizisko drošību vai pat dzīvību. Iespējams viņa paliekot vardarbīgās attiecībās cenšas bēgt no vientulības, kas šausmina sievieti vairāk par mājās notiekošo vardarbību. Iespējams sieviete jūt varu pār varmāku, jo pēc vardarbības akta vienmēr seko asaru pilnas atvainošanās, dāvanas, solījumi un zvēresti mainīties, nekad vairs nepacelt roku vai balsi. Iespējams, palikšana vardarbīgās attiecībās ir neapzināts mēģinājums sodīt sevi. Tie visi ir sekundārie ieguvumi kuri iegūstami, ja izvēlamies vai atļaujam sev darīt pāri. Ir arī ducis citu neapzinātu situāciju, kurās mazohistiska rakstura cilvēks var iekļūt, lai gūtu labumu, piemēram, paklūp un nejauši salauž kāju, lai mēnesi neietu uz darbu vai neapmeklētu operu ar sievu.
Nereti vērojams, ka cilvēkam ar mazohistisku raksturu ir arī depresīva rakstura tendences un otrādi. Atsevišķi autori šādu kombināciju dēvē par depresīvi – mazohistisku, turklāt uzsver ka neirotiskajā līmenī funkcionējošo cilvēku vidū tieši šī kombinācija ir visbiežāk sastopama.
Būtiskākā atšķirība starp depresīvu un mazohistisku raksturu ir tajā, ka mazohistiska rakstura gadījumā dusmas, naids, netaisnības jūtas būs vieglāk ierosināmas kā depresīva rakstura cilvēkā. Mazohistiska rakstura cilvēks jutīs, ka cieš nepelnīti, notiekošais ar viņu ir netaisnīgi vai pat sliktas karmas vai kāda lāsta iemesls (maģiskās domāšanas iespaidā). Cilvēks darīs visu iespējamo, lai atbrīvotos no depresīvām sajūtām, pretosies mokošajām jūtām un aktīvi centīsies no tām atbrīvoties, sliktākajā gadījumā mērķtiecīgi izmantojot pašdestruktīvus veidus.
Mazohistiska rakstura cilvēka arsenālā ir milzīgs daudzums dažādu veidu kā apzināti vai neapzināti sev kaitēt, sabotēt attiecības u.tml. Tā, piemēram, viens no veidiem kā mazohistiska rakstura cilvēks var mēģināt kontrolēt situāciju, lai izvairītos no, piemēram, iedomāta atraidījuma, atlaišanas, kritikas, ir eskalēt situāciju tik tālu lai iedomātā situācija patiešām notiek. Tas dod cilvēkam iedomātu kontroles sajūtu par sliktā notikuma notikšanas vietu, laiku un apstākļiem, kas būtiski samazina aizvien pieaugošo spriedzi gaidot, kad sliktais notiks pats no sevis "Redzi? Es taču teicu, ka mani atlaidīs!". Variants, ka iedomātā sliktā situācija var arī nenotikt, protams, nepastāv. Reizēm sevis mocīšana, piemēram, nemitīga paškritika ir veids kā sodīt otru "Skaties kā es tagad ciešu tevis dēļ" vai arī veids kā manipulēt ar otru "Skaties kā es ciešu. Tu tiešām neko nedarīsi/nepalīdzēsi man?"
Kāpēc tā notiek? Ja bērnība bijusi biedējoša, nedroša, iespējams, pat vardarbīga, tāda, kurā vecāki nemitīgi pārkāpa bērna fiziskās robežas, tādējādi provocējot kaunu, pazemojumu, defektivitātes u.c. jūtas, bērna raksturs var sākt iegūt mazohistisku ievirzi, vēlāk nostiprināties, ja ģimenes ainā nekas nemainās. Visbiežāk mazohistiska rakstura cilvēka vecāki ir pārmēru kontrolējoši un bērna robežas ignorējoši. Ar laiku saprotot, ka bērns nevar stāties pretī lielajam vecākam, bērns iemācās apspiest dusmas, turpmāk kategoriski šīs jūtas noliedzot, taču uzvedības līmenī demonstrējot pasīvo agresiju.
Šie bērni uzauga zināmā deprivācijā un vientulībā, taču agri iemācījās, ka nokļūstot nopietnās nepatikšanās vai stipri savainojoties, būs kāds, kurš mazuli samīļos un pažēlos. Šie ir bērni, kuri regulāri guva fiziskas traumas, nereti cieta no somatiskām sūdzībām un bija spiesti ilgu laiku (protams, ka vecāka pavadībā) sēdēt garās rindās pie ārsta, veikt izmeklējumus vai par atrasties slimnīcā uz, kuru vecāks nāca ar cienastiem un maigiem glāstiem. Šie ir bērni, kurus vecāki slavēja, kad viņi cieta klusu “Sāp vēders? Tas nekas, pāries!”, “Skolā apsmej, tas nekas, vienkārši ignorē un viņi beigs”, “Tevi biedē, ka mēs ar tēti kaujamies, nekas, aizver actiņas un izliecies ka tas nenotiek”.
Bērns ļoti agri atklāj ka darot sev pāri, iekļūstot dažāda veida negadījumos, kuros tiek gūtas traumas - vecāks pēkšņi ir jauks, gādīgs un mīlošs. Tā bērns iemācās, ka mīlestība ir gūstama caur ciešanām.
Mazohistiska rakstura izpēte mums skaidri parāda, ka jau kopš mazotnes bērns ir spiests izjust emocionālu saikni ar vecāku brīžos, kad tiek sodīts. Tās ir praktiski vienīgās reizes kad vecāks pauž savas emocijas. Bērnam nav svarīgi vai emocija ir pozitīva vai negatīva, jebkāda veida emocijas ir pierādījums, ka bērns nav vienaldzīgs. Sajūta “Es neesmu vajadzīgs” nav izturama, tāpēc vecāka dusmas, naidīgums, kliegšana, sišana un citas emociju izpausmes formas izveido spēcīgu neapzinātu saiti starp sāpēm un emocionālu piesaisti vecākam, vēlākajos gados, iespējams, pat varmākam. Bērns iemācās, ka ciešanas ir cena, kura jāmaksā par mīlestību un rūpēm īpaši, ja vardarbība ir hroniska, pārmērīga vai pat sadistiska. Bērns alkst attiecības ar vecākiem, viņam vienalga kā tās iegūt, viņš ir gatavs paciest jebko, lai tikai sajustu saikni ar vecāku kuram, šķiet, pēkšņi nav vienalga. Fiziskā drošība ir sekundāra, bērns ir gatavs maksāt jebkuru cenu par iespēju just sava vecāka rūpes un mīlestību. Vecāks, kurš sit, nekādā veidā nav definējams kā vienaldzīgs. Un tas ir galvenais, kas bērnam jāzina – vecākam nav vienalga.
Pieaugušā mazohista uzdevums ir mēģināt novērst vai uzvarēt varmāku/apstākli/terapeitu kaitējot sev pirmajam, tā teikt, apsteidzot neizbēgamo vardarbību/pazemojumu/atraidījumu. Tā ir skaidrojama pašsabotāžas un pašdestrukcijas traģiskā izcelsme un funkcija mazohistiska rakstura ietvaros. Ja viss ir mierīgi “Tūlīt, tūlīt kaut kas slikts notiks. Man jāspēj apsteigt nelaime pat tad, ja tā jārada pašam. Nelaime, jebkurā gadījumā ir nenovēršama”.
Terapijā mazohisms var izpausties interesantā veidā, tā, piemēram, lai aktīvi spertu soli, lai atrisinātu kādu salīdzinoši vieglu situāciju, klients nedēļām vai mēnešiem nāk un runā par situāciju, kura liek viņam ciest. Ko iegūst klients no šīs situācijas? Terapeita līdzjūtību un mierinājumu. Klients ir gatavs ciest, neko nedarīt ar situāciju, kura ir atrisināma, lai tikai gūtu terapeita uzmanību un līdzjūtību. Lieki bilst, ka līdzīgi klients uzvedas arī dzīvē ārpus terapijas kabineta, kas nepārprotami, nesagatavotā paziņā, kolēģī, draugā vai radiniekā var raisīt milzu dusmas un bezpalīdzības jūtas, tādējādi pamazām radot situāciju, kurā tuvinieki sāk novērsties, aizvien mazāk cenšas atbalstīt un palīdzēt, reizēm diezgan tieši cilvēkam saka, ka viņi vairs nav spējīgi un netaisās klausīties mazohistiskā cilvēka problēmās un čīkstēšanā.
Paradoksālā kārtā, taču cilvēks ar mazohistisku raksturu visbiežāk necieš viens, viņš cietēju pulciņā aicina vēl kādu, kurš cietīs kopā ar viņu pat tad, ja izraudzītais cilvēks pēc rakstura nav mazohistisks. Iespējams, šī iemesla dēļ cilvēkiem ar mazohistisku raksturu patīk terapija. Klientaprāt, terapeita uzdevums būs vienkārši būt blakus, klausīties, apstiprinoši māt ar galvu, vēlams regulāri apstiprināt, ka cilvēks ar mazohistisku raksturu patiešām cieš, dzīve viņu ir apdalījusi, cilvēki pret viņu ir netaisnīgi, rūpju un mīlestības cilvēka dzīvē ir hroniski pat maz.
Kāds ir sekundārais ieguvums no šīs situācijas? Ne īpaši produktīvas terapijas ietvaros, kurā terapeits ir iekritis glābēja lomā, terapeits 125. reizes un vairāk klausīties vienu un to pašu un emocionāli atbalstīs savu klientu. Tas nav maz, reizēm un ar vairumu klientu ar to patiešām ir pietiekami, taču ne ar mazohistiska rakstura klientu. Šim klientam uzklausīšana vien nebūs īpaši palīdzoša, ir nepieciešams, pamazām, palīdzēt klientam saskatīt savas uzvedības paternus, kuru dēļ klients hroniski cieš, iespējamos cēloņus un risināšanas veidus. Terapeitam ir svarīgi neiekrist glābēja lomā un saglabāt balansu starp empātisku uzklausīšanu un laicīgu konfrontāciju, kuras mērķis ir atbildības atdošana atpakaļ klientam, kuram, agri vai vēlu, šā vai tā, nāksies pieņemt realitāti – viņš ir pieaugušais. Jā, ar smagu un netaisnīgu bērnību, sarežģītiem dzīves apstākļiem tagadnē, tomēr, neskatoties uz to visu, klients ir rīcībspējīgs pieaugušais.
Psihoterapijas uzdevums. Palīdzēt pieņemt un brīvi paust ne tikai savas dusmas bez pašdestrukcijas, bet arī jebkuras citas jūtas, kuras cilvēks ar mazohistisku raksturu drīzāk tendēts vērst pats pret sevi. Ir jāpalīdz atpazīt un novērst tos uzvedības paternus, kuri vērtējami kā potenciāli pašdestruktīvi, piemēram, pašsabotāža vai vardarbīgu attiecību saglabāšana.
Sekundāro ieguvumu atpazīšana un godīga atzīšana pašam sev, var būt ļoti palīdzoša, lai maziem solīšiem mācītos un gūtu pieredzi, ka uzmanību, rūpes un mīlestību var gūt arī bez drāmām un sev kaitējošas uzvedības.
Terapijā būs svarīgi gūt pieredzi, ka klients saņem rūpes, siltumu, pieņemšanu un mīlestību arī tad, ja viņš nav bezpalīdzīga nelaimes čupiņa, kuru kādam gribētos paņemt rokās un samīļot. Klientam nav jābūt cietējam, lai viņu mīl. Tas ir galvenais, kas klientam būs jāsaprot, jāapgūst un jāpieņem ar visu savu būtību. Viņš drīkst beigt ciest!
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
Izmantotās literatūras saraksts:
“Psychoanalytic Diagnosis. Understanding Personality Structure in the Clinical Process”. Nancy McWilliams
“Психотерапия характера. Практическое руководствово”. Джонсон, Стивен М.
