3.daļa. Depresīvs raksturs
Depresīvs raksturs nav tas pats kas depresija pēc DSM-IV. Psihoanalītiskajā skatījumā cilvēks ar depresīvu raksturu ir tāds, kuram ir ļoti augsta predispozīcija uz klīniskās depresijas varbūtību dzīves laikā, taču klīniski nozīmīga depresija var arī neattīstīties.
Ja runa ir par cilvēku ar depresīvu raksturu, kurš funkcionē psihotiskajā līmenī (skat pirmo rakstu), mēs runāsim par maniakāli depresīvu raksturu ar periodiskām psihozes jeb mānijas epizodēm.
Cilvēkam ar depresīvu raksturu ir tendence izjust sevi kā nepilnīgu, it kā daļa viņa būtu pazudusi. Var būt raksturīgs hronisks pazeminātas enerģijas un motivācijas līmenis, grūtības just prieku. Ekstremālākajos gadījumos cilvēks ienīst sevi, savu dzīvi, mēdz piedzīvot psihotiskas epizodes.
Interesanti, ka lielai daļai terapeitu ir tieši depresīvs raksturs, pateicoties tam viņi spēj jūtīgi un empātiski atsaukties uz otra ciešanām, viņam pašam tās nav svešas. Atsevišķi autori pat uzsver, ka terapeits bez depresijas pieredzes nav spējīgs līdz galam izprast savu klientu un pildīt “dziednieka” funkciju.
Depresīvs raksturs veidojas dēļ pāragra zaudējuma jeb hroniskas deprivācijas mazotnē, piemēram, krūts nepieejamības. Šī iemesla dēļ cilvēkiem ar depresīvu raksturu ir tendence uz orālām baudām – ēšanu, dzeršanu, smēķēšanu, runāšanu, skūpstīšanos. Viņi nereti ir apaļīgi, vērojamas problēmas ar atkarību izraisošām vielām. Simboliski var teikt, ka depresīvs raksturs veidojas dēļ psihiskā bada jeb “labās krūts” nepieejamības, kad tā nepieciešama.
Uz badu zīdainis reaģē ar dusmām, izmisumu, šausmām, badu izjūt kā kaut ko ārēji apdraudošu, spējīgu nogalināt. Ja māte atsaucas uz zīdaiņa raudām un spēj apmierināt mazuļa vajadzību pēc ēdiena, drošības, siltuma un atbilstošas mātes reaģēšanu uz mazuli, turpmākā bērna attīstība norit veselīgi. Ja māte kaut kādu iemeslu dēļ nav spējīga atsaukties uz mazuļa vajadzībām, mazuļa enerģija raudāt, saukt, dusmoties, just šausmas izsīks un mazulis ieslīd depresīvajā fāzē, kur viņš vairs nereaģē ne uz badu, ne mātes prombūtni. Izmisuma jūtas kļūs hroniskas, tādējādi veidojot pamatu depresīvam raksturam jeb nepārejošām skumjām. Lai mazulis šajā situācijā spētu izdzīvot, viņa aizsardzības atslēdz jūtas, vēlmes un vajadzības, jo tās tāpat nav iespējams apmierināt. Cilvēka ar depresīvu raksturu moto ir “Es neko negribu, man neko nevajag”.
Cilvēks ar depresīvu raksturu iemācās nevis apmierināt savas vajadzības, bet gan vērsties pret tām, izstumt un nejust tās. Rezultātā cilvēks hroniski jūtas nepiepildīts, viņam vienmēr kaut kā pietrūkst, lai justos labi, viņš jūt hronisku un mokošu vajadzību pēc kaut kā (izstumtajām vajadzībām pēc drošības, rūpēm, mīlestības, ēdiena), kā arī visu mūžu cīnās ar nepārejošu vientulības sajūtu.
Cilvēka konflikts ir starp viņa vajadzībām, kuras dziļi apraktas un bailēm no kārtēja atraidījuma un vilšanās jūtām nesaņemot gribēto. Viņš ir pārliecināts, ka viņa alkas ir neadekvātas, nepiepildāmas, pārāk lielas un bīstamas. Nav brīnums, ka tieši šī rakstura cilvēks ir pakļauts lielam riskam saslimt ar klīnisku depresiju.
Lai izvairītos no grimšanas depresijā, cilvēks ar depresīvu raksturu izmanto dažādus kompensatorus mehānismus, piemēram, piepilda tukšumu sevī caur orālām baudām. Lai arī destruktīvs, tomēr pietiekami labi strādājošs mehānisms, palīdz apmierināt vismaz nelielu daļu vajadzību, kuras pašam šķiet pārmērīgas. Mīlestība un rūpes ir pārāk bīstamas, labāk piepildīt savu kuņģi ar ko garšīgu, uzsmēķēt, iedzert, skūpstīties, lai iluzori piepildītu tukšumu krūtīs un aizbēgtu no izmisuma un šausmām, kuras iesaldētas cilvēka sirdī. Orālas baudas simboliski pilda “labās krūts” funkciju, kura ir pieejama, spēj pabarot un nomierināt.
Depresīvam raksturam ir tendence drīzāk vainot sevi kā otru, šī iemesla dēļ nereti vērojama tendence uz pašiznīcinošu uzvedību, sevis sodīšanu. Dusmas reti tiek vērstas uz dusmas izraisošu objektu, visbiežāk tās tiek vērstas pašam pret sevi. Diemžēl, bet dusmu apspiešana ir kā bumbas degļa aizdegšana un palikšana gaidāmās eksplozijas vietā cerot uz brīnumu. Dusmas, visbiežāk, tiek aizstātas ar vainas sajūtu un hroniskām skumjām, cilvēks ir pārliecināts, ka savā dziļākajā būtībā viņš ir slikts, šis ir vēl viens iemesls, kāpēc daudzi cilvēki ar depresīvu raksturu izvēlas terapeita profesiju – neapzināti cerot mazināt vainas un sliktuma sajūtu. Tiesa nereti, īpaši jaunajiem speciālistiem, raksturīga pārmērīga atbildības sajūta un paškritika, kura robežojas ar sevis kā speciālista devalvēšanu. Jādomā, ka runa ir ne tikai par terapeitiem, bet vairumu palīdzošajā jomā strādājošo speciālistu.
Jābilst gan, ka daudzi cilvēki ar depresīvu raksturu savas dzīves laikā nav slimojuši ar depresiju.
Psihoterapijas galvenais uzdevums ir palīdzēt cilvēkam atsākt sērošanas un dusmošanās procesu pret “slikto krūti”, kura bija nepieejama. Klientam nāksies atzīt sev to jūtu esamību, kuras gadiem tika slēptas pašam no sevis, tādējādi uzturot depresīvo simptomātiku un enerģijas aizturi. Cilvēkam nāksies atzīt, ka viņa māte nav bijusi spējīga iedot to siltumu un mīlestību, kuru viņš savulaik alka un alkst joprojām. Cilvēkam nāksies atklāt savas visdziļākās vēlmes un vajadzības, sērot par zaudētajām iespējām, dusmoties, ienīst, lai vēlāk atrastu veidu kā apmierināt savas vajadzības nu jau kā pieaugušajam, kurš spēj pats par sevi parūpēties. Lielākais terapijas sasniegums būs ne tikai depresīvās simptomātikas atkāpšanās un psihiskās enerģijas atbrīvošanās, bet arī paša vajadzību un vēlmju atzīšana par gana nozīmīgām, lai, beidzot, tās apmierinātu.
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
Izmantotās literatūras saraksts:
“Psychoanalytic Diagnosis. Understanding Personality Structure in the Clinical Process”. Nancy McWilliams
“Психотерапия характера. Практическое руководствово”. Джонсон, Стивен М.
Ja runa ir par cilvēku ar depresīvu raksturu, kurš funkcionē psihotiskajā līmenī (skat pirmo rakstu), mēs runāsim par maniakāli depresīvu raksturu ar periodiskām psihozes jeb mānijas epizodēm.
Cilvēkam ar depresīvu raksturu ir tendence izjust sevi kā nepilnīgu, it kā daļa viņa būtu pazudusi. Var būt raksturīgs hronisks pazeminātas enerģijas un motivācijas līmenis, grūtības just prieku. Ekstremālākajos gadījumos cilvēks ienīst sevi, savu dzīvi, mēdz piedzīvot psihotiskas epizodes.
Interesanti, ka lielai daļai terapeitu ir tieši depresīvs raksturs, pateicoties tam viņi spēj jūtīgi un empātiski atsaukties uz otra ciešanām, viņam pašam tās nav svešas. Atsevišķi autori pat uzsver, ka terapeits bez depresijas pieredzes nav spējīgs līdz galam izprast savu klientu un pildīt “dziednieka” funkciju.
Depresīvs raksturs veidojas dēļ pāragra zaudējuma jeb hroniskas deprivācijas mazotnē, piemēram, krūts nepieejamības. Šī iemesla dēļ cilvēkiem ar depresīvu raksturu ir tendence uz orālām baudām – ēšanu, dzeršanu, smēķēšanu, runāšanu, skūpstīšanos. Viņi nereti ir apaļīgi, vērojamas problēmas ar atkarību izraisošām vielām. Simboliski var teikt, ka depresīvs raksturs veidojas dēļ psihiskā bada jeb “labās krūts” nepieejamības, kad tā nepieciešama.
Uz badu zīdainis reaģē ar dusmām, izmisumu, šausmām, badu izjūt kā kaut ko ārēji apdraudošu, spējīgu nogalināt. Ja māte atsaucas uz zīdaiņa raudām un spēj apmierināt mazuļa vajadzību pēc ēdiena, drošības, siltuma un atbilstošas mātes reaģēšanu uz mazuli, turpmākā bērna attīstība norit veselīgi. Ja māte kaut kādu iemeslu dēļ nav spējīga atsaukties uz mazuļa vajadzībām, mazuļa enerģija raudāt, saukt, dusmoties, just šausmas izsīks un mazulis ieslīd depresīvajā fāzē, kur viņš vairs nereaģē ne uz badu, ne mātes prombūtni. Izmisuma jūtas kļūs hroniskas, tādējādi veidojot pamatu depresīvam raksturam jeb nepārejošām skumjām. Lai mazulis šajā situācijā spētu izdzīvot, viņa aizsardzības atslēdz jūtas, vēlmes un vajadzības, jo tās tāpat nav iespējams apmierināt. Cilvēka ar depresīvu raksturu moto ir “Es neko negribu, man neko nevajag”.
Cilvēks ar depresīvu raksturu iemācās nevis apmierināt savas vajadzības, bet gan vērsties pret tām, izstumt un nejust tās. Rezultātā cilvēks hroniski jūtas nepiepildīts, viņam vienmēr kaut kā pietrūkst, lai justos labi, viņš jūt hronisku un mokošu vajadzību pēc kaut kā (izstumtajām vajadzībām pēc drošības, rūpēm, mīlestības, ēdiena), kā arī visu mūžu cīnās ar nepārejošu vientulības sajūtu.
Cilvēka konflikts ir starp viņa vajadzībām, kuras dziļi apraktas un bailēm no kārtēja atraidījuma un vilšanās jūtām nesaņemot gribēto. Viņš ir pārliecināts, ka viņa alkas ir neadekvātas, nepiepildāmas, pārāk lielas un bīstamas. Nav brīnums, ka tieši šī rakstura cilvēks ir pakļauts lielam riskam saslimt ar klīnisku depresiju.
Lai izvairītos no grimšanas depresijā, cilvēks ar depresīvu raksturu izmanto dažādus kompensatorus mehānismus, piemēram, piepilda tukšumu sevī caur orālām baudām. Lai arī destruktīvs, tomēr pietiekami labi strādājošs mehānisms, palīdz apmierināt vismaz nelielu daļu vajadzību, kuras pašam šķiet pārmērīgas. Mīlestība un rūpes ir pārāk bīstamas, labāk piepildīt savu kuņģi ar ko garšīgu, uzsmēķēt, iedzert, skūpstīties, lai iluzori piepildītu tukšumu krūtīs un aizbēgtu no izmisuma un šausmām, kuras iesaldētas cilvēka sirdī. Orālas baudas simboliski pilda “labās krūts” funkciju, kura ir pieejama, spēj pabarot un nomierināt.
Depresīvam raksturam ir tendence drīzāk vainot sevi kā otru, šī iemesla dēļ nereti vērojama tendence uz pašiznīcinošu uzvedību, sevis sodīšanu. Dusmas reti tiek vērstas uz dusmas izraisošu objektu, visbiežāk tās tiek vērstas pašam pret sevi. Diemžēl, bet dusmu apspiešana ir kā bumbas degļa aizdegšana un palikšana gaidāmās eksplozijas vietā cerot uz brīnumu. Dusmas, visbiežāk, tiek aizstātas ar vainas sajūtu un hroniskām skumjām, cilvēks ir pārliecināts, ka savā dziļākajā būtībā viņš ir slikts, šis ir vēl viens iemesls, kāpēc daudzi cilvēki ar depresīvu raksturu izvēlas terapeita profesiju – neapzināti cerot mazināt vainas un sliktuma sajūtu. Tiesa nereti, īpaši jaunajiem speciālistiem, raksturīga pārmērīga atbildības sajūta un paškritika, kura robežojas ar sevis kā speciālista devalvēšanu. Jādomā, ka runa ir ne tikai par terapeitiem, bet vairumu palīdzošajā jomā strādājošo speciālistu.
Jābilst gan, ka daudzi cilvēki ar depresīvu raksturu savas dzīves laikā nav slimojuši ar depresiju.
Psihoterapijas galvenais uzdevums ir palīdzēt cilvēkam atsākt sērošanas un dusmošanās procesu pret “slikto krūti”, kura bija nepieejama. Klientam nāksies atzīt sev to jūtu esamību, kuras gadiem tika slēptas pašam no sevis, tādējādi uzturot depresīvo simptomātiku un enerģijas aizturi. Cilvēkam nāksies atzīt, ka viņa māte nav bijusi spējīga iedot to siltumu un mīlestību, kuru viņš savulaik alka un alkst joprojām. Cilvēkam nāksies atklāt savas visdziļākās vēlmes un vajadzības, sērot par zaudētajām iespējām, dusmoties, ienīst, lai vēlāk atrastu veidu kā apmierināt savas vajadzības nu jau kā pieaugušajam, kurš spēj pats par sevi parūpēties. Lielākais terapijas sasniegums būs ne tikai depresīvās simptomātikas atkāpšanās un psihiskās enerģijas atbrīvošanās, bet arī paša vajadzību un vēlmju atzīšana par gana nozīmīgām, lai, beidzot, tās apmierinātu.
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
Izmantotās literatūras saraksts:
“Psychoanalytic Diagnosis. Understanding Personality Structure in the Clinical Process”. Nancy McWilliams
“Психотерапия характера. Практическое руководствово”. Джонсон, Стивен М.
