Psiholoģiskās robežas. Kas tas par zvēru?
Es personiski no sirds ticu tam, ka tiesības uz savām jūtām, domām, ķermeni un Nē jeb personiskajām robežām ir katram cilvēkam jau kopš viņa dzimšanas brīža. Mani satrauc aizvien pieaugošā tendence, ka katrs otrais klients izjūt šaubas par to vai arī viņam pienākas šādas tiesības. Tas parāda cik ārkārtēji izplūdis un neskaidrs ir robežu jautājums. Tāpēc šodien īsumā runāsim par to, kas tās tādas vispār ir, kāpēc tās ir nepieciešamas un kāpēc jums ir uz tām tiesības par spīti “Jā, bet...”.
Vārds robeža izsaka šī vārda būtību pati par sevi, tomēr, skaidrības labad, psiholoģiskās robežas, varam iztēloties kā neredzamu sadalījuma vietu vai sienu starp Es un otru, manu ķermeni un otra ķermeni, manām domām un jūtām un otra cilvēka domām un jūtām. Saplūšana ar otru vai pilnīga izolācija no cilvēkiem būtu piemērs neveselīgai robežu izjūtai, to neesamībai vai tieši pretēji pārmērīgai neelastībai.
Robežas starp Es un otru izplūst ģimenēs, kurās valda emocionāla un fiziska vardarbība, kāds no vecākiem slimo ar kādu psihisku saslimšanu vai vielu atkarībām. Šādās ģimenēs, visbiežāk, kā viena no disciplinēšanas metodēm ir savas mīlestības liegšana, kad bērns rīkojas vecākiem neērtā veidā, citiem vārdiem runājot, šādā ģimenē mīlestība ir ar nosacījumiem, mīlestība, kura ir jānopelna esot labam un ērtam. Neatbilstot prasībām un liedzot bērnam vecāka mīlestību, bērns iemācās, ka viņš nedrīkst būt viņš pats, nedrīkst būt dabisks savās vajadzībās, emocijās un uzvedībā, viņš nedrīkst teikt Nē.
Izplūdušas robežas un tendence uz saplūšanu ir raksturīga arī hiperaprūpes gadījumā, nereti to dēvē par emocionālo incestu, kad bērnam tiek liegta iespēja pieļaut kļūdas, tās pašam atpazīt, no tām mācīties un labot tās, pamazām veidojot pats savas robežas “Tev tāpat nesanāks. Es izdarīšu tavā vietā, tā būs ātrāk un labāk”, bērnam var tikt liegtas tiesības teikt nē “Tev jādara kā es saku, jo esmu tava mamma”, tajā skaitā domāt savas domas “Tu tā nedrīksti domāt!”.
Kā pieaugušais, šis cilvēks visticamāk turpinās būt ērts, noliegs savas vajadzības, emocijas, nespēs atpazīt un novērst situācijas, kuras var apdraudēt viņa pašcieņu un psihoemocionālo labsajūtu. Cilvēkam nebūs izveidojušās veselīgas robežas, kuras ļautu kā viņam pašam tā arī otram zināt, ka notiek kaut kas, kas pirmajam dara pāri vai nepatīk.
Veselīgas robežas ir mūsu pašcieņas pamatā. Tās nosaka zināšanu un pārliecību ka vienā vai otrā veidā ar mani nedrīkst runāt, mijiedarboties, uzvesties. Tā ir iekšēja pārliecība, ka “Es drīkstu pateikt otram nē un darīt zināmu, kas viņa uzvedībā mani neapmierina vai sāpina”. Veselīgas robežas mūs sargā no iekļūšanas tādās attiecībās, kuras būs neveselīgas, izmantojošas vai vardarbīgas. Tā iemesla dēļ, ka mēs nepieļausim šādu izturēšanos pret sevi un pārtrauksim attiecības ar šo cilvēku, ja viņš turpinās ignorēt jūsu vajadzības, prasības un Nē. Veselīgu robežu gadījumā, mēs jūtamies labi un droši par sevi, jo zinām, ka varam aizstāvēt sevi un savas intereses. Tajā skaitā, mēs esam jūtīgi uz citu cilvēku robežām un labprātīgi un cieņpilni atkāpjamies, ja otrs mums dara zināmu, ka esam pārkāpuši kādu robežu, piemēram, aizskāruši sarunas tēmu, kura cilvēkam ir nepatīkama vai emocionāli sāpīga. Atkāpšanās mums nesagādās grūtības, jo atkāpšanās būs dabiska un pašsaprotama rīcība, ņemot vērā, ka arī mums pašiem ir robežas un zinām, ka tās ievērot ir svarīgi, pretēji var ciest attiecības, kuras mums ir pietiekami nozīmīgas.
Psiholoģiskās robežas ir pamats mūsu pašcieņai, kas, savukārt, ir kā mugurkauls, kurš mūs balsta situācijās, kurās “spēles noteikumi” vēl nav skaidri. Lai kas arī notiktu, mēs varam paļauties uz savu mugurkaulu, kurš stāvēs stalti un dos mums ziņu, ja mūsu psihoemocionālajai labsajūtai draudēs briesmas. Mēs to zināsim pateicoties dusmām, bailēm, trauksmei, sašutuma, kauna un citām jūtām, kuras nepārprotami signalizēs, ka patreizējā situācijā notiek kaut kas, kas, iespējams, pārkāpj manas robežas. Savas uzmanības pievēršana šīm jūtām nevis to ignorēšana (kas raksturīgs robežu neesamības gadījumā) un godīga atbilde uz jautājumu “Kas šobrīd notiek? Kāpēc tā jūtos?” dos iespēju atjaunot robežu balansu attiecībās.
Ja mums ir robežas, bet esam kurli, kad mūsu emocijas kliedz un signalizē par ārējiem kairinātājiem, diezin vai būsim spējīgi parūpēties par sevi. Tā vienkārša iemesla dēļ, ka nespēsim atpazīt situācijas, kurās mums tiek darīt pāri, pat tad, ja runa ir šķietami nevainīgu joku, kurš sen jums vairs nešķiet smieklīgs.
Nav pilnīgi nekādas jēgas lasīt rakstus un grāmatas par to, kā pateikt Nē, ja nezinām savas robežas un neesam atjaunojuši savu emocionālo jūtīgumu, lai spētu atpazīt kad tās tiek pārkāptas. Dusmas ir labs sākums, nākamais solis ir sev atbildēt uz jautājumu “Par ko tieši es dusmojos?” un darīt to zināmu otram “Mani sadusmo, kad tu mani sauc X, lūdzu, nedari tā vairāk”. Viss ir tieši tik vienkārši!
Tev ir tiesības pateikt Nē, tu drīksti būt neērts, tev ir tiesības just un gribēt, tev ir tiesības uz savu privāto telpu, robežām un ķermeni neatkarīgi no tā ko saka vai grib citi, pat tad, ja runa ir par vecākiem, dzīves biedru, bērniem, draugiem vai darba kolēģiem.
Nobeigumā gribu atgādināt, ka robežas ir arī citiem cilvēkiem un tas, pavisam noteikti, ir labi un veselīgi. Pateicoties tām, jūs nejauši nesāpināsiet vai nenodarīsiet pāri otram cilvēkam. Varat rēķināties ar to, ka viņš jums pateiks “Stop!”, tādējādi norādot, ka jums ir jāapstājas un jāmaina sava uzvedība, lai saglabātu veselīgas, godīgas un cieņpilnas attiecības. Manuprāt, tas ir lieliski – paļauties uz otru tajā, ka viņš pateiks Nē, ja atļausieties kaut ko par daudz. Jūs vienmēr zināsiet, ka otrā nekrājas aizvainojuma, dusmu un sašutuma jūtas, jo viņš nekad neuzdrošinās jums pateikt Stop.
Sertificēta klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
Vārds robeža izsaka šī vārda būtību pati par sevi, tomēr, skaidrības labad, psiholoģiskās robežas, varam iztēloties kā neredzamu sadalījuma vietu vai sienu starp Es un otru, manu ķermeni un otra ķermeni, manām domām un jūtām un otra cilvēka domām un jūtām. Saplūšana ar otru vai pilnīga izolācija no cilvēkiem būtu piemērs neveselīgai robežu izjūtai, to neesamībai vai tieši pretēji pārmērīgai neelastībai.
Robežas starp Es un otru izplūst ģimenēs, kurās valda emocionāla un fiziska vardarbība, kāds no vecākiem slimo ar kādu psihisku saslimšanu vai vielu atkarībām. Šādās ģimenēs, visbiežāk, kā viena no disciplinēšanas metodēm ir savas mīlestības liegšana, kad bērns rīkojas vecākiem neērtā veidā, citiem vārdiem runājot, šādā ģimenē mīlestība ir ar nosacījumiem, mīlestība, kura ir jānopelna esot labam un ērtam. Neatbilstot prasībām un liedzot bērnam vecāka mīlestību, bērns iemācās, ka viņš nedrīkst būt viņš pats, nedrīkst būt dabisks savās vajadzībās, emocijās un uzvedībā, viņš nedrīkst teikt Nē.
Izplūdušas robežas un tendence uz saplūšanu ir raksturīga arī hiperaprūpes gadījumā, nereti to dēvē par emocionālo incestu, kad bērnam tiek liegta iespēja pieļaut kļūdas, tās pašam atpazīt, no tām mācīties un labot tās, pamazām veidojot pats savas robežas “Tev tāpat nesanāks. Es izdarīšu tavā vietā, tā būs ātrāk un labāk”, bērnam var tikt liegtas tiesības teikt nē “Tev jādara kā es saku, jo esmu tava mamma”, tajā skaitā domāt savas domas “Tu tā nedrīksti domāt!”.
Kā pieaugušais, šis cilvēks visticamāk turpinās būt ērts, noliegs savas vajadzības, emocijas, nespēs atpazīt un novērst situācijas, kuras var apdraudēt viņa pašcieņu un psihoemocionālo labsajūtu. Cilvēkam nebūs izveidojušās veselīgas robežas, kuras ļautu kā viņam pašam tā arī otram zināt, ka notiek kaut kas, kas pirmajam dara pāri vai nepatīk.
Veselīgas robežas ir mūsu pašcieņas pamatā. Tās nosaka zināšanu un pārliecību ka vienā vai otrā veidā ar mani nedrīkst runāt, mijiedarboties, uzvesties. Tā ir iekšēja pārliecība, ka “Es drīkstu pateikt otram nē un darīt zināmu, kas viņa uzvedībā mani neapmierina vai sāpina”. Veselīgas robežas mūs sargā no iekļūšanas tādās attiecībās, kuras būs neveselīgas, izmantojošas vai vardarbīgas. Tā iemesla dēļ, ka mēs nepieļausim šādu izturēšanos pret sevi un pārtrauksim attiecības ar šo cilvēku, ja viņš turpinās ignorēt jūsu vajadzības, prasības un Nē. Veselīgu robežu gadījumā, mēs jūtamies labi un droši par sevi, jo zinām, ka varam aizstāvēt sevi un savas intereses. Tajā skaitā, mēs esam jūtīgi uz citu cilvēku robežām un labprātīgi un cieņpilni atkāpjamies, ja otrs mums dara zināmu, ka esam pārkāpuši kādu robežu, piemēram, aizskāruši sarunas tēmu, kura cilvēkam ir nepatīkama vai emocionāli sāpīga. Atkāpšanās mums nesagādās grūtības, jo atkāpšanās būs dabiska un pašsaprotama rīcība, ņemot vērā, ka arī mums pašiem ir robežas un zinām, ka tās ievērot ir svarīgi, pretēji var ciest attiecības, kuras mums ir pietiekami nozīmīgas.
Psiholoģiskās robežas ir pamats mūsu pašcieņai, kas, savukārt, ir kā mugurkauls, kurš mūs balsta situācijās, kurās “spēles noteikumi” vēl nav skaidri. Lai kas arī notiktu, mēs varam paļauties uz savu mugurkaulu, kurš stāvēs stalti un dos mums ziņu, ja mūsu psihoemocionālajai labsajūtai draudēs briesmas. Mēs to zināsim pateicoties dusmām, bailēm, trauksmei, sašutuma, kauna un citām jūtām, kuras nepārprotami signalizēs, ka patreizējā situācijā notiek kaut kas, kas, iespējams, pārkāpj manas robežas. Savas uzmanības pievēršana šīm jūtām nevis to ignorēšana (kas raksturīgs robežu neesamības gadījumā) un godīga atbilde uz jautājumu “Kas šobrīd notiek? Kāpēc tā jūtos?” dos iespēju atjaunot robežu balansu attiecībās.
Ja mums ir robežas, bet esam kurli, kad mūsu emocijas kliedz un signalizē par ārējiem kairinātājiem, diezin vai būsim spējīgi parūpēties par sevi. Tā vienkārša iemesla dēļ, ka nespēsim atpazīt situācijas, kurās mums tiek darīt pāri, pat tad, ja runa ir šķietami nevainīgu joku, kurš sen jums vairs nešķiet smieklīgs.
Nav pilnīgi nekādas jēgas lasīt rakstus un grāmatas par to, kā pateikt Nē, ja nezinām savas robežas un neesam atjaunojuši savu emocionālo jūtīgumu, lai spētu atpazīt kad tās tiek pārkāptas. Dusmas ir labs sākums, nākamais solis ir sev atbildēt uz jautājumu “Par ko tieši es dusmojos?” un darīt to zināmu otram “Mani sadusmo, kad tu mani sauc X, lūdzu, nedari tā vairāk”. Viss ir tieši tik vienkārši!
Tev ir tiesības pateikt Nē, tu drīksti būt neērts, tev ir tiesības just un gribēt, tev ir tiesības uz savu privāto telpu, robežām un ķermeni neatkarīgi no tā ko saka vai grib citi, pat tad, ja runa ir par vecākiem, dzīves biedru, bērniem, draugiem vai darba kolēģiem.
Nobeigumā gribu atgādināt, ka robežas ir arī citiem cilvēkiem un tas, pavisam noteikti, ir labi un veselīgi. Pateicoties tām, jūs nejauši nesāpināsiet vai nenodarīsiet pāri otram cilvēkam. Varat rēķināties ar to, ka viņš jums pateiks “Stop!”, tādējādi norādot, ka jums ir jāapstājas un jāmaina sava uzvedība, lai saglabātu veselīgas, godīgas un cieņpilnas attiecības. Manuprāt, tas ir lieliski – paļauties uz otru tajā, ka viņš pateiks Nē, ja atļausieties kaut ko par daudz. Jūs vienmēr zināsiet, ka otrā nekrājas aizvainojuma, dusmu un sašutuma jūtas, jo viņš nekad neuzdrošinās jums pateikt Stop.
Sertificēta klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
