Kad attiecības ar māti ir traumatiskas
Māte – pirmais un svarīgākais jebkura cilvēka dzīves objekts. Nav nekāds pārsteigums, ka jebkuras terapijas gaitā mēs neizbēgami nonākam pie šo attiecību noskaidrošanas.
Vai vienmēr terapijā parādās tēma ‘Attiecības ar māti’?
Teorētiski var iztēloties klientu, kuram bijusi ‘pietiekami laba’ māte (lietojot D.V.Vinnikota terminus), bet kurš guvis spēcīgu traumatisku pieredzi, tāpēc griezies pēc palīdzības pie terapeita. Bet praksē tas ir ļoti rets gadījums. Vairumā gadījumu klients vēršas pēc palīdzības saistībā ar kādām dzīves nebūšanām (sociālām, profesionālām, saistītām ar partnerattiecībām), bet mātes tēma parādās laika gaitā.
Vai vīrieši un sievietes par to runā vienādi?
Nē: pieaugšanas procesā meitenēm un zēniem ir jārisina atšķirīgi dzīves uzdevumi.
Lai meitene kļūtu par sievieti, viņai ir nepieciešams laicīgi pieņemt savu identifikāciju ar māti, bet to ir grūti izdarīt, ja attiecības ar māti ir apgrūtinošas vai traucētas, tas ir – apziņas līmenī meitene nevēlas viņai līdzināties.
Zēniem, savukārt, māte visu mūžu paliek kā svarīgs mīlestības objekts, zēniem no mammas nav jānošķiras, var vienkārši pārnest šo saiti uz kādu citu piemērotu objektu: draudzeni, un vēlāk – sievu.
Vienotu skanējumu zēnu un meiteņu starpā šī tēma gūst tad, kad ir bijusi trauma, kas saistīta ar nepietiekamām vai neadekvātām mātes rūpēm par bērnu.
Vai obligāti jāiziet cauri konfliktam ar māti, lai kļūtu par personību?
Mēs balstāmies uz to, ka cilvēks jau piedzimst kā personība, tāpēc runa ir tikai par to, lai šo faktu apzinātos. Un ja mamma priecājas, ka bērns aug un mierīgi atlaiž viņu ārējā pasaulē, tad nekāds konflikts neparādās. Problēmas parasti parādās divu gadu vecumā, kad mazais spītnieks visam pēc kārtas sāk teikt ‘nē’, ieskaitot arī visur klātesošajam iekšējam objektam – mātes tēlam. Cilvēks nolemj, ka viņam ir savas personīgās vēlmes, lai arī riskē sadzirdēt „Tu esi slikts zēns/meitene, es tevi nemīlu!”. Kad mammā neparādās šīs negatīvās izpausmes, kad viņa nenovēršas, kad neapvainojas, tad ir liela iespējamība, ka bērns gūs viņam tik nepieciešamo atdalītības sajūtu.
Kāpēc ir tik grūti aizstāvēt sevi mātes priekšā?
Pirmos dzīves gadus mēs dzīvojam it kā vienīgi vecāku vērtējuma spogulī: mammas ‘Malacis!’ vai ‘Slikts zēns/meitene!’ ir mūsu patiesais viedoklis par sevi. Laika gaitā šī vecāku balss iekļaujas psihē, formējot to pašu ‘iekšējo objektu’, vadoties no kura, mēs sākot ar to brīdi izsveram katru savu rīcību, domas un pat jūtas. Un sakot šai iekšējai balsij ‘nē’, mēs patiesībā sakām ‘nē’ daļai sevis paša. Ar terapeita palīdzību notiek sarežģīts iekšējs darbs: tiek sakārtots, kas te ir mans, bet kas svešs.
Kā var ‘pa īstam’ atdalīties no mātes?
Atdalīšanās iespējama tikai sevī. Mēs zinām neskaitāmus gadījumus, kad cilvēki devušies uz otru pasaules malu, kļuvuši par veiksmīgiem uzņēmējiem, sasnieguši iespaidīgus profesionālus rezultātus, bet tikko kā parādījās mātes ēna – nosodoša, aizbildnieciska vai kritiska, viņi vēl aizvien palikuši mazi, paklausīgi puisēni un klusas, ‘labas’ meitenītes. Tādā gadījumā terapijas uzdevums ir noteikt un aizstāvēt, kas visā viņas (mātes) teiktajā par mani ir manis paša patiesība.
Kā dziedēt brūces?
Terapija neatbrīvo no ievainojumiem, bet palīdz tās ārstēt.
Vēršoties pie veselās personības daļas, kura satur sevī resursus, kas palīdzēs pārvarēt negatīvo pieredzi, mēs faktiski veidojam sevī ‘labo māti’ caur veselīgām un cieņpilnām attiecībām ar terapeitu (vēlāk introjicējot terapeitu kā labās mātes tēlu). Mēs veidojam gādīgas un mīlestības pilnas attiecības pašam ar sevi, pamatu pilnvērtīgām un labvēlīgām attiecībām ģimenē, pamatu labam darbam un cieņpilnām attiecībām sociumā.
Ko nozīmē dzīvot pasaulē ar māti?
Tas nenozīmē, ka ar reālo, dzīvo māti vienmēr būs harmoniskas attiecības, tas nozīmē atdalīt izveidoto iekšējo tēlu un patieso sievieti no sevis paša. Terapija nepalīdzēs izmainīt mātes būtību, bet var palīdzēt klientam izmainīt savu Es, izmainīt viņa attiecības un uzskatus par māti.
Šajā gadījumā iespējama samierināšanās/izlīgšana, pat ja īstā māte nav vairs starp dzīvajiem (bet iekšējais dialogs ar viņu turpinās). Un mēs pārstājam uzskaitīt savus senos aizvainojumus, mēs atlaižam gan idealizēto, gan demonizēto visur klātesošo reizēm briesmīgo, bet reizēm labestīgo sievietes tēlu. Mūsu dzīvē sākas jauna nodaļa – savstarpējās attiecības ar dzīvu sievieti, kurai piemīt visas cilvēciskās labās un sliktās īpašības.
Avots: psychoterapy.ru
Tulkoja Geštaltpraktiķis Kaspars Bērziņš
Vai vienmēr terapijā parādās tēma ‘Attiecības ar māti’?
Teorētiski var iztēloties klientu, kuram bijusi ‘pietiekami laba’ māte (lietojot D.V.Vinnikota terminus), bet kurš guvis spēcīgu traumatisku pieredzi, tāpēc griezies pēc palīdzības pie terapeita. Bet praksē tas ir ļoti rets gadījums. Vairumā gadījumu klients vēršas pēc palīdzības saistībā ar kādām dzīves nebūšanām (sociālām, profesionālām, saistītām ar partnerattiecībām), bet mātes tēma parādās laika gaitā.
Vai vīrieši un sievietes par to runā vienādi?
Nē: pieaugšanas procesā meitenēm un zēniem ir jārisina atšķirīgi dzīves uzdevumi.
Lai meitene kļūtu par sievieti, viņai ir nepieciešams laicīgi pieņemt savu identifikāciju ar māti, bet to ir grūti izdarīt, ja attiecības ar māti ir apgrūtinošas vai traucētas, tas ir – apziņas līmenī meitene nevēlas viņai līdzināties.
Zēniem, savukārt, māte visu mūžu paliek kā svarīgs mīlestības objekts, zēniem no mammas nav jānošķiras, var vienkārši pārnest šo saiti uz kādu citu piemērotu objektu: draudzeni, un vēlāk – sievu.
Vienotu skanējumu zēnu un meiteņu starpā šī tēma gūst tad, kad ir bijusi trauma, kas saistīta ar nepietiekamām vai neadekvātām mātes rūpēm par bērnu.
Vai obligāti jāiziet cauri konfliktam ar māti, lai kļūtu par personību?
Mēs balstāmies uz to, ka cilvēks jau piedzimst kā personība, tāpēc runa ir tikai par to, lai šo faktu apzinātos. Un ja mamma priecājas, ka bērns aug un mierīgi atlaiž viņu ārējā pasaulē, tad nekāds konflikts neparādās. Problēmas parasti parādās divu gadu vecumā, kad mazais spītnieks visam pēc kārtas sāk teikt ‘nē’, ieskaitot arī visur klātesošajam iekšējam objektam – mātes tēlam. Cilvēks nolemj, ka viņam ir savas personīgās vēlmes, lai arī riskē sadzirdēt „Tu esi slikts zēns/meitene, es tevi nemīlu!”. Kad mammā neparādās šīs negatīvās izpausmes, kad viņa nenovēršas, kad neapvainojas, tad ir liela iespējamība, ka bērns gūs viņam tik nepieciešamo atdalītības sajūtu.
Kāpēc ir tik grūti aizstāvēt sevi mātes priekšā?
Pirmos dzīves gadus mēs dzīvojam it kā vienīgi vecāku vērtējuma spogulī: mammas ‘Malacis!’ vai ‘Slikts zēns/meitene!’ ir mūsu patiesais viedoklis par sevi. Laika gaitā šī vecāku balss iekļaujas psihē, formējot to pašu ‘iekšējo objektu’, vadoties no kura, mēs sākot ar to brīdi izsveram katru savu rīcību, domas un pat jūtas. Un sakot šai iekšējai balsij ‘nē’, mēs patiesībā sakām ‘nē’ daļai sevis paša. Ar terapeita palīdzību notiek sarežģīts iekšējs darbs: tiek sakārtots, kas te ir mans, bet kas svešs.
Kā var ‘pa īstam’ atdalīties no mātes?
Atdalīšanās iespējama tikai sevī. Mēs zinām neskaitāmus gadījumus, kad cilvēki devušies uz otru pasaules malu, kļuvuši par veiksmīgiem uzņēmējiem, sasnieguši iespaidīgus profesionālus rezultātus, bet tikko kā parādījās mātes ēna – nosodoša, aizbildnieciska vai kritiska, viņi vēl aizvien palikuši mazi, paklausīgi puisēni un klusas, ‘labas’ meitenītes. Tādā gadījumā terapijas uzdevums ir noteikt un aizstāvēt, kas visā viņas (mātes) teiktajā par mani ir manis paša patiesība.
Kā dziedēt brūces?
Terapija neatbrīvo no ievainojumiem, bet palīdz tās ārstēt.
Vēršoties pie veselās personības daļas, kura satur sevī resursus, kas palīdzēs pārvarēt negatīvo pieredzi, mēs faktiski veidojam sevī ‘labo māti’ caur veselīgām un cieņpilnām attiecībām ar terapeitu (vēlāk introjicējot terapeitu kā labās mātes tēlu). Mēs veidojam gādīgas un mīlestības pilnas attiecības pašam ar sevi, pamatu pilnvērtīgām un labvēlīgām attiecībām ģimenē, pamatu labam darbam un cieņpilnām attiecībām sociumā.
Ko nozīmē dzīvot pasaulē ar māti?
Tas nenozīmē, ka ar reālo, dzīvo māti vienmēr būs harmoniskas attiecības, tas nozīmē atdalīt izveidoto iekšējo tēlu un patieso sievieti no sevis paša. Terapija nepalīdzēs izmainīt mātes būtību, bet var palīdzēt klientam izmainīt savu Es, izmainīt viņa attiecības un uzskatus par māti.
Šajā gadījumā iespējama samierināšanās/izlīgšana, pat ja īstā māte nav vairs starp dzīvajiem (bet iekšējais dialogs ar viņu turpinās). Un mēs pārstājam uzskaitīt savus senos aizvainojumus, mēs atlaižam gan idealizēto, gan demonizēto visur klātesošo reizēm briesmīgo, bet reizēm labestīgo sievietes tēlu. Mūsu dzīvē sākas jauna nodaļa – savstarpējās attiecības ar dzīvu sievieti, kurai piemīt visas cilvēciskās labās un sliktās īpašības.
Avots: psychoterapy.ru
Tulkoja Geštaltpraktiķis Kaspars Bērziņš