7.daļa. Psihopātisks/antisociāls raksturs
Cilvēki ar psihopātisku raksturu var būt ļoti dažādi, sākot ar psihotiskiem, dezorganizētiem, impulsīviem, sadistiskiem un ārkārtēji bīstamiem, beidzot ar intelektuāli apdāvinātiem, ārēji pieklājīgiem, labi funkcionējošiem biznesmeņiem, deputātiem, policistiem.
Cilvēki ar psihopātisku raksturu reti funkcionē neirotiskajā līmenī (skat pirmo rakstu), visbiežāk runa būs par robežstāvokļa vai psihotisko organizācijas līmeni, jo psihopātiska rakstura pamatā jau sākotnēji ir drošas piesaistes un adekvātas aprūpes nepieejamība mazotnē. Šī iemesla dēļ cilvēka psihiskās aizsardzības mehānismi ir primitīvi, mazadaptīvi un kombinācijā ar rakstura struktūru, kuru dēvējam kā psihopātisku, veidojas diezgan bīstama un grūti koriģējama pataloģija.
Cilvēks ar psihopātisku raksturu uzauga ģimenē, kurā valdīja haoss, briesmas, cietsirdība, vardarbība, praktiski nav sastopami gadījumi, kuros būtu mīlestība, rūpes, bērna mierināšana un sargāšana no briesmām. Nereti ģimenēs, kurās uzaug cilvēks ar psihopātisku raksturu valdīja sadisms un vielu atkarības. Skaidrs, ka bērnam nav bijusi iespēja izjust adekvātu un vecumam atbilstošu visvarenības sajūtu, cilvēks ar psihopātisku raksturu šo visvarenības izjūtu meklē un atrod visu turpmāko dzīvi. Psihopātisks raksturs ir hiperkompensācija, lai nejustu to sevi, kurš tika ekspluatēts, nežēlīgi sodīts un atraidīts, lai nejustu savas bērnības drāmas sāpes, izmisumu, vientulību, pazemojumu, kaunu un totālu bezpalīdzību. Uzaugot šādā ģimenē un vērojot vecāku izturēšanos pret viņu un vienam pret otru, bērns iemācījās, ka nav robežu, drīkst darīt jebko, lai gūtu vēlamo. Maigums, rūpes, mīlestība, kas nav sasniedzamas tiek devalvētas “Man to nemaz nevajag, šīs alkas piedien nīkuļiem”.
Jāmin, ka cilvēki ar psihopātisku raksturu ārkārtēji reti nāk uz terapiju, visbiežāk terapeits tiek apmeklēts, lai dabūtu nepieciešamo izziņu, rekomendācijas darba devējiem vai arī cilvēks atrodas ieslodzījuma vietā un psihologs ir viena no pieejamajām izklaides iespējām. Psihopātisku raksturu raksturo tendence manipulēt, izmantot, vērojams izteikts egocentrisms un grūtības paraudzīties uz situāciju no otra cilvēka perspektīvas, empātijas spēja ir minimāla vai pat neesoša, ja runājam par smagu psihopatoloģiju.
Cilvēkiem ar psihopātisku raksturu ir raksturīgs bāzisks, ļoti spēcīgs naids. Papildus problēmas sagādā vāji attīstīta pieres daivas struktūra galvas smadzenēs, kura atbild par plānošanu, izvērtēšanu un impulsu kontroli. Lai arī mēs šobrīd nerunājam par psihopātiju pēc DSM-V, arī psihopātisks raksturs psihoanalītiskajā skatījumā tiek uzskatīts kā grūtāk koriģējamais dēļ būtiskām novirzēm smadzeņu un nervu sistēmas darbībā. Cilvēkam ar psihopātisku raksturu ir nepieciešamas asas izjūtas, konflikti, iespēja izlādēt savu naidu. Vērojamas izteikti vājas spējas mācīties t.i. koriģēt un vadīt savu uzvedību, kura iepriekš jau radījusi problēmas.
Cilvēkiem ar psihopātisku raksturu emocionālais intelekts ir neattīstīts, šī iemesla dēļ, tā vietā, lai justu, apdomātu, izdomātu stratēģiju, cilvēks ar psihopātisku raksturu rīkojas. Rīkojas impulsīvi, nepārdomāti, riskanti, nereti savu vai otra labklājību apdraudoši. Šajos brīžos cilvēks nonāk vai nu spēcīgā naida vai arī baudas afektā, kuru rada iluzorā visvarenības un kontroles sajūta.
Visvarenās kontroles sajūta ir aizsardzība no pataloģiskas un ārkārtēji dziļas kauna sajūtas. Ārkārtēji vājš superego (iekšējā cenzūra) ar grūtībām spēj atturēt cilvēku no spontānas vēlmes realizēšanas, darīšanas pāri citiem. Ar vāju superego kā reizi arī tiek izskaidrota vāja vai neesoša vainas sajūta, cilvēki tiek iedalīti kategorijās – derīgs, izmantojams, manipulējams, lai sasniegtu vēlamo vai arī nē. Ja cilvēks tiek izmantots, viņam tiek nodarīts pāri, cilvēks ar psihopātisku raksturu jutīs nevis nožēlu, bet gan uzjautrināsies par to, ka muļķa cilvēks ļāva sevi izmantot tik ilgu laiku. Upuris tiks vainots pie tā, ka ļāvās tikt izmantots. Lieki bilst, ka cilvēks ar psihopātisku raksturu visbiežāk neizjūt pieķeršanos un nedibina emocionāli tuvas un nozīmīgas attiecības. Visas attiecības, kuras ir cilvēka dzīvē pastāv, jo tās ir izmantojamas, prestižas, paštēlu uzturošas.
Interesanti, ka cilvēkiem ar psihopātisku raksturu pusmūžā ir tendence izdegt, ja vien viņi nav nokļuvuši ieslodzījuma vietā. Pusmūžā cilvēks var pat gūt zināmu labumu no psihoterapijas un sadarboties ar speciālistu, lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti, kura pusmūžā pēkšņi vairs nešķiet tik skaista un piepildīta. Daļēji tas izskaidrojams ar hormonālā fona izmaiņām pusmūžā, fiziskā spēka pakāpenisku sarukšanu un psihisko aizsardzības mehānismu neefektīvāku strādāšanu, kas liek cilvēkam ar psihopātisku raksturu sajust, ka viņam nepieciešama palīdzība, viņš ar kaut ko netiek galā, nejūtas tik labi kā agrāk.
Psihoterapijas uzdevums. Šis ir objektīvi grūtākais klients ar, kuru strādāt. Pirmkārt, pēc paša brīvas gribas, cilvēks ar psihopātisku raksturu, visbiežāk, psiholoģisko palīdzību nemeklēs. Otrkārt, ja, tomēr viņš nonāks terapeita kabinetā, visbiežāk viņš tieksies realizēt savu mērķi par, kuru, terapeits, protams, netiks informēts. Terapija priekš cilvēka ar psihopātisku raksturu ir kā spēles laukums, kurā terapeits tiek mānīts, izsmiets, pazemots, ievilkts vien pašam klientam zināmā un saprotamā spēlē. Jūtu atspoguļojumi, interpretācijas, konfrontācijas un citas terapeitiskās tehnikas būs maz efektīvas, vēl vairāk, klients terapeita rūpes uztvers kā vājuma un nekompetences pazīmi.
Uz stabilas darba aliances izveidošanu vispār nav ko cerēt, maksimums uz, ko terapeits var cerēt (un tas būs milzīgs sasniegums) ir klienta iesaistīšanās un terapijas turpināšana neskatoties uz tās šķietamo bezjēdzību. Šāda, lai arī ļoti trausla, sadarbība iespējama tikai tad, ja terapeits atrod veidu kā nonākt vienā līmenī vai pat augstākas varas pozīcijā attiecībā pret klientu ar psihopātisku raksturu. Ja izdodas panākt, ka klients terapeitu ciena, uzskatot par līdzvērtīgu sev, klients no terapijas var gūt zināmu labumu.
Galvenais terapijas mērķis ir superego veidošana un spējas uzņemties zināmu daļu atbildības attīstīšanās par savu uzvedību. Paškontroles un impulsu vadības prasmes būs milzīgs terapeitisks sasniegums, kura sasniegšanai būs nepieciešami daudzi gadi.
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
Izmantotās literatūras saraksts:
“Psychoanalytic Diagnosis. Understanding Personality Structure in the Clinical Process”. Nancy McWilliams
Cilvēki ar psihopātisku raksturu reti funkcionē neirotiskajā līmenī (skat pirmo rakstu), visbiežāk runa būs par robežstāvokļa vai psihotisko organizācijas līmeni, jo psihopātiska rakstura pamatā jau sākotnēji ir drošas piesaistes un adekvātas aprūpes nepieejamība mazotnē. Šī iemesla dēļ cilvēka psihiskās aizsardzības mehānismi ir primitīvi, mazadaptīvi un kombinācijā ar rakstura struktūru, kuru dēvējam kā psihopātisku, veidojas diezgan bīstama un grūti koriģējama pataloģija.
Cilvēks ar psihopātisku raksturu uzauga ģimenē, kurā valdīja haoss, briesmas, cietsirdība, vardarbība, praktiski nav sastopami gadījumi, kuros būtu mīlestība, rūpes, bērna mierināšana un sargāšana no briesmām. Nereti ģimenēs, kurās uzaug cilvēks ar psihopātisku raksturu valdīja sadisms un vielu atkarības. Skaidrs, ka bērnam nav bijusi iespēja izjust adekvātu un vecumam atbilstošu visvarenības sajūtu, cilvēks ar psihopātisku raksturu šo visvarenības izjūtu meklē un atrod visu turpmāko dzīvi. Psihopātisks raksturs ir hiperkompensācija, lai nejustu to sevi, kurš tika ekspluatēts, nežēlīgi sodīts un atraidīts, lai nejustu savas bērnības drāmas sāpes, izmisumu, vientulību, pazemojumu, kaunu un totālu bezpalīdzību. Uzaugot šādā ģimenē un vērojot vecāku izturēšanos pret viņu un vienam pret otru, bērns iemācījās, ka nav robežu, drīkst darīt jebko, lai gūtu vēlamo. Maigums, rūpes, mīlestība, kas nav sasniedzamas tiek devalvētas “Man to nemaz nevajag, šīs alkas piedien nīkuļiem”.
Jāmin, ka cilvēki ar psihopātisku raksturu ārkārtēji reti nāk uz terapiju, visbiežāk terapeits tiek apmeklēts, lai dabūtu nepieciešamo izziņu, rekomendācijas darba devējiem vai arī cilvēks atrodas ieslodzījuma vietā un psihologs ir viena no pieejamajām izklaides iespējām. Psihopātisku raksturu raksturo tendence manipulēt, izmantot, vērojams izteikts egocentrisms un grūtības paraudzīties uz situāciju no otra cilvēka perspektīvas, empātijas spēja ir minimāla vai pat neesoša, ja runājam par smagu psihopatoloģiju.
Cilvēkiem ar psihopātisku raksturu ir raksturīgs bāzisks, ļoti spēcīgs naids. Papildus problēmas sagādā vāji attīstīta pieres daivas struktūra galvas smadzenēs, kura atbild par plānošanu, izvērtēšanu un impulsu kontroli. Lai arī mēs šobrīd nerunājam par psihopātiju pēc DSM-V, arī psihopātisks raksturs psihoanalītiskajā skatījumā tiek uzskatīts kā grūtāk koriģējamais dēļ būtiskām novirzēm smadzeņu un nervu sistēmas darbībā. Cilvēkam ar psihopātisku raksturu ir nepieciešamas asas izjūtas, konflikti, iespēja izlādēt savu naidu. Vērojamas izteikti vājas spējas mācīties t.i. koriģēt un vadīt savu uzvedību, kura iepriekš jau radījusi problēmas.
Cilvēkiem ar psihopātisku raksturu emocionālais intelekts ir neattīstīts, šī iemesla dēļ, tā vietā, lai justu, apdomātu, izdomātu stratēģiju, cilvēks ar psihopātisku raksturu rīkojas. Rīkojas impulsīvi, nepārdomāti, riskanti, nereti savu vai otra labklājību apdraudoši. Šajos brīžos cilvēks nonāk vai nu spēcīgā naida vai arī baudas afektā, kuru rada iluzorā visvarenības un kontroles sajūta.
Visvarenās kontroles sajūta ir aizsardzība no pataloģiskas un ārkārtēji dziļas kauna sajūtas. Ārkārtēji vājš superego (iekšējā cenzūra) ar grūtībām spēj atturēt cilvēku no spontānas vēlmes realizēšanas, darīšanas pāri citiem. Ar vāju superego kā reizi arī tiek izskaidrota vāja vai neesoša vainas sajūta, cilvēki tiek iedalīti kategorijās – derīgs, izmantojams, manipulējams, lai sasniegtu vēlamo vai arī nē. Ja cilvēks tiek izmantots, viņam tiek nodarīts pāri, cilvēks ar psihopātisku raksturu jutīs nevis nožēlu, bet gan uzjautrināsies par to, ka muļķa cilvēks ļāva sevi izmantot tik ilgu laiku. Upuris tiks vainots pie tā, ka ļāvās tikt izmantots. Lieki bilst, ka cilvēks ar psihopātisku raksturu visbiežāk neizjūt pieķeršanos un nedibina emocionāli tuvas un nozīmīgas attiecības. Visas attiecības, kuras ir cilvēka dzīvē pastāv, jo tās ir izmantojamas, prestižas, paštēlu uzturošas.
Interesanti, ka cilvēkiem ar psihopātisku raksturu pusmūžā ir tendence izdegt, ja vien viņi nav nokļuvuši ieslodzījuma vietā. Pusmūžā cilvēks var pat gūt zināmu labumu no psihoterapijas un sadarboties ar speciālistu, lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti, kura pusmūžā pēkšņi vairs nešķiet tik skaista un piepildīta. Daļēji tas izskaidrojams ar hormonālā fona izmaiņām pusmūžā, fiziskā spēka pakāpenisku sarukšanu un psihisko aizsardzības mehānismu neefektīvāku strādāšanu, kas liek cilvēkam ar psihopātisku raksturu sajust, ka viņam nepieciešama palīdzība, viņš ar kaut ko netiek galā, nejūtas tik labi kā agrāk.
Psihoterapijas uzdevums. Šis ir objektīvi grūtākais klients ar, kuru strādāt. Pirmkārt, pēc paša brīvas gribas, cilvēks ar psihopātisku raksturu, visbiežāk, psiholoģisko palīdzību nemeklēs. Otrkārt, ja, tomēr viņš nonāks terapeita kabinetā, visbiežāk viņš tieksies realizēt savu mērķi par, kuru, terapeits, protams, netiks informēts. Terapija priekš cilvēka ar psihopātisku raksturu ir kā spēles laukums, kurā terapeits tiek mānīts, izsmiets, pazemots, ievilkts vien pašam klientam zināmā un saprotamā spēlē. Jūtu atspoguļojumi, interpretācijas, konfrontācijas un citas terapeitiskās tehnikas būs maz efektīvas, vēl vairāk, klients terapeita rūpes uztvers kā vājuma un nekompetences pazīmi.
Uz stabilas darba aliances izveidošanu vispār nav ko cerēt, maksimums uz, ko terapeits var cerēt (un tas būs milzīgs sasniegums) ir klienta iesaistīšanās un terapijas turpināšana neskatoties uz tās šķietamo bezjēdzību. Šāda, lai arī ļoti trausla, sadarbība iespējama tikai tad, ja terapeits atrod veidu kā nonākt vienā līmenī vai pat augstākas varas pozīcijā attiecībā pret klientu ar psihopātisku raksturu. Ja izdodas panākt, ka klients terapeitu ciena, uzskatot par līdzvērtīgu sev, klients no terapijas var gūt zināmu labumu.
Galvenais terapijas mērķis ir superego veidošana un spējas uzņemties zināmu daļu atbildības attīstīšanās par savu uzvedību. Paškontroles un impulsu vadības prasmes būs milzīgs terapeitisks sasniegums, kura sasniegšanai būs nepieciešami daudzi gadi.
Sertificēta Klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite NATĀLIJA MOROZOVA
*materiāla pārpublicēšanas gadījumā izmantojama pilna atsauce uz autoru un mājaslapu www.tavaiizaugsmei.com
Izmantotās literatūras saraksts:
“Psychoanalytic Diagnosis. Understanding Personality Structure in the Clinical Process”. Nancy McWilliams
